"To man neviens nevar aizliegt," viņš pasmaida. Mēs turpinām sarunas par Latviju un patriotismu, soli pa solim tuvojoties mūsu valsts 90. dzimšanas dienai.
Sapnis nedrīkst pazust
Raits joprojām turpina celt savu lauku māju, un tas ir viņa patriotisms – padarīt skaistāku kādu Latvijas zemes gabaliņu. Varbūt tās ir viņa barikādes, aiz kurām viņš norobežojas no kaut kā? "Barikādes sākās 1991. gada janvārī, un tās nav beigušās arī šodien. Tikai... Tikai tagad es tās ceļu sev apkārt, lai norobežotos no visa svešā, no visādām Eiropas Savienībām, no apātijas, no meliem un nekrietnības. Es laukos ceļu māju – no akmens, koka un mīlestības. Tās ir manas barikādes," teic Raits, viens no filmas Mūsu barikāžu laiks (2001) autoriem. Raits atceras, ka tāds pats Latvijas zemes kopējs bijis arī viņa tēvs Ēvalds Valters – līdz pat mūža galam viņš kopa laukus, cēla no zemes ārā akmeņus, veidoja skaistumdārzu... "Viņš darīja visu, kas īstam latvietim jādara," – tā Raits. Vecajam Valteram viss bija dzīvs – koki, upes viļņi, akmeņi. Viņš nekad neuzdrošinājās iespert ne koka gabalam, ne akmenim. Ja traucē – pacel un noliec kur citur. Satiksmē ar cilvēkiem Ēvalds arī esot bijis tāds – ja tev kāds ļautiņš nepatīk, aizej no viņa, paej malā, nerunā ar viņu, jo nav jēgas ielaisties tukšos strīdos. Ēvalda pazinēji stāsta, ka viņš bijis krietns, godprātīgs un mazrunīgs, viņš neesot tērējis laiku sliktuma apcerēšanai. Ja priecājies vai skumis, tad no sirds, asaras birušas abos gadījumos, un tad Ēvalds tās slaucījis no vaigiem ar abām rokām.
Vēl ir kāds stāsts par Ēvaldu un viņa sievu Veru Gribaču. Reiz Veriņa esot saskumusi, jo viņai neesot izdevies īstenot kādu skatuves darbu, un Ēvalds, viņu mierinādams, atgādinājis: "Neviens darbs nav lielāks un skaistāks par to, kas rada dzīvību. Mūsu labākais mākslas darbs ir dēls." Raits piedzima, kad Verai bija 30, Ēvaldam – 65 gadi. Kad Raits pēc 18 gadiem beidza skolu, tēvs viņam uzrakstīja veltījumu.
"Manam zēnam – Raitam –, skolas dienām beidzoties. Veltījums – ceļa maize. Brīvu gara plūsmu! Dvēseles līdzsvaru! Meditācijas plašumu daiļuma izpratnei! Neaizmirsti, ka visa mūsu dzīve nav nekas cits kā gara attīstības process caur domām un darbu.
Vislielāko prieku gūsi sev,
Ja dvēselē mieru ieliet proti,
Pat sūrie sviedri šķitīs tev
Par gaismas pērlēm pārveidoti.
Papus Jāņu naktī, 1979,
Mellužos."
Kā Raits saprot tēva veltījumu par brīvu gara plūsmu? "Es to saprotu tā, ka neviens sapnis, ko esmu iedomājis, nedrīkst pazust. Esmu pilns ar idejām, es reizēm kā sapņos staigāju pa laukiem un domāju, kā izveidot, kā radīt ko jaunu," atbild Raits. Viņi tik ļoti līdzinās viens otram – tēvs un dēls. Neuzspēlētajā, vienkāršajā un tāpēc īstajā patriotismā.
Patriotisms bez manifestācijām
– Vai tev ir prātā kāda raksturīga Latvijas ainava, par kuru tu vari teikt – lūk, šo liekam uz pastkartēm, lai citi zinātu, ka tieši tāda ir Latvija?
– Jā. Katra Latvijas puse man asociējas ar kaut ko īpatnēju un raksturīgu. Piemēram, Sēlija. Milzīgas neapgūtas un neapdzīvotas teritorijas, vientulīgs skaistums. Dižjūras piekraste man ļoti patīk – tā, kur lībiešu ciemi. Kurzeme ir tik skaista. Savukārt, kad braucu uz Vidzemi, nekad nepaeju garām Gaiziņam, nopeldos Kaķīša ezerā. Latgalē brīnišķīgi ir pie Rušona ezera. Tur ir pilnīgi neskarta daba – tādas dūkstis un tādi meži! Drīdža ezers arī ir neaizmirstams. Mūsu akvalangists tajā ienira, lai sasniegtu dibenu. 68 metri! Pēc tam es tajā vietā ielēcu ezerā un peldēju uz krastu. Tā ir milzīga bauda – ar savu ķermeni izjust katru Latvijas ezeru vai upi.
– Tev prātā noteikti ir kāds teiciens vai dzejas rindas, kas izsaka Latviju.
– Tādu man ir milzīgi daudz jau kopš skolas laikiem. Bet šodien vistrāpīgākais ir šāds Raiņa tekstiņš:
Vai lopiem jāzina,
Kāds suns tos gana?
Lai kāda valdība –
Nav ļaudīm noteikšana.
– Tavs patriotisms neizpaužas manifestācijās, mītiņos, skaļumā. Tu esi tāds introvertais patriots, varbūt tāpēc vēl nozīmīgāks par ekstravertajiem, kuriem daudzi vairs netic. Vai tevi neviena partija nav mēģinājusi savaņģot savos tīklos?
– Ir jau gan bijuši mēģinājumi... Taču es negrasos nekur stāties, es varu vienīgi kādu atbalstīt. Man šķiet simpātiski jaunieši no partijas Visu Latvijai. Viņi ir ideālisti, bet viņu ir maz.
– Arī Atmodas gados tu nebiji no skaļajiem patriotisko saukļu izkliedzējiem, tavs spēks un pārliecība bija notikumu dokumentēšanā un to saglabāšanā. Desmit gadus pēc barikādēm tu radīji filmu Mūsu barikāžu laiks. Kādu tu šodien atceries šo laiku?
– Sākumā man šķita, ka barikādes – tas ir nenopietni. Bet pēc tam, trešajā dienā, es sapratu, ka, patiesību sakot, nav nekā nopietnāka. Interfronte sarīkoja mītiņu, kas bija vērsts pret mūsu neatkarību. Pēc tam uz Rīgas izpildkomiteju tika uzaicināti Gorbunovs, Ķezbers un citi. Interfrontiskā izpildkomiteja un Baltijas kara apgabala veči mēģināja no viņiem izspiest solījumu, ka barikādes tiks nojauktas. Tā gandrīz arī notika – kungiem Augstākās padomes namā nepatika dūmu smārds, aizkari melnēja... Barikāžu cilvēki tagad neatceras, ka pie viņiem būtu iznākusi parlamenta augstākā vadība, viņi atceras tikai Tālavu Jundzi, Odiseju Kostandu, Juri Dobeli, varbūt vēl kādu... Tad, kad pats biju ticis iekšā parlamenta namā, redzēju, ka tur atrodas tikai kādi desmit, piecpadsmit deputāti no vairāk nekā simta tautas kalpu. Viņiem bija līdzi gāzmaskas, viņi tur dzīvoja. Bet pārējie? Pārējiem laikam bija bail.
– Triju Zvaigžņu ordeni vēlāk gan saņēma arī tie, kuriem bija bail. Taču daudzi tika aizmirsti.
– Jā. Piemēram, grupas Helsinki–86 dalībnieki, kas, patiesību sakot, bija tie, kuri sāka atbrīvošanās procesus un bija daudz drosmīgāki par vienu otru deputātu. Pilnībā ir aizmirsts, piemēram, Ārijs Tomsons, kurš nabadzībā dzīvo Kūdrā. Aizmirsts arī Mārtiņš Bariss, Alfrēds Zariņš, Heino Lāma, Edmunds Cirvelis, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Konstantīns Pupurs...
– Grupas Helsinki–86 darbu kontā ir ne tikai pirmā un leģendārā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, kad kompartijas vadoņi nomocīto latviešu piemiņas dienu mēģināja aizkrāsot ar velosipēdistu svētkiem, un ne tikai 1988. gada pirmais gājiens ar sarkanbaltsarkano karogu...
– Mēs izzāģējām kokus alejā, kas veda uz Jāņa Čakstes pieminekli. Koki bija sastādīti krievu laikā, lai piemineklim neviens netuvotos. Cilvēki indēja tos kokus, lēja ar sālsskābi. Bet vajadzēja taču aleju iztīrīt. Un tā 1988. gada oktobra sākumā mēs paņēmām cirvjus un zāģus un devāmies strādāt. Izzāģējām. Mūs gribēja apsūdzēt sociālistiskā īpašuma iznīdēšanā. Izrādījās, bijām radījuši zaudējumus 40 000 rubļu apmērā. Zāģēšanu nofilmējām, bet pirms tam gājām pie miliča, kas sēdēja būdiņā un novēroja, vai nacionālisti neiet uz pieminekli nolikt svecītes. Milicis bija armēnis un nezināja, kas tas Čakste tāds ir. Mēs viņam jautājām – jūs taču gribat redzēt to pieminekli, vai ne? Nu jā, viņš atbildēja. Mēs sakām – tad mēs izcirtīsim tos kokus. Viņš saka – nu labi. Kad bija palikuši divi koki, tad atskrēja kapu pārvaldniece un sāka kliegt. Tomēr savu darbiņu pabeidzām...
– Kā gan jūs neapcietināja?
– Mēs ātri dabūjām aizstāvību. Atsaucām no Cēsīm Andreju Jansonu, tēlnieka Kārļa Jansona dēlu, un viņš izstāstīja, kā šo ansambli bija iztēlojies viņa tēvs. Rīgas Kapu pārvaldes darbiniece sāka meklēt arhīvos ziņas par to, kas un kāpēc licis sastādīt alejā kokus. Un atklājās, ka savulaik piezvanījis kompartijas pirmais sekretārs Augusts Voss un pieprasījis aizstādīt aleju. Tikai telefonsaruna, bez projekta? Tad nav ko runāt! Nozāģēts īsti laikā un taisnīgi!
– 1991. gadā bija barikāžu laiks. Kādu vārdu no tiem laikiem tu gribētu izcelt?
– Toreiz bija tāds Mārtiņš Zilberts. Viņš 20. janvārī nozaga omoniešiem bobiku. Viņi bija izlēkuši ārā no auto, lai skrietu šaudīties uz Iekšlietu ministriju, un aizmirsuši aizdedzē atslēgu. Mārtiņš aizbrauca auto līdz Ministru kabinetam, bet tur ļaudis no viņa kratījās vaļā kā no spitālīgā, sak – tu te atved omoniešu auto, viņi nāks un apšaus mūs visus! Savākt šo trofeju cilvēki baidījās. Jau vēlāk, kad tika izmeklēts uzbrukums Iekšlietu ministrijai, Rita Aksenoka pratināja arī Mārtiņu, silti ieteikdama viņam aizmirst par šo gadījumu, citādi varot "sanākt nepatikšanas". Tad, kad mēs vēlāk devāmies uz Tjumeņu, lai intervētu uz turieni palaistos omoniešus, viņi mums apliecināja, ka bobiks patiešām bija nosperts. Omoniešus no Latvijas izsūtīja 1991. gada augusta beigās, jo Godmanis baidījās, ka tauta viņus vienkārši nolinčos. Jura Podnieka studija mums finansēja šo braucienu – tas izmaksāja trīs tūkstošus rubļu. Mēs omoniešus sameklējām, un viņi ārkārtīgi brīnījās par to, jo pirms tam bija atteikuši visas intervijas. Mēs viņus uzklausījām, un tas bija interesanti. Mēs vēlējāmies uzzināt viņu rīcības motivāciju, un viņi pateica, ka tikuši provocēti ieņemt Iekšlietu ministriju. Omonieši apgalvoja, ka uz viņiem kāds šāvis no Bastejkalna, tāpēc viņi atklājuši pretuguni. Viņi pateica, ka pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai viņi devušies uz kompartijas centrālkomiteju, un komandieris Parfjonovs pirmajam sekretāram Alfrēdam Rubikam uzbraucis, teikdams: "Gad, ti nas predal!" (Nelieti, tu mūs nodevi! – krievu val.).
– Kas notika ar Tjumeņā nofilmēto materiālu?
– Nekas. Televīzija atteicās to pārraidīt, tur redaktori atrunājās, ka tas nevienu neinteresējot un vairs nav aktuāli. Televīzija neņēma arī materiālu par to, kā omonieši pa ceļam uz bāzi izpostījuši noslepkavotā Mūrnieka piemiņas vietu. Tāpat atteicās pārraidīt materiālu par piecu mūsu brīvprātīgo kārtības sargu aizturēšanu un nogādāšanu čekā. Viņus nezin kāpēc aizsūtīja uz Baltkrieviju, kur viņi tika pazemoti un mocīti. Nesaprotu, kāpēc šo materiālu nedrīkstēja rādīt.
– Varbūt kāds bija ļoti ieinteresēts, lai tas tiktu noklusēts... Daudziem esmu vaicājusi – ko darīt tagad, lai cilvēki būtu tikpat vienoti un patriotiski kā toreiz?
– Droši vien kārtīgi jāiedod pa muguru ar mietu... Ja nopietni – tā nebūs vairs nekad. Cilvēkiem jādomā, kā pārveidoties. Arī es domāju, ka jāmaina profesija. Cik tad ilgi varu skatīties uz pasauli caur filmēšanas kameras lodziņu? Es gribu darīt fizisku darbu, kaut ko celt un būvēt... Negribu vairs redzēt tās negodīgās, melīgās un izvairīgās politiķu sejas. Es šiem cilvēkiem vairs neticu. Vienīgā izeja – iet uz laukiem, no zemes gūt spēku, celt māju no koka un akmeņiem, veidot zedeņu žogu... Vismaz tā es varu sevi un savu būtību saglabāt.
Komentēt rakstu