Militārists padomju armijas frencī, nevērīgi pacēlis ieroci, iešauj upurim pakausī, un viņš, ķēmīgi sarāvies, krīt uz priekšu, šļakstīdams asinis un smadzenes. Un valstsvīri atkal aplaudē...
To visu redzam satriecošajā filmā «Padomju stāsts», kuru tikai pāris dienas varējām skatīt kino «Rīga». Kad to rādīs sabiedriskā TV? Kas to lai zina. Kaut gan šīs TV vadītājiem faktiski vajadzētu nevis domāt, VAI rādīt, bet gan domāt — CIK REIŽU parādīt.
... Ir 2005. gada 9. maijs, Maskava, Kremlis. Eiropas valstu galvas sapulcējušies vienā no Krievijas asiņainākajām vietām — Sarkanajā laukumā. Tur savulaik cirta galvas sacelšanos vadītājiem, tur pēcnāves apskatei un ekskursantu neveselīgajai ziņkārei izlika visu laiku lielākos masu slepkavas — Staļinu un Ļeņinu. Pēdējais vēl joprojām, vaskā cirsts, guļ un biedē pionierus.
Taču tas viss netraucē «svinēt uzvaru pār nacismu», un šajās «svinībās» piedalās arī toreizējā mūsu Valsts prezidente — «latvju nācijas māte» Vaira. Vienīgā no Baltijas valstu prezidentiem. Nodevīgi un zemiski «pārmetusi» Lietuvas un Igaunijas prezidentus, kuri atteicās doties uz Baltijas paverdzinātāju galvaspilsētu, lai «svinētu» viena ļaunuma uzvaru pār otru. Filmā «Padomju stāsts» nav kadru ar Vairu Vīķi-Freibergu, kura droši vien aplaudēja līdz ar citām Eiropas valstu amatpersonām, kad 9. maijā pa Sarkano laukumu maršēja slepkavotāju — padomju armijas — idejiskie ieroču mazdēli. Patiešām žēl, ka filmā nepavīd Vairas eleganti baltā platmale, kuras saimniecei bija ierādīta vieta vien skatu laukuma pēdējā rindā. Kaut kāda Liflandijas guberņas priekšniece, ak...
Bet, vai, kā vajadzēja šai sievietei parādīties starp kadriem, kuros redzam kailos līķus, upuri ar šķīstošajām smadzenēm un citus ārprāta murgu cienīgos dokumentālos faktus, par kuriem neko negrib zināt aptaukojusies un vienaldzīgā Eiropa. Varbūt tad viens otrs sāktu domāt, patiešām domāt par visu, kas noticis pagājušajā gadsimtā, nevis tikai atgremot «nemaināmās vēstures» izzelēto košļeni?
Taču tad ir jāredz Edvīna Šnores divarpus gadus lolotā filma «Padomju stāsts». Pavisam jauna cilvēka izsāpēts darbs. Tik ļoti izsāpēts, ka šķiet — viņš ir bijis tieši tur un tieši tad. Tad, kad komunistu režīms uzsāka savus asiņainos darbus, no kuriem cītīgi pēc tam mācījās nacisti — tīrie eņģeļi, salīdzinot ar komunistu asinssuņiem... Edvīns savā filmā loģiski, mierīgi un līdzsvaroti sagrauj vienu no pagājušā gadsimta mītiem, kas vēsta par labo komunistu uzvaru pār ļauno nacismu. Tāpēc šodien — 9. maijā — tik sirsnīgs sanācis sveiciens Otrā pasaules kara pārpalikušajiem slepkavām.
Komentēt rakstu