Otrdienas vakarā Latvijas Televīzijas raidījumā 100. pants Finanšu ministrijas Valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis apstiprināja vairākas interesantas, bet vienlaikus atbaidošas, lietas.
Viņš atzina, ka Valerijs Kargins un Viktors Krasovickis pilnībā atteikušies no savām akcijām bankā, un, ka viņi, visticamāk, neturpinās darbu bankas valdē. Tagad valsts īpašumā nonāks 85% Parex akciju, nevis 51%, par ko sākotnēji ziņoja, un līdzšinējiem akcionāriem arī nebūs tiesības akcijas atpirkt. Šāda rīcība it kā esot skaidrojama ar to, ka Kargins un Krasovickis ir gatavi atteikties no akcijām, lai sekmētu valsts darbu ar bankas glābšanu, lai gan jāsaka, ka no Bičevska teiktā varēja spriest, ka šāda vienošanās ir panākta dēļ Starptautiskā Valūtas fonda prasībām.
Tālāk valsts sekretārs arī apstiprināja, ka Parex valdes priekšsēdētājs Inesis Feiferis atkāpies, šo lēmumu it kā skaidrodams ar vēlēšanos izvairīties no jebkādiem interešu konfliktiem, kas varētu rasties, ja viņš sēdētu uz diviem krēsliem.
Mārtiņš Bičevskis arī nevarēja apstiprināt, ka valsts var garantēt to, ka Parex nebankrotēs. Viņš stāstīja, ka valdība darīs visu, lai sekmētu Parex bankas turpmāko darbību, bet tā arī nekādas konkrētas garantijas nesniedza. Kad runa bija par iespējamo aizdevumu no Starptautiskā Valūtas fonda, valsts sekretārs negribēja nosaukt konkrētu summu, bet vēlāk atzinās, ka tā varētu būt no trešās daļas līdz pusi ģimenes budžeta, kas konkrētos skaitļos nozīmētu 5-7,5 miljardu eiro.
Par ko tad tas liecina? Diemžēl pēc manām domām, tas liecina par to, ka krīze turpinās būs daudz nopietnāka, nekā no sākuma tika pareģots. Par to pašu Kargina un Krasovicka rīcību – kāpēc viņi tādā veidā atteiktos no savu mūžu darbu, tikai lai palīdzētu valstij? Ja vēl būtu runa tikai par akciju nodošanu valsts rīcībā, nevis arī par valdes atstāšanu un atpirkšanas tiesību zaudēšanu, varētu vēl padomāt, ka tā ir patiesība. Bet tagad tas drīzāk liecina par to, ka viņi uzskata Parex banku par neglābjamu, vai ļoti grūti glābjamu.
Tas jau nav vienīgais indikators. Lai cik valsts amatpersonas mēģina izskaidrot, ka ierobežojumi izņemt naudu ir pilnīgi normāls paņēmiens, vai tas tomēr arī neliecina par to, ka pirms šo ierobežojumu spēkā stāšanās bankas lielie (un tādējādi arī svarīgie) klienti aktīvi izņēma savus iekrājumus? Un kāpēc Feiferis pēkšņi izdomājis atkāpties? Kas īsti aizkulisēs ir mainījies šajās divās nedēļās? Feiferis nav atstājis idiota iespaidu, tādēļ es pieņemu, ka viņš šo problēmu apzinājās jau no sākta gala – bet kāpēc tagad viņš pēkšņi atstāj banku?
Šīs lietas, manuprāt, diemžēl liecina par to, ka krīze varētu būt daudz nopietnāka, nekā no sākuma varēja domāt. Ja Latvijas valstij neizdosies Parexu glābt caur saviem glābšanas pasākumiem, mums draud jauna Bankas Baltijai līdzīga lieta un daudz dziļāka un ilgstošāka ekonomiskā krīze, nekā sākotnēji bija pareģots.
Laiks jau rādīs, kas notiks, bet nobeigumam tomēr gribētu valdībai aicināt itin visus dokumentus sakarā ar Parex pārņemšanu publiskot. Darījums ir tik nopietns un skar Latvijas iedzīvotājus vistiešākajā veidā, kāpēc mums arī būtu jābūt pilnām tiesībām būt pilnībā informēti par līgumā noteiktajiem nosacījumiem. Tas arī ir viens no vienīgajiem veidiem, kā valdība var atgūt tautas uzticību tās ekonomiskajā politikā, un tas arī varētu sekmēt vieglāku atkopšanos no pašreizējās krīzes. Mums vajag atklātību un mums vajag godīgumu, jo tikai tas mums var dot jebkādu pārliecību par to, ka mēs kārtējo reizi netiekam aizkulisēs apkrāpti.
