Pārsteidza ne jau ideja par valsts augstskolu apvienošanu, bet tās palaišana publikā pa roku galam.
Manuprāt, lai novērtētu šo ideju un tās radītās transformācijas augstskolu izglītībā, nepieciešams augsti kvalificēta (tātad – neatkarīga) speciālistu institūta darbs. Ij politiķi, ij žurnālisti, ij ministriju klerki un augstskolu administrācija nav kompetenti par šo lietu spriest. Abi pēdējie nav kompetenti par šo lietu spriest tāpēc, ka pārstāv attiecīgi lokālas – birokrātijas un augstskolu intereses. Taču idejai jātop pamatotai no sabiedrības interešu viedokļa. Tā strādāt Latvijas "vīziju" autori nav raduši. Lai arī "vīziju" kaudze sen augstāka par Gaismas pili, to reālais sabiedriskais labums vāji nolasāms arī izglītībā.
Jau tas vien, ka ideja par vienu valsts augstskolu faktiski definēta ne tik daudz kā ideja, bet kā iespējama direktīva (bez jēgai atbilstošas mērķa un reāla rezultāta definīcijas), pamesta kā zelējamais kauls "sabiedriskajai domai", nevis dota kā pasūtījums kvalificētam novērtējumam, liecina, ka tās autori diez vai ir tautmīļi. Ne velti dažs privātu augstskolu censonis, idejas iedvesmots, jau glaužas ar to gar varas sāniem, teikdams: cik labi būtu izbeigt spēlēt augstskolu demokrātiju (satversmes sapulce, senāts). Jo tas ļautu augstskolu īpašniekam – varai – pieņemt lēmumus operatīvi. Taču – valsts augstskolu īpašnieks nav vara. Valsts augstskolu īpašnieks ir sabiedrība. Varai jāgarantē, ka ij tās, ij valsts augstskolu lēmumi nodrošina sabiedrības intereses.
Varbūt labi, ka šī ideja apdzisīs politiskā, publiskā līmenī. Augstskolu rektori sagatavos atbildi idejas stūmējiem un ar to pietiks, lai ideja netiktu bīdīta "cīņas par varu" līmenī.
Un tomēr, būtu labi zināt, cik tā patiesi vērta. Mums politikas kvalitātes ziņā tuvas valstiņas (Gruzija, Kazahija, Ukraina) ar to nodarbojas. Apvienotāji priecīgi ziņo, cik desmitu katedru noteiktā teritorijā izdevies likvidēt. Tie, kam "cīņā" gājis sliktāk, teic, ka apvienošana bijusi sinonīms prihvatizācijai. U. tml. Civilizētākā pasaulē zem universitāšu "lietussargiem" stāv skolas, koledžas, institūti, zinātnes centri... Varbūt šai idejai ir kvalificēts pamatojums.
Turklāt šajā pašā kontekstā būtu vērts laikus, pirms pieņemšanas, zināt arī, ko vērts februārī gaidāmais augstākās izglītības optimizācijas plāns. Kādos kritērijos tas bāzēts? Piemēram, ja jau mēs te sapņojam par Latvijas Nokia, tad laikam nav diezgan ar Rietumu pieeju kopēšanu. Tad pieejai vajadzētu būt apsteidzošai. Līdz ar to arī augstākai izglītībai jābūt apsteidzošai. Vai tāda te ir? Kāds valsts augstskolu tīkls to vislabāk nodrošina? Otrkārt, cik lielā mērā IZM atbild par savā ziņā esošo mācību iestāžu audzēkņu, cik lielā mērā pašas augstskolas atbild par studentu pieprasījumu darba tirgū? Kāds modelis šādu reālu atbildību nodrošina vislabāk? Treškārt, kas reāli definē valsts pasūtījumu augstākai izglītībai? Tautsaimniecība, darba tirgus? Ja atsperties no tautsaimniecības stāvokļa, tad rodas iespaids, ka izglītības "ražotājs" pats sev to arī definē. Izglītības birokrātija to pielāgo savām interesēm. Kāds valsts augstskolu tīkls vislabāk nodrošinātu valsti ar tās nākotnei nepieciešamo intelektu? Visbeidzot – kāda Latvijā ir augstākās izglītības rezultativitāte? Kur var izlasīt kvalificētu tās vērtējumu? Vērojot apkārtnes stāvokli, liekas, ka runas par speciālistu kadru, tostarp juristu, pārprodukciju ir pilnīgi aplamas. Varbūt ir tikai diplomu pārprodukcija. Kas augstākajā izglītībā jāpārmodelē, lai tās rezultāts būtu redzams valsts augšupejā? Utt.
Šie jautājumi nav atbildami ne publicistikas, ne titulētu personu parakstītu paziņojumu, ne korporatīvu "darba grupu" līmenī. Uz tiem var atbildēt idejas mērogam atbilstoši kvalificētu cilvēku kopums. Kopums, kurš savos slēdzienos vadās no idejas būtības, nevis blakusinteresēm. Un iznākumā definē nevis "vīziju" bet reālu darba uzdevumu idejas izstrādes pasūtītājam un izpildītājiem.
