Kad Rīgas milicija šo sapulci izklīdināja, cilvēki devās uz Komjaunatnes krastmalu. Tika izsludināta trauksme, un Rīgas milicijas priekšniecību izsauca iekšlietu ministra Bruno Šteinbrika vietnieks Jurijs Astahovs. Viņš pavēlēja aplenkt demonstrantu grupas, sarkanbaltsarkanos karogus noraut, cilvēkus aizturēt, sadzīt milicijas mašīnās un aizvest uz iecirkni, lai tur attiecīgi izlemtu, ko ar viņiem darīt. Taču virsnieki, kuriem vajadzēja realizēt šo pavēli, atteicās to pildīt. Bez vārdiem – atteicās. Demonstrantu acīs esot bijis tik izmisīgs prieks, ko neatļāvās nogalināt pat padomju milicijas virsnieki. Viens no viņiem bija latvietis Juris Jasinkevičs, kurš vēlāk pievienojās tautas atbrīvošanās kustībai – Atmodai, kļūstot par vienu no tiem, kas pārveidoja padomju miliciju par atjaunotās Latvijas Republikas policiju.
Taču līdz 1988. gada 21. jūlijam Latvijai nācās nodzīvot garu un traģisku laika posmu, kuru iezīmēja arī 1940. gada 21. jūlijs – pēc 17. jūnijā notikušās okupācijas kļuva aktuāla Rīgas darbaļaužu nelokāmās prasības realizācija: 14. un 15. jūlijā nelikumīgi ievēlētā tautas saeima 21. jūlijā pasludināja Latvijā padomju varu. Otrs lēmums, kuru ierosināja tautā iemīļotais rakstnieks un jaunizceptais iekšlietu tautas komisārs Vilis Lācis, bija par Latvijas neatkarības likvidāciju. Bijušais Kārļa Ulmaņa favorīts Latvijas brīvvalsts gadus nodēvēja par drūmo tumsonības un verdzības laikmetu un ierosināja lūgt Maskavu uzņemt Latviju PSRS sastāvā. 5. augustā uz Maskavu pazemīgi aizrāpoja latvju lūdzēju delegācija, un mūsu valsts visžēlīgi tika uzņemta PSRS draudzīgajā saimē kā 15. republika...
Par Latvijas okupāciju un aneksiju nu jau rakstīts visai daudz: 2005. gadā iznāca grāmata Latvijas vēsture:
20. gadsimts, 2008. gadā dienas gaismu ieraudzīja Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945), ir vēl daudz citu izdevumu. Abu pieminēto grāmatu zinātniskais redaktors un līdzautors ir vēstures profesors Inesis Feldmanis. Ar viņu šodien saruna.
Liekuļi mazgājas
– Grāmata Latvijas vēsture: 20. gadsimts savulaik izsauca draudīgus protestus Maskavā. Kopš 1974. gadā iznākušās Aleksandra Solžeņicina grāmatas Gulaga arhipelāgs oficiālā Maskava ne par ko citu neesot izrādījusi tik lielu sašutumu.
– Jā, tā bija. Šobrīd šī grāmata izdota piecās valodās. Sākotnēji grāmata piesaistīja ne tik daudz vēsturnieku, cik mediju uzmanību, jo šo grāmatu toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pasniedza – arī toreizējam – Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Grāmatā toreiz tika atrastas tādas lietas, kuru pierādīšanas nepieciešamība šodien jau šķiet lieka un absurda. Piemēram, par Salaspils nometni. Padomju Savienības un Krievijas vēsturnieki vienmēr uzsvēra, ka tā bija nāves nometne. Ne tuvu tam! Par nāves nometnēm zinātniskajā literatūrā dēvē nometnes, kur upurus nogalina tūlīt pēc viņu atvešanas. Nekas tamlīdzīgs nenotika Salaspils nometnē. Daži krievu vēsturnieki vismaz piecdesmit reižu pārspīlēja bojā gājušo skaitu šajā Salaspils nometnē: kopumā tur gāja bojā kādi 2000 cilvēku, nevis 100 000. Vienlaikus tur varēja atrasties tikai kādi divi līdz trīs tūkstoši cilvēku, tāds paplašināts cietums. Nometni cēla no Vācijas atvestie ebreji, un no viņiem kāds tūkstotis Salaspilī gāja bojā. Nometnē ieslodzītie bija dažāda kontingenta ļaudis: bija kriminālnoziedznieki, bija tādi, kuri atteicās strādāt vāciešu labā, arī tie, kuri bēguļoja no iesaistīšanās leģionā, bija pārsūtāmie uz citām nometnēm. Taču krievu vēsturnieki joprojām publicē muļķības par simtiem tūkstošu bojā gājušo.
– No kurienes šādi fakti?
– Viņi balstās uz safabricētiem avotiem. Piemēram, bija tā saucamā ārkārtējā komisija, kas darbojās Latvijā pēc kara. Tā darbojās drošības orgānu paspārnē un bija izveidota, lai apkopotu ziņas par nacistu upuriem. Un, pateicoties tai, tika palielināti nacistu noziegumu apjomi, lai tos piestādītu Nirnbergas kara tribunālam. Viens no mūsdienu vēsturnieku svarīgākajiem uzdevumiem ir parādīt, kā tika veidoti un izmantoti šie safabricētie avoti. Bet tie, protams, ir padomju propagandas pamatā: desmit, divdesmit vai piecdesmit reižu ir jāpalielina upuru skaits, lai pēc iespējas sliktākā gaismā parādītu nacistus, turklāt nacistu upuriem vēl jāpieskaita pašu nogalinātie miljoni.
– Jā, lai paši atmazgātos balti. Baiga liekulība.
– Viena no spilgtākajām krievu noziedzīgās liekulības epizodēm ir Katiņas traģēdija, kur padomju armijas slepkavnieki iznīcināja Polijas virsniecību un lielu daļu inteliģences. Šo masu slepkavību krievi vēlāk Nirnbergā centās pierakstīt vāciešiem.
– Kas nokaitināja krievu vēsturniekus pēc minētās grāmatas iznākšanas?
– Tas, ka pierādījām Latvijas okupācijas faktu – gan pirmo, gan otro padomju okupāciju. Taču tagad panākts zināms progress: nepazīstu nevienu krievu vēsturnieku, kurš krasi nostātos pret apgalvojumu, ka Latvija bija okupēta. Taču viņi, protams, mēģina okupācijas jautājumu kaut kā apiet, netieši norādot, ka par šo faktu var arī nerunāt. Grūti gan saprast, kāpēc krievi tā vairās no vārda okupācija... Laikam tad ir jāsaprot krievu mentalitāte.
– Atbrīvotāju mentalitāte.
– Varbūt misijas apziņa? Toreiz laikam visiem bija jāpriecājas, ka viņi mēģina šeit ieviest savus likumus un dzīvesveidu... Starp citu, oktobra beigās rīkosim konferenci par Baltijas valstu okupāciju laikā no 1940. līdz 1991. gadam, aicināsim arī Krievijas vēsturniekus.
Komentēt rakstu