Vienai no Latvijas U–20 basketbola izlases «bronzas» meitenēm Elīnai BABKINAI karjera bijusi raiba kā dzeņa vēders.
Ir izcīnītas medaļas, bet nav izpalikušas arī traumas un sāpīgas neveiksmes. «Amerikāņu kalniņos» Elīna pašlaik šaujas debesīs un cer, ka kardiogrammai līdzīgās svārstības saistībā ar basketbolu viņai būs beigušās. Gaida sezona
Francijā, kas dos atbildes uz daudziem jautājumiem. Talantīgo basketbolisti dažas dienas pēc aizvadītā Eiropas U–20 čempionāta «Sporta Avīze» aicināja savā redakcijā Cēsu ielā.
Telefons droši vien pēdējās dienās ir pārkarsis?
– Vēl nav. Atklāti sakot, gribas miera. Tāda slodze man sen nav bijusi.
Pēc deviņām spēlēm 11 dienās un pa 33 minūtēm katrā?
– Tagad vairs par to nesūdzos, lai arī bija ļoti smagi – ne tikai jāatgūst spēki katrai nākamajai spēlei, bet arī jāgatavojas cīņai ar jaunām konkurentēm, kuras spēlē citādāku basketbolu, citā stilā. Bija grūti fiziski un emocionāli.
Kā tu uztver pēkšņi no debesīm nokritušo slavu?
– Gatavojāmies, cīnījāmies, nepadevā mies. Uz mūsu izlases panākumiem neviens necerēja. Var būt tas bija labi, un mēs pierādījām, ka varam daudz paveikt.
Varbūt palīdzēja tieši tas, ka nebija atbildības sloga?
– Uz Poliju braucām cīnīties. Tā nebija, – ja mūs neuzskata par favorītēm, va ram atļauties laukumā neko nedarīt. Visas gribējām uzvarēt,visas bijām gatavas cīņai. Tākā treneris Ainārs Čukste spēles gaitā veica daudz maiņu, ko manda spēlēja ātru basketbolu. Katra no meitenēm darīja, ko varēja, atvilka elpu un atkal gāja laukumā cīnīties, cik spēka. Visas spēlētājas bija laukumā pa desmit–divdesmit minūtēm. Tas ir fantastiski, ka visas dod savu ieguldījumu. Ne katrā izlasē tā ir.
Esi vienīgā Latvijas basketboliste, ja ņem vērā spēles izlasē visās vecuma grupās, kurai mājās ir Eiropas čempionātu divas medaļas.
Vai tas ir likumsakarīgi?
– Laikam tā bija jānotiek. Dieviņš tā bija izlēmis, un tā tam bija jā būt. Arī mūsu trenerim Čukstem vienīgajam ir divas šādas medaļas. Grūti noticēt, ka kaut kas tāds bija iespējams.
Salīdzini, lūdzu, šos divus Latvijas U–20 izlases gaišos brīžus – 2005. un šā gada notikumus.
– Pirms četriem gadiem mums bija izcili draudzīga komanda, un domāju, ka tieši tas palīdzēja izcīnīt trešo vietu. Tā laikam bija draudzīgākā izlase, kādā jebkad esmu spēlējusi. Šogad mēs vairāk izcēlāmies ar cīņas sparu, bijām sīkstas un nekad nepadevāmies par spīti tam, ka vairākkārt pārliecinoši zaudē jām. Pēdējā spēle pret Krieviju bija vissīvākā, un uzvarējām ar trim punktiem.
Ja Serbijai ceturtdaļfinālā būtu spēlējusi labākā basketboliste Petroviča, kurai to darīt liedza trauma, vai jūs būtu vinnējušas?
– Nepieļautu, ka viņas uzvar. Viņa būtu komandai palīdzējusi, bet mēs tomēr būtu stiprākas.
Kādus uzdevumus pirms šā gada meistarsacīkstēm sev izvirzīja komanda un kādus – tu pati?
– Kad uzzināju pretinieces apakšgrupā, biju šokā, tomēr nekad neesmu pirms laika padevusies.
Tā kā daudzi domāja, ka mums nav lielu cerību, bija motivācija pierādīt, ka tā gluži nav, un, re, kā beigās viss iznāca! Treneris Čukste pirms čempionāta por tālam «esports.lv» teica, ka primārais ir izkļūšana no apakš grupas, bet labā ko sešnieks būtu super, tomēr dabūjām trešo vietu.
Pirms četriem gadiem izlases galvenais treneris Ainārs Čukste teica: «Uzbrukuma mums nav, toties ar aizsardzību varam paveikt lielas lietas.» Šogad izskatījās otrādi.
– Šogad spēlējām ļoti ātru basketbolu un daudz sametām, bet, liekas, ar aizsardzību arī labi tikām galā. Mums bija daudz aizsardzības maiņu, un ar to, piemēram, ceturtdaļfinālā uzvarējām serbietes. Uz visiem blokiem mainījām
sedzamos, un tas palīdzēja. Konkurentes bija vīrišķīgas un tehniski spēcīgas, bet, kad sākām mainīties, neko ne pret mums, ne zonas presingu viņas nevarēja izdarīt. Pirms četriem gadiem treneris bija ļoti apmierināts ar to, ka no Latvijas komandām bijām pirmās, kas meistarsacīkstēs savā grozā ļāvām iemest vismazāk – vidēji spēlē 52 punktus. Otrās labākās bija Francijas basketbolistes ar 60,1 punku. Pilnīgi neticams rādītājs latviešu komandām.
Vidēji spēlē pārķertajās bumbās Latvija šogad bija otrā labākā no visām komandām, kļūdās – trešā, bet no spēles izmestajos metienos – pārliecinoši pirmā...
– Domāju, ka tas atkal ir skaidrojams ar ātro spēli. Tā bija mūsu uzvaras atslēga. Pretiniecēm nepatika ātri atgriezties aizsardzībā. Bieži un sekmīgi izmantojām ātros uzbrukumus – viens pret vienu un divi pret vienu. Ātrumā tomēr ir vieglāk apspēlēt, nekā uz vietas.
– Tu meti ceturto daļu no komandas metieniem un turpināji, pat ja īpaši “nekrita». Pēdējās divās spēlēs pret Franciju un Krieviju kopā realizēji divus trīspunktniekus no 18. Tas bija trenera uzstādījums vai pašas pārliecība,
ka vari iemest?
– Tā kā visu laiku gāju blokiem pa apakšu, bieži biju brīva. Šādā situācijā nevar nemest. Nekrita man šajā turnīrā (smejas). Nebija jau tā, ka vienmēr būtu bijusi brīva, mani uzpasēja. Bieži bija divu pretinieču pretestība. Tad devu piespēles Šurikam – Līgai Šurkusai, kā tas bija pirms izšķirošā metiena pēdējā spēlē.
Visu rakstu lasiet 28. jūlija izdevumā
