Gruzija, pirms iebrukt Dienvidosetijā, sagādāja simtiem tanku un citu bruņutehnikas vienību, taču izrādījās, ka šie izdevumi tikpat labi varēja tikt nokurināti, jo, kad Krievijas tanki sāka virzību, tos nekas nespēja apturēt, bet liela daļa Gruzijas bruņutehnikas nonāca Krievijas armijas rokās kā trofejas. No tā izriet, ka mazām valstīm nav jēgas iepirkt desmitiem tanku, jo tie neglābs no daudz lielākas armijas virzības.
Krievijas un Gruzijas konflikts sakompromitēja līdzšinējo militāro izdevumu politiku. Mazajām NATO valstīm drošību garantēs liela apjoma militāras tehnikas iepirkumi no Rietumu sabiedrotajiem. Izrādās – ne. Izdevumi dzelžiem tikai palielina militārā kompleksa privāto investoru peļņu, un tie nespēs nodrošināt mazo valstu neatkarību.
Latvija ir nosolījusies NATO sabiedrotajiem tērēt milzīgas summas bruņojuma iepirkumiem. Taču šie dzelži Latvijas aizsardzības spējas nestiprinās. Gruzijas armija bija daudz labāk apbruņota, nekā Latvija spēs apbruņoties tuvāko desmit gadu laikā. Taču arī Gruzijas armija bija pilnīgi bezspēcīga apturēt vai būtiski kavēt modernas armijas virzību. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijai nav nekādu cerību ar mūsu militārajām iespējām apturēt jebkura potenciāla pretinieka pārspēku. Latvijas neatkarības garantijas var balstīties tikai un vienīgi uz cerībām, ka NATO līguma 5. paragrāfs (agresija pret vienu valsti ir agresija pret visām bloka valstīm) būs saistošs mūsu atlantiskajiem brāļiem un māsām.
No tā izriet, ka, Latvijai garantējot savu neatkarību, ir jāattīsta citi virzieni. Ārpolitiski ES samitā Latvija bija viena no bargākajām pret Krieviju vērsto sankciju prasītājām. Taču tieši Latvija ir vismazāk no visām ES valstīm gatava realizēt nopietnas ekonomiskas sankcijas pret Krieviju. Gadījumā, ja tiktu pārtraukti visi ekonomiskie sakari starp NATO un Krieviju, Latvijas ekonomika nopietni ciestu.
Varbūtēja konflikta gadījumā Latvija ir pilnīgi negatava aukstajam karam. Daudz ticamāk, ka, konfliktam saasinoties, varētu sākties nevis tieša karadarbība, bet uz daudziem gadiem tiktu pārtraukta jebkāda ekonomiskā sadarbība. Ja notiek šāda attīstība, tad Latvijas armijas militārās tehnikas vienību skaits nedos nekādu labumu. Novērtējot aukstā kara risku, Latvijas aizsardzības izdevumu struktūra ir pilnīgi jāmaina. Militārie izdevumi ir jānovirza ievērojamu, ar Krievijas tirgu tieši nesaistāmu elektroenerģiju ģenerējošo jaudu izveidei un Latvijas speciālistu izglītības programmām enerģētikas sektorā.
Latvijai ir jādefinē, ka visas alternatīvās ģenerējošās jaudas ir aizsardzības objekti, un tie ir jāfinansē no Aizsardzības ministrijas budžeta.
Alternatīvā energosistēma ir jārada ar tādu aprēķinu, lai aukstā kara gadījumā tā nodrošinātu energoapgādes stabilitāti un ekonomikas normālu darbu vairāku gadu garumā.
Latvija pašlaik nav gatava aukstajam karam. Nav gatava pat nopietnām ekonomiskām sankcijām pret Krieviju. Latvijas ārpolitika ES samitā atgādināja pokera spēlmani, kurš ar pretiniekiem redzamām kārtīm, kuras piedevām ir visvājākās no visiem spēlētājiem, piesola visaugstāko likmi.
Valdība ir atzinusi, ka valsts ekonomikā un valsts budžetā ir katastrofa. Tagad ir labākais laiks, lai Latvija atteiktos no bezjēdzīgiem un neefektīviem militāriem izdevumiem. Tagad ir īstais brīdis sākt programmu, lai pārorientētu militāros izdevumus uz enerģētikas neatkarības bāzes radīšanu. Es ceru, ka mūsu sabiedrotie uzņēma Latviju NATO nevis tādēļ, lai noslauktu mūsu valsts budžeta līdzekļus, bet tāpēc, ka mums ir kopīgas vērtības. Ja tas ir tā, tad mūsu sabiedrotie (Latvijas lielāko draugu ASV ieskaitot) ne tikai atbalstīs šādu Latvijas militārās prioritātes maiņu, bet pat palīdzēs mums finansiāli kļūt enerģētiski drošākiem.
Komentēt rakstu