Rīgā velosipēdistu ir daudz, dažam tas ir veids, kā veikli nokļūt nepieciešamajā vietā, bet citiem – modes un stila lieta. Taču līdz ar divriteņu skaita palielināšanos, pieaug arī nozagto braucamrīku skaits. Precīzas statistikas, cik šogad Rīgā nozagti velosipēdi, pagaidām nav, taču aptuvenais skaits varētu būt 500, teic Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Preses un sabiedrisko attiecību sektora vecākais speciālists Edgars Dudko. Salīdzinājumam – 2004.gadā reģistrētas tikai 320 zādzības.
Apkopotie dati par trīs no deviņiem Rīgas reģiona pārvaldes iecirkņiem vēsta, ka šogad reģistrētas aptuveni 150 velosipēdu zādzības. Tieši Rīgas centrā reģistrēti 54 divriteņu nozagšanas gadījumi. Turklāt visbiežāk tie tiek zagti pirmdienās un trešdienās laikā no pulksten 10 līdz 19. Statistika rāda, ka "iecienītās" zādzību vietas Centra rajona iecirkņa teritorijā ir Audēju, Kaļķu, K. Barona iela, kā arī Raiņa bulvāris. Latgales iecirkņa teritorijā tās ir Krasta iela, Stabu iela, Bruņinieku un Maskavas, Lomonosova, Rāznas un Pērnavas iela. Policijas minētie skaitļi raksturo oficiāli fiksēto zādzību skaitu, bet jāņem vērā, ka daudzi nepiesakās policijā.
"Man deviņu gadu laikā nozagti pieci divriteņi," stāsta velokurjers un aktīvs velosporta piekritējs Reinis Avens. Zagļi darbojas zibenīgi, un ritenis var pazust dažās minūtēs, turklāt zog visur, pat no lielveikalu durvju priekšas, kur it kā izvietotas kameras. Pat vietās, kur velosipēdu novietni uzrauga apsardze, nevar izkontrolēt, vai ar velosipēdu, veikli tiekot galā ar slēdzeni,?aizbrauc tā īpašnieks vai zaglis. Vai ir vietas, kur pilsētā atstāt divriteni ir salīdzinoši drošāk? Rīgā ir apmēram 35 velostāvvietas, liecina velosipēdistu vortālā "Veloriga.lv" pieejamā informācija. Vortāla veidotāji norāda, ka velosipēda drošību veido trīs pamatfaktori: droša slēdzene, drošas konstrukcijas velostatīvs, pie kura var piestiprināt gan velosipēda rāmi, gan abus vai vismaz vienu riteni, kā arī vietas drošība, kur pieslēgtais divritenis atstāts. Lai mudinātu veidot drošas velostāvvietas, kopš 2006. gada uzņēmumiem un iestādēm, kas savā pārraudzībā esošajās teritorijās ir ierīkojušas augstā tipa velostatīvus, Rīgas domes Satiksmes departaments sadarbībā ar "Veloriga.lv" piešķir atzinības zīmi "Draudzīgs velosipēdistam". Uzlīme apliecina, ka šeit tiek ievēroti izšķirošie statīva drošības rādītāji – gan velosipēda riteni, gan rāmi var pieslēgt pie statīva. RB jau rakstīja, ka pagaidām tādi statīvi ir tikai astoņās vietās.
Pilsētā vairākās vietās uzstādītas novērošanas kameras, tādas ir, piemēram, velostāvvietā pie Jēkaba kazarmām, Aspazijas bulvārī pie "Laimas" pulksteņa, Grēcinieku ielā pie policijas posteņa, pie Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes, Brīvības ielā 54 pie "Rietumu bankas" galvenās ēkas. Varētu cerēt, ka velosipēdu novietošana kameru redzeslokā zagļus atbaidītu, taču praksē neko daudz tas nepalīdz. "Ar videonovērošanas kamerām ir tā, ka tās palīdz policijai atrast zagļus, bet ne novērst pašu zādzību," uzsver E. Dudko. Lielākās grūtības policijai rada tas, ka pārsvarā zagļi jau iepriekš zina, kur nozagto mantu realizēt, līdz ar to nozagtais braucamrīks salīdzinoši neilgu laiku atrodas pie zagļa. Kad tas ir pārdots, atrast velosipēdu ir ievērojami grūtāk.
Var meklēt "Latgalītē"
"Gadās, ka noskrūvē riteņus, sēdekli un atstāj tikai rāmi, kas ir bijis pieslēgts," stāsta pieredzējušais velokurjers Reinis. Lai jauktu pēdas, mēdz nozagto mantu uzreiz izjaukt pa detaļām un salikt kopā citā kombinācijā, to maksimāli pārveidojot, lai divriteni nebūtu iespējams atpazīt.
Daļa velosipēdu nonāk lombardos vai "Latgalītē". Taču ļoti bieži tie tiek pārdoti internetā vai arī vienkārši uz ielas – zagļi mēdz piedāvāt garāmgājējiem par lētu naudu nopirkt divriteni. E. Dudko apzagtajiem velosipēdu īpašniekiem iesaka doties uz vietām, kur šis ritenis varētu parādīties tirdzniecībā un, ja tas tiek atrasts, ziņot policijai.
Tomēr tas, ka policija nojauš par vietām, kur zagtās mantas nonāk, nepalīdz zagļu ķeršanā. E. Dudko atzīst, ka kontrolēt, vai velosipēds, ko pārdod, ir zagts vai ne, ir tikpat kā neiespējami: "Pat ja pārdevējam ir velosipēda dokumenti, ne vienmēr tas nozīmē, ka tie ir īsti. Nedaudz labāk ir tad, ja ritenim ir sērijas numurs, bet lielai daļai velosipēdu tādu nav. Turklāt bieži ir tā, ka, pat atrodot zagtus velosipēdus, to likumīgie īpašnieki paši nevar uzrādīt velosipēda dokumentus." Tāpēc velosipēda īpašniekam būtu rūpīgi jāglabā riteņa "pase" – dokumenti, kurus pārdevēji dod līdzi divriteņa pircējam. "Pasē" minēta krāsa, rāmja numurs un citas pazīmes. E. Dudko iesaka tomēr vērsties policijā, jo ir gadījies, ka ritenis tiek atrasts, taču neviens nav pieteicies un īpašnieku atrast ir neiespējami.
Reģistrēšana "nespīd"
No minētajām situācijām vismaz daļēji ļautu izvairīties oficiāls velosipēdu reģistrs, kurā braucamais tiktu piereģistrēts uz konkrēta cilvēka vārda, taču Latvijā tāds nepastāv. Pirms trim gadiem ar iniciatīvu ieviest velosipēdu tehniskās pases, kurās būtu divriteņa fotogrāfija, rāmja numurs un īpašnieka personas dati, klajā nāca aktīvistu grupa un "Velo informācijas centrs". Taču iecere apsīka. CSDD Transportlīdzekļu reģistrācijas daļas priekšnieka vietnieks Edgars Ošenieks RB teic: "Ja reģistrācija būtu brīvprātīga, tad reģistrs nebūtu pilnīgs, jo tas būtu maksas pakalpojums, ko ne visi vēlētos izmantot, tāpēc nez vai tam būtu liela jēga. Taču iniciatīvu ir izrādījušas atsevišķas pašvaldības, piemēram, Valmierā šāds reģistrs tika veidots." Sava veida aizsardzību, aicinot reģistrēt nopirkto velosipēdu, piedāvā velosipēdu veikals "Trek". Reģistrācija kalpo kā pierādījums, ka konkrētais TREK velosipēds ir pircēja īpašums. Ja tas nozagts, bet saimnieks nozaudējis minēto "pasi", tad reģistrs ļauj pierādīt divriteņa īpašnieka tiesības.
Starp citu, interesanta ir Dānijas pieredze – tur ceļu policija uz ielas var apstādināt velosipēdistus un pārbaudīt rāmja numuru, lai noskaidrotu, vai tas nav zagto riteņu sarakstā. Nav dzirdēts, ka kaut kas tāds notiktu Rīgā.
Vēl viena "mirusi" veloaktīvistu ideja, kas varētu aizkavēt zagļus, bija apsargājamas velosipēdu stāvvietas, taču pagaidām tā ir tīrā utopija. Satiksmes departaments ir aicinājis privāto autostāvvietu īpašniekus ierīkot apsargātajās vietās arī velonovietnes. Taču diemžēl šie aicinājumi viņu atsaucību nav guvuši.
Katrs pats sava riteņa sargs
Atliek secināt, ka vislabākās "zāles" pret zādzībām ir pašam rūpēties par velosipēda drošību. "Ar velosipēdu aktīvi braucu jau gandrīz 20 gadu, taču man neviens divritenis nav nozagts. Nekur riteni pieslēgtu neatstāju, bet turu telpās, tā ir vienīgā garantija divriteņa drošībai," uzskata aktīvā tūrisma speciālists Juris Smaļinksis, piebilstot, ka pašvaldībai tomēr būtu jāparūpējas par drošām, apsargājamām velostāvvietām.
Cits paņēmiens ir vienkārši zagli lieki nekārdināt, un to izmanto velokurjers Reinis, kurš ikdienas darbā spiests riteni regulāri atstāt ārpus telpām. "Krāmu tirgū nopirku vecu padomju laiku riteni, sataisīju tā, lai iet ļoti labi, taču tas nav ne jauns, ne stilīgs, tāpēc zagļus neinteresē." Reinis pie šāda secinājuma nonācis, jo iepriekš nozagtie divriteņi esot bijuši labi un dārgi. Tiesa – divi no nozagtajiem riteņiem neesot bijuši saslēgti, bet vienkārši uz brīdi atstāti kāpņu telpā un bibliotēkā, padarot zagļu darbiņu vēl vieglāku. Arī policijas sniegtā informācija liecina, ka lielākā daļa no nozagtajiem riteņiem nav bijuši saslēgti vai arī saslēgti ar viegli attaisāmu slēdzeni, tāpēc, lūk, daži padomi, kas varētu mazināt zagļu "panākumus".
> Visdrošākās un efektīvākās ir metāla U–veida slēdzenes, un vislabāk ir saslēgt abus velosipēda riteņus, kā arī pieslēgt velosipēdu pie kāda stacionāra objekta. Tiek uzskatīts, ka velosipēda slēdzenes cenai?jāatbilst vismaz 10% no velosipēda cenas – jo mazāka cenu starpība, jo mazāka interese zaglim.?Speciālisti atzīst, ka nopietna slēdzene maksā 30 un vairāk latu, bet ķēdi par, piemēram, 15 latiem var pārkniebt ar parastām knaiblēm. Protams, arī resnākus stiprinājumus ir iespējams sabojāt, taču tad ļaundarim būtu krietni ilgāk jādarbojas un līdzi jāņem pamatīgi instrumenti.
> Ieteicams izmantot vairākas slēdzenes, jo tad zaglis sapratīs, ka, lai tiktu pie divriteņa, būs jāpatērē vairāk laika, un tas var piesaistīt apkārtējo uzmanību.
> Ieteicams padarīt velosipēdu maksimāli atpazīstamu, piemēram, aplīmējot to ar gaismu atstarojošām plēvēm, krāsainiem elementiem vai citām pazīšanas zīmēm.
> Nekādā gadījumā nevajadzētu atstāt velosipēdus vietās, kur zaglis varētu brīvi darboties, piemēram, kāpņutelpā, kur viņš netraucēti var sēdēt kaut līdz rītam un jaukt slēdzeni pa posmiem.
> Nedrīkst nozaudēt velosipēda "pasi", kas darbojas kā īpašumtiesību pierādījums. Tāpat ietiecams velosipēdu no visām pusēm nofotografēt, lai vajadzības gadījumā varētu uzrādīt īpašas pazīmes.
Salīdzinot ar citām valstīm, nākas secināt – ne mums tik daudz velosipēdu, ne zagļu. Piemēram, divriteņu lielvalstī Nīderlandē pagājušā gadā nozagti 700 000 braucamrīku, ziņo aģentūra LETA. Valstī, kur velosipēds ir izplatītākais transporta līdzeklis, tiek izmantoti aptuveni 18 miljoni divriteņu. Droši vien tāpēc Nīderlandē pret velosipēdu zagļiem cīnās pavisam alternatīvā veidā – velosporta asociācija "Fietsersbond" organizē apmācību kursu par velosipēdu zagšanu. Mācībās personas, kas ir specializējušās atslēgu atmūķēšanā, demonstrē, kā tās noņemt. Tas kursu dalībniekiem iemāca, kā labāk pasargāt savus riteņus no zagļiem, padarot viņu netīro darbu ievērojami grūtāku.
Komentēt rakstu