Var pilnībā piekrist a/s Dzintars valdes priekšsēdētājam I. Gerčikovam, kas 9. novembrī intervijā NRA saka – iepriekšējos gados vajadzēja prātu, lai bremzētu patēriņa pieaugumu. Patiešām, tas bija jādara, lai neļautu valstij ieiet kāpjošu algu un cenu spirālē, lai tautsaimniecība augtu vienmērīgi, nevis kā pusaudzis, kas garumā stiepjas, bet uz pleciem tam vēl neko nevar likt. Cits jautājums – kā to varēja izdarīt?
Viens risinājums ir monetārā jeb naudas politika. Ceļot starpbanku likmes, kā precīzi piezīmē I. Gerčikovs – tas sadārdzinātu bankām naudu, padarītu dārgākus latu kredītus iedzīvotājiem un uzņēmējiem, atturētu no kreditēšanas. Ja paraugāmies atpakaļ, tieši to arī Latvijas Banka darīja, refinansēšanas likme pēc daudzkārtējas celšanas sasniedza 6%. Vēl viens monetārās politikas instruments ir banku obligātās rezerves. Tas nozīmē, ka bankām daļa latu jātur centrālajā bankā un tos nevar izmantot, piemēram, kreditēšanai. Šī norma īsā laikā tika uzcelta līdz 8% – salīdzinām ar 2% eiro zonā. Tādējādi komercbankas no Latvijas Bankas latus tālākai kreditēšanai neaizņēmās.
Bet ar monetārās politikas lēmumiem vien fiksēta valūtas kursa un brīvas kapitāla plūsmas apstākļos ir par maz – bija nepieciešami stingri fiskālās – budžeta un nodokļu – politikas soļi. Iemesls ir tas, ka Latvijā pēc iestāšanās ES, NATO un gaidāmās pievienošanās eiro zonai ievērojami pieauga uzticība mūsu valstij un ieplūda tās apjomam milzīga, miljardos mērāma nauda – ne lati, bet eiro, tai skaitā banku kredītu veidā. Tos iedzīvotāji un uzņēmumi aizņēmās nevis par lata likmēm, bet pietiekami zemajām eiro likmēm, kuras nenosaka Latvijas Banka, bet gan Eiropas Centrālā banka. Milzīga un diezgan lēta nauda nonāca nekustamā īpašuma tirgū, būvniecībā, patēriņā, nonāca cilvēku algās. Ražotāji un tirgotāji brīvi cēla cenas, salīdzinoši viegli guva peļņu iekšējā tirgū, bet aizvien problemātiskāk klājās ārējos tirgos, jo ražīgumam neatbilstoši augsto algu un citu izmaksu kāpuma dēļ bija aizvien grūtāk konkurēt.
Ko tad fiskālajā politikā varēja un vajadzēja darīt? Te mēs iesākumā varam atgriezties pie tā zvana, ko Latvijas Banka kā valdības finanšu konsultants skandināja pastāvīgi – mazināt izdevumus, sabalansēt budžetu, veidot uzkrājumus. Kas notika dzīvē? Sakritis, ka tieši tā paša laikraksta, kurā publicēta I. Gerčikova intervija, tai pašā lappusē uz šo jautājumu atbild ekonomists Alfs Vanags – izdevumi strauji pieauga, budžeta ziņā pat pēc problēmu konstatēšanas dzīvojām pa vecam, ienākumus ātri iztērējot, pretēji Igaunijai, kas veidoja uzkrājumus. Jāpiebilst, ka budžeta izdevumi trīs gados divkāršojās. Tātad ūdens tika liets uz inflācijas un nedzīvotspējīga, uz ražīguma kāpumu nebalstīta algu pieauguma dzirnavām.
Ko vēl varēja darīt? Vēl varēja un vajadzēja īstenot arī citas Latvijas Bankas izstrādātā pretinflācijas plāna sadaļas, kas bija vērstas uz kreditēšanas un nekustamā īpašuma tirgus bremzēšanu: nodevu paaugstināšana par otrā īpašuma reģistrēšanu zemesgrāmatā, nekustamā īpašuma kredīta nodoklis, kapitāla pieauguma nodoklis. Tas nenotika, valdība plānu aizslepenoja un atlika uz laiku, kad pārkaršana savu posta darbu ekonomikai jau bija paveikusi.
Tādējādi Latvija ir nonākusi situācijā, kurā, lai atgūtu konkurētspēju, atgūtu uzticību kā investīcijām droša vieta un dzīvotu saskaņā ar līdzekļiem, iepriekšējo gadu pārmērības jāaizskalo līdz ar grūtiem izdevumus samazinošiem lēmumiem. Kā ES un SVF dalībvalstij mūsu situāciju gan atvieglina un daudzas cilvēciskas katastrofas novērš starptautiskais aizdevums, kas ļauj budžetu sabalansēt lēni, iegūstot laiku reformām valsts pārvaldē, reformām, kas vērstas uz valsts līdzekļu lietpratīgāku izlietojumu. Un arī šai, reformu nepieciešamības, ziņā, kam, cerēsim, šoreiz nepietrūks prāta un gribas, mums ar I. Gerčikovu viedokļi saskan.
