Kinoteātris „Splendid Palace”, kas 60. gados tika pārdēvēts par kino „Rīga”, bija un ir nozīmīga kultūrvēstures zīme vairāku iemelsu dēļ - tā ir pirmā celtne, kas būvēta īpaši kino izrādīšanai, tieši „greznajā pilī” demonstrēta pirmā skaņas filma, turklāt neapstrīdama vērtība ir ēkas vizuālais veidols, kas veidots pēc rokoko stila greznākajām tradīcijām.
Celts par kino naudu
Kinoteātra „Splendid Palace” debija notika labi sagatavotā augsnē brīdī, kad kino bija ieņēmis stabilu vietu ļaužu brīvā laika pavadīšanas izvēlē.
Pirmās „kustīgās fotogrāfijas” Rīgā tika rādītas pašās 19. gadsimta beigās, un 20. gadsimta sākumā kino popularitātes vilnis neapturami gāja plašumā. Drīz vien kino kļuva par iemīļotu rīdzinieku izklaidi – pat kara laikā 1916. gadā Rīgā darbojās 22 kino rādīšanas vietas, bet 30. gadu sākumā bija jau vairāk nekā 35 kinoteātri. Tiesa gan - par teātriem filmu rādīšanas vietas ne vienmēr varēja dēvēt, jo nereti tās bija šim mērķim pielāgotas telpas ļoti pieticīgos apstākļos, kur caur pakšiem gaudoja vējš, ziemās saldēja aukstums un blusas meklēja savus upurus.
Sākotnēji uz kino devās vienkāršā tauta, lai izklaidētos un aizmirstos no ne vienmēr patīkamās ikdienas. Taču drīz vien arī sabiedrības „krējuma” skepsi uzveica kino šarms. „Splendid Palace” tapa uz vairāku citu kinoteātru fona un pat to tiešā tuvumā, taču tas bija nepārspējams, grezns un elitārs teātris, radot izklaides vietu tiem, kas varēja atļauties ko vairāk par ikdienas plāno maizi.
Līdzekļi greznās ēkas celtniecībai tika iegūti ar kino starpniecību. Idejas tēvs un realizētājs Vasilijs Jemeļjanovs bija filmu iznomāšanas biznesa pionieris. 1920. gadā V. Jemeļjanovs ar 100 dolāriem kabatā devās uz Berlīni, kur inflācijas apstākļos iegādājās daudzas agrākajos gados uzņemtas filmas. To izrādīšana ienesa tādu peļņu, ka jau 1922. gadā varēja sākt domāt par „Splendid Palace” būvi Rīgā. Jāpiebilst, ka dažus gadus vēlāk Jemeļjanova dibinātā akciju sabiedrība „ARS” jau oficiāli pārstāvēja Vācijas lielāko kompāniju „UFA”, kā arī amerikāņu „Warner Brothers” un citas, grāmatā „Kino Latvijā: 1920–1940” norāda kino zinātniece Inga Pērkone.
Vieta, kur aizbēgt no realitātes
Un tā - pašā Rīgas centrā, Elizabetes ielā 61, starp kino “Maska” un “Astorija”, gruntsgabala dziļumā 1923. gadā “ARS” sāk celt jaunu ēku, kas bija paredzēta kino izrādēm. Mākslas vēsturniece Vita Banga raksta, ka pirms kinoteātra celšanas šeit atradās neliela koka būve -vasaras estrāde, kur notika izklaidējoši uzvedumi. Tomēr Vērmanes dārza tuvums ar saviem ikvakara pasākumiem lielāko publikas plūsmu vilināja pie sevis un estrāde nepastāvēja ilgi.
Kino teātra projekts tika pasūtīts arhitektam Frīdriham Kārlim Skujiņam, kurš, pateicoties šim pasūtījumam, iemantoja pirms tam nepiedzīvotu atzinību. (Turpat netālu šobaltdien redzams vēl viens arhitekta darbs – Ministru padomes ēka.) Pirms būves uzsākšanas abi kungi devās ārzemju braucienā, lai iepazītos ar kinoteātru labākajiem paraugiem. Viņi apmeklēja pat Sansusī pili un no Vācijas atveda lustras un paklājus, ko izmantoja „Splendid Palace” iekārtojumā. Par ēkas paraugu tika ņemts kāds Parīzes kinoteātris.
Kinoteātra celtne tapa saspringti īsā laikā – tikai 10 mēnešos, un to atklāja 1923. gada 30. decembrī. Par “Splendid Palace” varēja teikt – pats pirmais, pats lielākais, pats krāšņākais un arī pats dārgākais kino teātris. Tas izmaksājis 850 000 latu, taču nauda drīz vien tika atpelnīta. Kinoteātris bija aprīkots ar modernu tehniku, modernām labierīcībām, zālē varēja apsēdināt 824 skatītājus, bet vēlāk izkārtoja pat 1000 vietu.
“Splendid Palace” Rīgā bija pats efektīgākais un greznākais kinoteātris. Jau neobarokālā fasāde un rotaļīgi intriģējošās skulpturālās grupas “Sabīniešu nolaupīšana” (tēlnieka Riharda Maura darbs) abpus ieejas portālam vēstīja, ka apmeklētājus gaida kas īpašs. Ēka iekštelpās pārsteidz ar neorokoko stila formu daudzveidību. Autors apzināti izvēlējies šo stilu, jo rokoko galveno uzmanību pievērsa interjeru izsmalcinātajai un, kas jo sevišķi svarīgi kinoteātrī, ekstravagantajai apdarei, norāda mākslas vēsturniece Vita Banga.
Jebkurš kino “Rīga” apmeklētājs būs ievērojis iespaidīgos griestu gleznojumus, kas ar alegoriskajām ziedu vītnēm un zeltījumiem rada svinīgu noskaņu. Savukārt skatuves apdarē izmantoto naturālistisko palmu veidojums labi iederas rokoko stila tieksmē pēc eksotikas, kuru veiksmīgi papildina ūdenskrituma zeltītais vijums. Par izsmalcinātajiem rotājumiem jāpateicas māksliniekam Hermanim Grīnbergam, kas pirms tam popularitāti ieguva kā kafejnīcu dekorators un Preses baļļu noformētājs.
Trepes uz otro stāvu klājuši tepiķi, kas tolaik kinoteātriem bijis liels retums.
Kino zinātniece I. Pērkone raksta, ka „Splendid Palace” bija pils, kurā aizbēgt no ikdienas, māja – sapnis, kas rāda arvien jaunus sapņus. Šāda tipa celtnes kino izrādīšanai Rietumos tika veidotas kopš 20. gadsimta sākuma, veicinot skatītāju pārcelšanos pilnīgi iluzorā pasaulē. Nomales meitenes gājienu uz šo pili apraksta Vizma Belševica: „Tas nu bija ko vērts bez kādas filmas! Spožajām, platajām stikla durvīm abās pusēs ap kājām apķertas plikas meitas pūta garas zelta taures. [..] Un vēl par visdārgākajām biļetēm! Nevienā citā ķinītī biļetes nebija tik dārgas. Tāpēc jau uz ”Splendidu” parasti vis nenāca.” Kino galvenie apmeklētāji bija turīgie Rīgas uzņēmēji, kā arī inteliģence un ierēdniecība.
Citos, pieticīgākos kinoteātros mēmā kino seansus pavadīja gramofona ieraksts vai klavieres, bet „Splendid Palace” bija savs orķestris, ko vadīja tolaik populārais Oto Karlī. Pirms seansa telpās, kur tagad kafejnīca, skatītājiem tika sniegts neliels koncerts. Uz skatuves uzstājās arī kordebalets.
Pašiem savs kino magnāts
Greznākais kinoteātris Baltijā savu darbību uzsāka ar filmu “Zem diviem karogiem”. Loģiski, ka par pirmās skaņas filmas rādīšanas vietu 1929. gadā tika izvēlēts tieši „Splendid Palace” – tā bija Loida Beikona filma „Dziedošais nerrs”. Kaut arī sinhronas skaņas ienākšana kino sākotnēji šķita kā ekrāna vizuālās mākslas gals, visai ātri pierādījās, ka ar skaņu iespējams piešķirt papildu māksliniecisko kvalitāti.
„Splendid Palace” bija viens no pieciem kinoteātriem ar pirmizrāžu tiesībām, vēl tādi bija „Forums” (Skolas ielā 2), „Metropole” (Lielajā Vērmanes dārzā), „A.T.” (Kaļķu ielā 10), „Palladium” (Marijas ielā 19).
Visvairāk tika rādītas ASV un Vācijā ražotās filmas, vēlāk daži kinoteātri orientējās uz krievu filmām. Arī repertuāra ziņā bija izveidojusies sava kārtība. Pirmā ekrāna kinoteātri („Splendid Palace”, „Forums”, „A.T.”) izrādīja tā saucamās salona filmas ar sirdi plosošajiem mīlas stāstiem. Pārējie demonstrēja burlaku filmas, kā arī kovboju dēkas un komēdijas. Kinoteātra īpašnieks rūpējās, lai filmas uz ekrāniem nonāktu vienlaikus ar to izrādīšanu Rietumos, nereti tas arī izdevās, un bizness gāja no rokas. Statistika liecina, ka no 1923. līdz 1940. gadam filmas „Splendid Palace” noskatījušies 6 miljoni skatītāju.
Kas īsti bija leģendārā kinoteātra „tēvs” Vasilijs Jemeļjanovs? Izrādās, uzņēmīgais vīrs kino jomā nebija pirmo reizi „ar pīpi uz jumta” - Krievijā viņš bija kļuvis par vienu no bagātākajiem kinoteātru īpašniekiem. V. Jemeļjanovam Rīgā piederēja arī otrs greznākais kino - „Palladium”, kā arī „Grand Kino” (bijušais kino „Lāčplēsis”), viņš bija īpašnieks kinoteātriem Kauņā un Tallinā. Turīgā Jemeļjanova kundze Marija esot bijusi viena no Rīgas modīgākajām dāmām, kurai gluži kā kinozvaigznei varēja censties līdzināties. Taču liktenis pret šo ģimeni bija skarbs. V. Jemeļjanovs pēc tautības bija ukrainis, un uz Rīgu pēc revolūcijas viņu atveda politiskā bēgļa gaitas. Te viņš aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē un vadīja Ukrainas politisko bēgļu – emigrantu komiteju. Uzņēmēju apcietināja 1941. gadā, piespriežot 10 gadus ieslodzījumā Soļikamskas soda nometnē, no kuras viņš tā arī neatgriezās. Izsūtīta tika arī viņa ģimene.
Robustais „padomju” pieskāriens
Savas korekcijas elegantajās kinoteātra telpās ieviesa „padomju laiki”. Visupirms nu jau „Rīgas” vārdā pārdēvētais kinoteātris tika papildināts ar kafejnīcu. To ierīkoja telpās, kur pirms tam orķestra pavadījumā notika dejas. 1969. gadā kafetēriju projektēja arhitekti Edvīns Vecumnieks un Elmārs Salguss, bet interjera autors bija mākslinieks Einārs Plūksne. Tas bija laiks, kad arhitektūrā un interjerā pie mums iecienīts kļuva funkcionālisms, kad centās atteikties no jebkādiem dekoratīviem veidojumiem, līdz ar to stils ievērojami kontrastēja ar citām kino “Rīga” telpām. Tomēr 60. gados kafejnīca kinoteātrī bija sava veida jaunums, un daudzi gāja uz seansu agrāk, lai varētu pasēdēt pie kafijas tases.
Savu laiku bija nokalpojis blakus esošais kinoteātris “Spartaks”, kur demonstrēja dokumentālās filmas, un arī tam pie viena vajadzēja rekonstrukciju. Konkursa pirmajā kārtā (1967. gadā) akceptēja arhitektes Martas Staņas projektu. Autore bija paredzējusi no abām pusēm stiklotu galeriju, kas ļauj redzēt gan Elizabetes ielu, gan kino “Rīga” ieejas daļu. Būtībā tomēr iznāca, ka galerija aizsedza skatu uz valsts nozīmes arhitektūras pieminekli “Rīgu”, kas vairs ārtelpā nedominēja. Tomēr galveno korpusu, par pamatu ņemot M. Staņas projektu, vēlreiz papildināja arhitekts Georgs Mincs, bet 1969. gadā uzceltā stereo kinoteātra ēka iznāca vēl monolītāka un neizteiksmīgāka. 1997. gadā arhitekta Anda Sīļa projektētā galerijas fasāde ieguva melnu krāsu, un tur ierīkoja spēļu zāli „Klondaika”.
Kopš 1969. gada kino „Rīga” vairakkārt veikta gleznojumu restaurācija, bet 80. gados notika ieejas portāla skulptūru „Sabīņu nolaupīšana” rekonstrukcija. Nopietnu remontu nācās veikt pēc 1997. gada, kad ēkā izcēlās ugunsgrēks. Tolaik ugunsnelaimē cieta 2. stāva greznā zāle un kāpņu telpa, tomēr kinoteātris atdzima kā fēnikss no pelniem, vēl vairāk - kinoteātris tika arī pie Mazās zāles, ko aizguva no „Spartaka” telpām.
Visu rakstu lasiet 18. septembra izdevumā
Komentēt rakstu