Solžeņicina universitātes es beidzu neklātienē - no viņa grāmatām. Šādas izglītības iegūšana Padomju Savienībā bija bīstama. Par tekstu lasīšanu, zem kuriem bija Meistara paraksts, un - pasarg Dievs! - to glabāšanu draudēja ieslodzījums. Un tomēr, dziļas jo dziļas slepenības apstākļos patstāvīgi domājoši padomju cilvēki apmainījās ar aizliegtām dzīves mācību grāmatām, uz kuru vākiem stāvēja vajātā autora vārds - Aleksandrs Solžeņicins. Kā likums, tā bija vai nu pagrīdē, mašīnrakstā pavairotā - tā sauktā samizdata produkcija, vai arī tāpat pagrīdē kopētas un iesietas grāmatas, kas bija izdotas Rietumos un laimīgi tikušas cauri Padomju Savienības robežas muitas kontrolei.
Simboliski, ka GULAGa arhipelāgu es izlasīju vispirms latviski un tikai pēc daudziem gadiem, jau Gorbačova pārbūves laikā, varēju nopirkt Rīgas centrālajā grāmatnīcā (pretim Operai, tagad Valters un Rapa) grāmatas oriģinālizdevumu savā dzimtajā krievu valodā. Latvisko kopēto izdevumu 80.-to gadu sākumā pāri robežai brīnumainā kārtā spēja pārvest mana paziņa, ārste latviete, ko pēc daudzajiem atteikumiem padomju vara tomēr izlaida uz Ameriku apciemot savu sirmgalvi tēvu. Protams, grāmata mani satrieca. Man atklājās daudz kas no tā, ko nometnēs pārdzīvoja mans tēvs, bet atgriezies nepaguva izstāstīt, jo, kad es redzēju viņu pirmoreiz, man bija desmit gadu, bet kad tēvs nomira, es vēl mācījos devītajā klasē.
Tomēr pirms GULAGa arhipelāga bija izlasīti gan Solžeņicina biezie romāni, gan nelielas brošūras, kas pilnīgi pārvērta manu domāšanu. To klāstā gribu īpaši izcelt brošūru Nedzīvot melos!, ko Solžeņicins uzrakstīja 1974. gada 12. februārī. Tā tika izdota Padomju Savienībā jau Gorbačova laikā miljonos eksemplāru, un kļuva par sava veida dopingu gara uzturēšanai tiem, kas alka patiesu pārmaiņu valsts politiskajā dzīvē. Šodien šo darbu es lasu kā aktuālu gan Krievijai, gan Latvijai, gan visai pozitīvi domājošajai pasaulei domātu Skolotāja testamentu:
"Kad vardarbība ielaužas mierīgajā cilvēku dzīvē - tās vaigs kvēlo pašpārliecībā, tā gan karogā nes, gan kliedz: - Es esmu Vardarbība! Izklīstiet, pašķirieties - nospiedīšu!" Taču vardarbība ātri noveco, nedaudz gadu - un tā vairs nav pārliecināta par sevi un, lai noturētos, nešaubīgi par sabiedroto sev aicina Melus. Lūk, šeit arī atrodama mūsu noniecinātā, pati vienkāršākā, pati pieejamākā atslēga mūsu atbrīvošanai: personiska nepiedalīšanās melos! Lai arī meli visu pārklāj, lai arī meli pār visu valda, bet būsim nelokāmi - lai tie valda ne ar manu klātbūtni!"
Skolotājs ir aizgājis. Viņa grāmatas paliek. Atvērt tās var ikviens no mums. Paldies, Skolotāj!
[pārpublicēts no Latvijas 90. jubilejas dienasgrāmatas www.lv90.lv]
Komentēt rakstu