Slepenpolicista dienas un nedienas
Gulbja-Deģa priekšnieks Arturs Aprāns dzimis 1904. gadā Jēkabpils, toreizējā Fridrichštates, apriņķa Sērenes pagasta Silkalnu mājās. Kā uzrāda čekas cietuma anketa, politpolicijā no 1929. gada. 1934. gadā paaugstināts par Latvijas politiskās uzraudzības svarīgākā Rīgas rajona priekšnieku. Iemesls: toreizējo Rīgas priekšnieku Jāni Fridrihsonu īsi pirms 15. maija apvērsuma iecēla par visas Latvijas politpārvaldes galvu. Aprāna nozīmēšanai svarīgajā amatā acīmredzot nozīme apstāklim, ka viņš ir proulmaniskās korporācijas Fraternitas Rusticana (Zemnieku brālība) biedrs. Lai arī liecībās čekai Fridrihsons Aprānu dēvē par virspusēju darbinieku, tomēr komunistu un neuzticamu pilsoņu aresta statistika no 1934. līdz 1938. gadam liecina ko citu. Arī Aprāna aktivitātes no Gulbenes, pat komunistu centrālās pagrīdes izsekošana un iznīcināšana ar provinces aģentu palīdzību ļauj secināt, ka ierindas ierēdnis Arturs nav bijis. Gulbenē plaši izmantojis savu Rīgas aģentūru, kuru, kā pats protokolos paraksta, nav nodevis savam pēctecim 1938. gadā. Savā darbā viņš ir mazāk kontaktējies ar Fridrihsonu, bet vairāk ar pretizlūkošanas nodaļas priekšnieku Štiglicu. Arī Kalnbērziņa epizodē figurē Roberts Štiglics, nevis Fridrihsons.
Arturs Aprāns Rīgas rajona priekšnieka posteni spiests apmainīt pret zemāko vietu augstākā līmeņa intrigu un savstarpējas izsekošanas dēļ. Ģenerālis Balodis pēc 15. maija apvērsuma lūdzis Aprānu ziņot par Balto ģenerāli aizskarošiem faktiem un sarunām no Ulmaņa puses. Par to uzzinājis Fridrihsons un ziņojis Lielajam Kārlim, pieprasīdams Aprāna pazemināšanu līdz ierindas uzraugam. Ulmanis laikam gan ņēmis vērā, ka Arturs tomēr ir rustikānis, un piekritis tikai garākai posteņu rokādei, kuras rezultātā Aprāns nonācis Gulbenē. Iespējams, Fridrihsona attieksmi pret Aprānu noteica Arveda Berga pratināšana 1936. gadā. Kā Bergs atzīmējis savā dienasgrāmatā, Aprāns pret viņu – bijušo iekšlietu ministru, politiskās policijas dibinātāju un organizētāju – izturējies ar cieņu un labvēlību. Vēl čekas pratināšanas protokolos Fridrihsons, pēc latviskošanas Skrauja, nevar aizmirst neveiksmi, ka nav varējis panākt latviešu redzamākā nacionālista, Ulmaņa opozicionāra Arveda Berga notiesāšanu. Aprānu no viņa lauku mājām Ropažu pagastā 1940. gada septembrī izsaukuši ar pavēsti, un pratinājis Vissavienības, ne Latvijas čekists Gusevs. Līdzīgi arī viņa aresta orderi apstiprinājis pats PSRS galvenais čekists Merkulovs. Etapēts uz Maskavu, 1941. gada 13. februārī atvests atpakaļ uz Rīgu, kur tas pats Baltijas Kara apgabala tribunāls 24. aprīlī spriedis – nošaut.
Divu internacionāļu kašķis
Kā gan Kalnbērziņa tvarstītāji kļuva par viņa glābējiem? Pēc Sergeja Kirova noslepkavošanas 1934. gada beigās Ļeņingradā Padomju Savienībā sākās Staļina oponenta Trocka īsto un iedomāto piekritēju izsekošanas un iznīcināšanas murgs, kas savu kulmināciju sasniedza 1937./1938. gadā. 1936. gada 29. jūlijā Šveicē tika nodibināta IV vai trockistiskā Internacionāle. Pēc saviem lozungiem un mērķiem tā maz atšķiras no III Internacionāles (Kominternes). Tā apņēmās sagraut kapitālismu, ar propagandu un sabotāžu izraisot pilsoņu karu pēc Krievijas un Spānijas parauga, bet IV Internacionāle arī asi uzbruka III Internacionālei par ļeņinisma nodevību, ko veicis Staļins. Turpat arī skanēja Trocka lielīšanās, ka viņam esot daudz sekotāju, atbalstītāju un aktīvu Staļina pretinieku pašā Padomju Savienībā, Staļina vadītajā boļševiku partijā. Šādus IV Internacionāles dokumentus un protokolus saņemot, Staļinam un viņa rokaspuišiem aiz katra stūra sāka rēgoties trockisti un kaitnieki. Dokumentus par IV Internacionāli un simtiem lappušu ar Bucharina parakstītām III Internacionāles organizatoriskām, programmatiskām un instruktīvām lapām glabā tas pats Latvijas Politiskās pārvaldes Aģentūras fonds. Tur redzams arī, kas dokumentus policijas rīcībā nodevis. Proti, Fricis Deklavs-Deglavs tos nodevis tieši provokatora Kurļa rokās. Pēdējais bija vislabāk atalgotais Politpārvaldes aģents ar algu līdz Ls 200 mēnesī; Kondratam tā bija tikai Ls 30.
Kā pētījumos norāda profesors Aivars Stranga, 1935. gada martā, novembrī un decembrī, t. i., laikā, kad Aprāns vēl darbojās Rīgā, Latvijas Kompartijas vadošo kadru arestu sērija sagrāva partijas struktūru, un KP Rīgas birojs pārtrauca sakarus ar CK, atzīstot, ka tā ir provokatoru pārņemta. Maskava sūtīja uz Rīgu E. Apini un vēlāk Janu Raisu jeb Jāni Kalnbērziņu, bet iekrišanu sērija turpinājās, un Maskava lēma par Raisa atsaukšanu jau 1936. gada 25. decembrī, tad atkārtoti 1937. gada martā un jūnijā, pēc tam 1938. gada martā, kad atzīts, ka ar "Raisu nav vairs sakaru".
Neveiklā taisnošanās
Pats Kalnbērziņš savu atgriešanās vilcināšanu skaidroja tā: "Pirms zaudējām sakarus ar Kominterni [1937. gada oktobris – U. L.], mani negaidīti izsauca uz Maskavu. Bet manas pases derīguma termiņš bija beidzies. Es ar to nevarēju iet pēc vīzas. Pāriet robežu nebija iespējams. Trūka pavadoņu. Laiki bija mainījušies. Latvijas robežu fašisti rūpīgi apsargāja. Ieva Paldiņa, kas mani pavadīja pāri robežai 1927. gadā, sēdēja cietumā. Es nevarēju izbraukt uz Maskavu."
Tomēr paliek iespēja apsvērt, cik lielā mērā nākamā Latvijas kompartijas vadītāja nespēju nokļūt PSRS noteica nederīga pase, bet cik – apsvērumi, ka viņam tur draud tieši tāds pats liktenis, kāds bija simtiem citu latviešu komunistu dižvīru, t. i., nāve pašu izauklētu stobru galā. Pat ja uz viņu nekristu nodevēja un provokatora ēna, viņš tik un tā nonāktu "tautas ienaidnieka rada statusā", jo sieva jau bija nokļuvusi čekas pagrabos un tur arī mirusi.
Tādējādi Otto Kondrata iefiltrēšanās Latvijas tā laika kompartijas augstāko ešelonu uzticības lokā ļāva Politpārvaldei izsekot ne tikai Kalnbērziņu, bet arī pārējos CK locekļus, kuru kolektīvā nonākšana Latvijas cietumos izglāba šos cilvēkus no drošas nāves. Iespējams pat, viņi vairāk vai mazāk veicinājuši šādu notikumu gaitu. Grūti ņemt nopietni Kalnbērziņa lielīšanos, ka "acs man bija ievingrināta. Es tūlīt pamanīju, ka jaunsaimnieku vidū ir ohrankas savervēti". Meklēdams un it kā arī atrazdams Rīgas komunistu vidū trockistus, viņš nepamanīja ne tikai jaunsaimnieku Kondratu, bet pat pašu galveno provokatoru Pēteri Kurli, kuru pazina gan no 20. gs. 30. gadiem Vidzemē, gan bija saticis Maskavā, kopīgā darbā Kominternes struktūrā. Tikpat krāšņs pseidokonspirācijas zieds bija arī bijušais Saeimas deputāts Pēteris Slaugotnis – Cukurs, ziņotājs politpārvaldei kopš 1929. gada. Pēc profesijas dārznieks, piedalījies Brāļu kapu apzaļumošanā. Ka viņš bijis ne tikai politisks daiļkopis, bet arī ļoti turīgs cilvēks, liecina pie aresta viņam konfiscētā vieglā automašīna Chevrolet, arī liecība aģenta kartītē, ka viņš trīs reizes izsniedzis Saeimas deputātam Linardam Laicenam pa 1900 latiem priekšvēlēšanu aģitācijas vajadzībām.
Diktējot savas atmiņas pēc 40 gadiem, Kalnbērziņš nebeidza brīnīties, kāpēc Kurlis viņu nav izdevis Politpārvaldei. Kurlis pats gan savās liecībās saka, ka Štiglics nekad nav jautājis, kas slēpjas aiz nosauktajiem komunistu pagrīdnieku pseidonīmiem! Varam tikai nojaust, kādu spēli ar mežonīgās varas emisāriem veda mūsu pāris simtu lielā Politiskā policija. Un ar panākumiem.
Grūti nosodīt, bet...
Politpārvaldes vadītāju atklātība pēc aresta mazina to, ko tie Latvijas brīvvalsts labā paveikuši iepriekš. Grūti nosodīt cilvēku uzvedību nāves priekšā un padomisko cietumu apstākļos. Bet neapgāžams ir fakts, ka Fridrihsons, Sniedze un citi stāstījuši par padarīto un līdzstrādniekiem visu, ko viņi zināja. Ne jau dokumenti vien sākotnēji atklāja Kurļa, Slaugotņa un citu "nodevību". Tās bija viņu priekšnieku liecības jau jūlijā, augustā. Politpārvaldes aģentūras dokumentos, kas nonākuši arhīvā, redzami tikai aģentu pseidonīmi bez atšifrējumiem. Tā droši vien bija aģentūras kartotēka, ko Fridrihsons gandrīz visu nodeva Vikentija Latkovska – sava pēcteča – rīcībā. Šeit trūkst Politpārvaldes pastāvēšanas pēdējo divu gadu aģentūras ziņojumu, Kurļa-Liesmas ziņojumi, Latvijā dislocēto Sarkanās armijas daļu komandieru telefonsarunu pierakstu – tos visu bija sadedzinājis Politpārvaldes preses galda vadītājs Nikolajs Dāvis.
Kādi tad bija čekas rokās nonākušo Politpārvaldes darbinieku, arī aģentu likteņi? Šīs tēmas ietvaros šabloniski: tribunāli vai tiesa piesprieda nāves sodus, bet bija arī reti izņēmumi. Piemēram, Jāni Fridrihsonu tiešām nenošauj, bet pēdējā ešelonā no Centrālcietuma evakuē uz Astrahaņu. Viņam līdz pēdējai dienai Rīgā izsniedz papīru un tinti ar spalvaskātu, lai viņš varētu rakstīt par Latviju pilnīgi visu, ko atceras. 1941. gada 21. augustā Latvijas PSR NKVD specdaļas izmeklētājs Vamža paraksta krimināllietas pēdējo dokumentu: "Frīdrihsona Jāņa nāves dēļ Astrahaņas cietumā Nr. 2 lietu pārtraukt."
Prozaiskāks ir gadījums, atbrīvojot Ventspils Politpolicijas aģentu Kārkliņu, kurš izdevis desmitiem līdzstrādnieku. Arī Ievu Celmiņu, Gustava Celmiņa māsu, atbrīvo izmeklētājs Golovkins, lai gan apsūdzības rakstā teikts, ka viņa "stenografēja brāļa pērkoņkrustieša tiesas procesa norisi". Viņa čekistam šķitusi absolūta politiska vientiese. Lai nu kas, bet ne vientiesis bija Pēteris Kurlis, kura pase 1940. gadā uzrāda Emīlu Reizenu. Nav zināms, zem kāda uzvārda viņš tika ievēlēts LKP CK sastāvā, bet 1941. gada 10. jūlijā, t. i., jau pēc kara sākuma, viņu aizmuguriski tiesāja PSRS Augstākās Tiesas kolēģija, piedaloties pašam Ulriham un Mazuram. Sākotnējais spriedums nošaut tiek nomainīts pret desmit stingra režīma lēģergadiem. Ļoti var būt, ka Latvijas Politpolicijai izdoto desmitu pagrīdnieku un emisāru vidū viņš prata uzrādīt daudzus trockistus un citus nodevējus. Pieejamie protokoli netieši par to liecina. Mirst Pēteris Kurlis Sevdvinlagā 1942. gada 1. maijā.
No mūsdienu un pat padomju justīcijas viedokļa interesants ir Fridrihsona māsas Annas liktenis. Ar pēdējo ešelonu viņu izved uz Soļiļecku, kur 1941. gada 19. augustā viņu – sievieti un vienkāršu Politpolicijas mašīnrakstītāju – notiesā uz nāvi. Pēdējais viņas lietā ir šādiem gadījumiem parastais apžēlošanas lūgums. Galvenos šā raksta varoņus Otto Kondratu un Arturu Aprānu tribunāls notiesāja uz nāvi nošaujot kā desmitus citu. 1939.–1940. gadā anektēto teritoriju socializēšana bija īsta medusmaize pēc asinīm izslāpušajiem čekistiem.
Beigu akords
Jāņa Kalnbērziņa atmiņās teikts, ka viņa māte Katrīne Kalnbērziņa apglabāta Daugavas krasta kapsētā Rumbulas krāču rajonā, kur "zvans virs kapu vārtiem kārts". Patiešām, joprojām atrodami kapi, kas 2000. gada kartē dēvēti par Rumbulas, bet šā gada izdevumā – par Kapsila kapiem. Un joprojām tur stāv zvans kapu tornī. Nelielo, sen slēgto kapu ziemeļu stūrī maza granīta plāksnīte virs divām kapu kopiņām "Katrīne Kalnbērziņ, dzim. Bērziņ, mirusi 1918. gadā". Bet tas nav viss. Kapu centrā, betona pamatā iemūrēts, pāri divām garām kapu kopām slejas kādreiz balti krāsots koka krusts. Pie pamata metāla plāksne, kuras virsraksts salasāms "1941. gada 30. jūlijā te apglabāti NKVD upuri, nogalināti 1941. gada maijā Dreiliņos". Seko 23 nošauto saraksts trijās vertikālās kolonnās, no kurām pirmajā kā astotais ir OTTO EDUARDS KONDRADS. Viņa mūžs, tāpat kā citu Latvijas amatpersonu un patriotu gaitas, aprāvies ar šāvieniem pakausī 1941. gada maijā mežā aiz Ulbrokas – pēc vācu okupācijas gadu Tēvijas terminoloģijas, Katlakalna pagasta priedulājā. 1941. gada jūlija beigās viņi pārapbedīti Rumbulā divās brāļu kapu rindās. Šodien balts krusts iezīmē arī pirmo upuru atdusas vietu Dreiliņu-Ulbrokas priedēs.
Tātad vienā kapu kalnā Daugavas krastā mūža mājas atraduši gan Latvijas vēsturē iegājuša vīra dzīvības devēja māte, gan šī politiķa mūža pagarinātāja – neatkarīgai Latvijai neapšaubāmi kalpojušā cilvēka – pīšļi. Lai Dieva miers pār viņiem un viņu mūžiem, tāpat kā Artura Aprāna piemiņai, kurš arī atdusas zem balta krusta Meža kapos. Lai cik nesimpātiskas dažkārt bijušas Latvijas Politpārvaldes darbinieku, aģentu un ziņotāju darba metodes, viņi divas desmitgades aizšķērsoja ceļu ideoloģijai un praksei, kas tagad atzīta par noziedzīgu un bankrotējušu. Pirmie par to maksāja ar savu dzīvību.
Komentēt rakstu