Lai gan arī, aci pret aci runājot, viņš prokurorei atstājis tāda "pļeperīga večuka" iespaidu, kurš pārlieku plātās un pļāpā.
Sarkanajam partizānam, kura vadītā vienība 1944. gada 27. maija Vasarsvētku dienā nogalināja vairākas ģimenes, vairākus, arī pēdējā grūtniecības mēnesī esošu sievieti, sadedzināja dzīvus, gandarījumu devusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, pagājušajā nedēļā Latvijai liekot viņam izmaksāt 30 000 eiro kompensāciju.
Kononovu iegāza plātīšanās
"Kononovs kolēģu vidū ļoti bravūrēja ar izdarīto, it sevišķi, kad bija ierāvis," to, kā sākās desmit gadu ilgusī "Kononova lieta", atceras Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) direktors Indulis Zālīte. Padomju režīma pēdējos gados bijušais partizāns vadījis Rīgas Transporta miliciju, un no viņa dzērumā atstāstītajiem karalaika "varoņdarbiem" pat rūdītiem miličiem "šķērma dūša palika". I. Zālītes vadītās iestādes speciālisti pirmie gājuši pa pēdām V. Kononova brigādes pastrādātajam un 1998. gada janvārī ierosināja krimināllietu aizdomās par iespējamu kara noziegumu.
No izmeklēšanā iesaistīto stāstītā izriet, ka nav bijis viegli atsijāt V. Kononova padomju laika lielīšanos par cīņu pret fašistiem no tā, kas noticis patiesībā. Prokurore Ausma Rubene, kura nu jau astoņus gadus ir pensijā, bet pirms desmit gadiem no TSDC pārņēma V. Kononova lietas izmeklēšanu, būdama Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas prokurore, atminas, ka, pētot padomju laikos V. Kononova rakstīto un stāstīto, pat uzgājusi partizāna apgalvojumu, ka Mazo Batu sādžā viņš iejājis uz balta zirga.
Latgales apgabaltiesas tiesnesis Andris Strauts, kurš 2003. gadā V. Kononovu notiesāja par bandītismu, ne par kara noziegumu pastrādāšanu, kā prasīja prokuratūra, partizāna personību tā arī neesot spējis izprast. "Cilvēks, kurš darbojās atbilstoši ideoloģijai," par V. Kononovu pēc pārdomu brīža saka tiesnesis. Arī viņš norāda uz V. Kononova pļāpīgumu, kas tiesnesim radījis personiskas šaubas par viņa lomu Mazo Batu slaktiņā, jo, "kas patiešām redzējis kara šausmas, par to nerunā".
Trūka aculiecinieku
Bet prokurorei A. Rubenei pārliecību par V. Kononovu kā kara noziedznieku radījis raudošo liecinieku stāstītais. Tiesa, dzīvi pirms desmit gadiem bijuši pārsvarā aculiecinieki, kuri 1944. gada 27. maijā bija mazi bērni un atmiņā glabājuši tās dienas asinspirti un vecāku zaudējumu, tomēr nevarējuši atpazīt V. Kononovu kā vienu no slepkavām. Uz viņu kā partizānu, kurš sādžā ienācis vienības priekšgalā, varējusi norādīt tikai viena sirmgalve, kura, jauna būdama, Vasarsvētku dienā krūmos paslēpusies vēroja partizānu ierašanos Mazajos Batos. Tā bijusi tvanīga vasaras sākuma diena, kad ļaudis kurinājuši pirtis un pušķojuši mājas, bet tad ar 18 partizāniem atnākusi nāve.
Latgales apgabaltiesas tiesnesim A. Strautam kopumā liecības neradījušas pārliecību, ka tās ir tiešo aculiecinieku redzētais, bet drīzāk gadu gadiem saklausītā atstāsts. "Es atceros tiesā vecas vecenītes, kurām, lai ko pajautāsi, uz visu bija atbilde "jā"," saka tiesnesis. Prokurore A. Rubene gan noraida iespēju, ka fakti lietas izmeklēšanā uzdoti par pārliecinošākiem, nekā patiesībā – izmeklējot V. Kononova lietu, bijušas norādes uz vēl citām slepkavošanām apkārtējās mājās, bet, tā kā dzīvs nav bijis neviens liecinieks, to nav izdevies pierādīt, tādēļ prokurore par šīm epizodēm tuvāk nestāsta.
Kuri bija okupanti?
Noprotams, ka arī prokuratūrā, pirms desmit gadiem lemjot, kādu apsūdzību V. Kononovam celt, nav bijis skaidrības, vai viņa nodarījums kvalificējams kā kara noziegums, un lielā mērā tā ir bijusi Ģenerālprokuratūras tā laika vadības, nevis pašu izmeklētāju izšķiršanās. "Tas par to kara noziegumu ir strīdīgs jautājums," tagad atzīst prokurore A. Rubene, sakot, ka nav bijis skaidrības par to, kuri – vācu vai padomju – spēki 1944. gada maijā bija uzskatāmi par okupācijas karaspēku, jo "mūsu teritorija gāja no rokas rokā". Atminoties lietas materiālos rakstīto, prokurore par V. Kononovu izsaucas: "Kāds viņš karotājs – staigāja pa sādžām un terorizēja cilvēkus, vairāk pa atbalstītāju mājām gulšņāja."
To, ka Latvijai tolaik nebija pieredzes kara noziegumu izmeklēšanā, uzsver arī I. Zālīte. Bijis daudz juridisku strīdu, kur beidzas bandītisms un kur sākas kara noziegumi. Attiecībā uz V. Kononovu vismaz priekš TSDC šo jautājumu izšķīrusi dokumentu uziešana, kas pierādīja, ka viņš kā partizānu grupas vadītājs bijis Maskavas NKVD 4. pārvaldes algu sarakstos. Šīs pārvaldes, ko vadījis Pāvels Sudoplatovs, uzdevums bijis diversiju organizācija un darbs ienaidnieka aizmugurē, un partizānu darbības uzdevums bijusi arī mierīgo iedzīvotāju terorizēšana, lai viņos radītu nepatiku pret vietējo varu. Ar to varētu izskaidrot, kādēļ V. Kononova vienība Mazajos Batos ieradās, pārģērbusies vācu armijas formās.
Citādi lēma Latgales apgabaltiesas tiesnesis A. Strauts. "Nevar par kombatantu [starptautiskajās tiesībās – persona, kas ietilpst kādas karojošās valsts bruņotajos spēkos] tikt uzskatīts tas, kurš piedzimis šeit, Latvijā, un pēc tam atgriežas dzimtajā vietā, lai, kā pats uzskata, cīnītos pret fašistiem," arī tagad pēc pieciem gadiem Neatkarīgajai saka tiesnesis. V. Kononovs bija Latvijas pilsonis, dzimis Mazajiem Batiem blakus esošajā sādžā un, sākoties karam, būdams komjaunietis, devies līdzi bēgošajiem padomju spēkiem uz Krieviju, bet vēlāk no turienes iesūtīts karošanai frontes aizmugurē.
Zemnieki cieta no visiem
"Mums, Latgalei, te visi ir gājuši pāri," saka tiesnesis A. Strauts un atklāj, ka arī viņa ģimenē onkulis kā Latvijas armijas virsnieks bijis aizsūtīts uz lēģeri Noriļskā, kamēr krusttēvs Otrajā pasaules karā karojis krievu pusē, un vēl ilgi pēc kara radu saiešanās pēc kādas glāzītes gājis vaļā jauns karš "ar beņķiem un ar ilksīm".
Bet I. Zālīte atceras, ka vēl 90. gadu beigās Latgalē bijusi sajūta, ka cilvēki aizvien baidās. Daudzi, it īpaši nabadzīgajā Latgalē, gan kara, gan pēckara gados cietuši no partizānu laupīšanām, un tajās bijuši vainojami gan latviešu mežabrāļi, gan krievu partizāni. Pēc kara bijušas gan nacionālo partizānu vienības, kuru cilvēki līdz pēdējam cerējuši uz Rietumu atbalstu un Latvijas valstiskuma atjaunošanu, bet bijuši arī tādi, kam vajadzīgi iztikas līdzekļi un kuri parazitējuši uz zemnieku rēķina, skaidro I. Zālīte.
Viņš atgādina, ka TSDC, pēc neatkarības atjaunošanas lemjot par padomju režīma politiski represēto personu reabilitēšanu, masveida lēmumus pieņēma tikai attiecībā uz administratīvi represētajiem, proti, izvestajiem. Attiecībā uz tiem, kuri uz soda izciešanas vietām aizvesti pēc VDK lēmuma, katrs gadījums ticis izskatīts individuāli, – vai runa ir par latviešu partizānu, vai bandītu. Un pēc izmeklēšanas dažkārt apstiprinājušies arī latviešu mežabrāļu noziegumi pret civiliedzīvotājiem.
Kā piemēru I. Zālīte min kādu gadījumu Kurzemē, kur latviešu mežabrāļiem pienesta informācija, ka kādā mājā pulcēsies iztrebiteļi. Tie ielenkuši māju, apšāvuši visus, kas iekšā, un pēc tam atklājies, ka mājā svinēta komsomoļskaja svaģba. TSDC direktors atzīst, ka par šo vēstures aspektu Latvijā nav pieņemts runāt, bet, viņaprāt, "tā vēsture ir vienreiz jāizrunā, lai mēs otrreiz nekāptu uz tā paša grābekļa".
Komentēt rakstu