Trīc rokas... Un ne tikai par to, ko un kā nācās pārdzīvot Aleksejam Navaļnijam, viņa tuviniekiem, kolēģiem, draugiem, arī sekotājiem un atbalstītājiem Krievijā un Pasaulē. Bet vairāk par bezcerību, par to, kas tālāk… Tādas tramīgas man tās pirmās atziņas pēc sēru vēsts no Krievijas cietumu dienesta Jamalo-Ņencu apgabala
Viņš bija beidzamais, kuram vēl izdevās Krievijā paspēt uzkrāt publicitātes un uzticības kapitālu apstākļos, kad preses un vārda brīvībā bija kaut nelielas spraugas. Neredzu, kā būtu iespējams radīt nopietnu konkurenci Putinam šobrīd, pat apstākļos, kad visi ārpus Krievijas resursi, tai skaitā miljardi no NATO, tiktu mobilizētu un dāsni finansēti kampaņās. Šobrīd viss ir vairs tikai paša Putina rokās, tikai paša kļūdas un paša likstas viņu varētu ietekmēt …
Jā, var diskutēt par to, vai un kā Aleksejs Navaļnijs mobilizēja Krievijas opozīciju savos ziedu laikus. Zināms, ka citkārt Putina ienaidniekiem viņš bija tikpat nepieņemams un nevēlams kā Putins. Taču, nenoliedzami, viņš bija skaļākais un redzamākais. Viņš bija identificējamais kā opozicionārs, kā līderis. Šobrīd nepatika pret Putinu, pret režīmu, pret karu, pret nabadzību, pret korupciju ir palikusi bez sejas. Un šis ir trauksmains fakts, par kuru pat Kremlī, domāju, ir satraukums, jo nekas nav bīstamāks par nevaldāmu, neprognozējamu un kareivīgu pūli…
Trešā lieta. Jā, tas viss notiek otrpus jaunajam mūrim, tur, ne pie mums... Taču tā tas ir jau beidzamos 20 gadus, ka tās visatļautības robežas, kuras tiek nomērītas tai žoga pusē, ātri liek par sevi manīt arī te, tikai spoguļattēlā. Jau pasen arī mūsu pusē nav privātās dzīves neaizskaramībā, privātīpašuma neaizskaramība, preses brīvība, ir politieslodzītie. Tik tas, ka mērķi citi, it kā daudz cēlāki, savējiem saprotami...
Un nav tā, ka skatāmies uz Alekseja Navaļnija nomērdēšanu cietumā, soloties sev, ka pie mums neko tādu nekad nepieļausim. Nē, vēl nesen cietumā novēlējam mirt tiem, kas neļauj brīvi pārdzīvot Covid, tagad gribētos tur redzēt Trampu, Ždanoku, Orbānu, arī Šķēli, Šleseru, Lembergu, tagad arī Kariņu, visus, kas traucē mums brīvāk dzīvot...
Un vēl. Provokatīvi nedaudz arī par etnisko…
Viņš bija krievs, tāds, kurš lepojās, ka ir krievs, jaunībā esot bijis pat pārāk patriotisks... Tāds, kurā līdzgaitniece no Navaļnija fonda vēl nesen aicināja nesteigties ar ierobežojumiem pret tiem Krievijas pilsoņiem, kas nupat aizmukuši no Krievijas, neatņemt te mašīnas un citādi ierobežot ieceļošanu, darbošanos šeit, tai skaitā pret Kremļa režīmu Jā, Aleksejs Navaļnijs vēl pirms kara nolēma nepalikt Vācijā, skaļi atgriezās Krievijā. Bet, ja viņš būtu palicis šai pusē, vai tad mēs te ķerstītu arī viņa auto, neļautu iebraukt un izbraukt, arī citādi liktu viņam justies slikti, tikai tāpēc, ka ir no Krievijas?
Viņa pāragrā nāve varētu arī mūs, šaipus mūrim, pamudināt aizdomāties, vai un kā mēs paši palīdzam veidoties jaunas un demokrātiskas Krievijas aizmetņiem? Mums, atšķirībā no Rietumeiropas valstīm, Krievija vienmēr būs kaimiņos, ja vien paši būsim brīvi... Un mums būtu vairāk nekā citiem jādomā par to, kāda būs tā jauna Krievijas pēc kara. Mēs zinām un esam pieredzējuši ne tikai baisos gadus, bet esam arī tie, kas labāk nekā citi Eiropa varētu pārliecināt krievus un Krieviju, tādu Krieviju, kurā Aleksejs Navaļnijs būtu arvien brīvs un dzīvs.
