Reiz kāds anonīms labvēlis to pieteicis skaistāko dārzu konkursā, un liels bijis saimnieka pārsteigums, kad pie vārtiņiem stāvējusi vairāku cilvēku komisija. “Tā kā esmu pieklājīgs cilvēks, protams, dārzu izrādīju, taču pats publicitāti nevēlos. Turklāt vienmēr šķiet, ka šeit taču vēl tik daudz kas darāms, nemaz nevar rādīt!” smej krāšņuma veidotājs.
Kādas pastaigas laikā Šadinovi nolūkojuši vairāku dzīvokļu māju, kas bija izlikta pārdošanā. Par pirkšanu nav bijis ilgi jādomā – skaista un klusa vieta, un galvenais – liels pagalms, kur ierīkot dārzu. Pirms tam šeit dzīvoja četras ģimenes, tāpēc pagalmā bija sacelti šķūņi un citas palīgēkas. Jaunie īpašnieki iztīrīja un atbrīvoja pagalmu un pilnībā renovēja 1928. gadā celto koka ēku. V. Šadinovs ar nožēlu atzīst, ka kokos vēl arvien redzamas drāšu un naglu pēdas: “Katram iedzīvotājam šeit bija sava teritorija, nožogota ar dzeloņdrātīm.”
Mājas saimnieks uzsver, ka, renovējot māju un iekārtojot dārzu, bija svarīgi iekļauties Mežaparka tradīcijās – tika ievēroti gan apbūves noteikumi, gan sētas augstums ar 50% caurredzamību: “Daži īpašnieki uzceļ tik augstas sētas, ka, ejot garām, jūties kā uz citu valsti aizbraucis. Ir taču jārespektē šī rajona kultūrvēsture.” Arī māja tika veidota atbilstoši apkārtnes noskaņai.
Visu rakstu lasiet 17. jūlija izdevumā.
Komentēt rakstu