Krievija šķietas šoreiz salikusi visas olas, kas tai ir pret Baltiju, vienā kurvī un grib ar tām Hantimansijskā mūs braši apmētāt. Paskatīsimies, cik principiāla būs Krievijas sūdzēšanās Briselei un kas būs svarīgāks oficiālajai Eiropas Savienībai – gāze vai brīvība.
Acīmredzot oficiālajai Krievijai vieglā nauda, kas nav nākusi no attīstošas saimniekošanas, tiktāl sakāpusi galvā, ka tai vairs nerūp savu paziņojumu civilizēta intonēšana. Nav slikti, ka aug oficiālās Krievijas pašapziņa, slikti ir tas, ka šī pašapziņa starpvalstu attiecībās nevirzās vis, teiksim, uz mūsdienu Eiropas, bet uz padomju laika retorikas pusi. Šķiet, Krievijai gribas nevis risināt domstarpības sadarbībā, bet lekties. Tas nozīmē, ka oficiālā Krievija drīzāk ieinteresēta pašas bargi piesaukto problēmu turēšanā par ietekmes instrumentu nekā novēršanā. Acīmredzot Krievija nolēmusi sammitā piedabūt Briseli piedalīties kopīgā pirksta kratīšanā uz Baltijas pusi. Bijušā vecākā brāļa atlūza cer vienoties ar jauno vecāko brāli kopīgā duetā. ES un Krievijas labo attiecību vārdā. Cenšoties izslēgt dažu mazu ES sastāvdaļu viedokli no lielo dialoga kā tādu, ar kuru globālā kursa labad nav jārēķinās. Tāpēc ir labi, ka oficiālā Krievija savā vīzē grasās sist kulaku uz sammita galda. Jo tas, pirmkārt, liks oficiālajai Eiropai mazāk izlocīties un laipot, bet principiālāk un konkrētāk definēt savu pozīciju saistībā ar Baltijas valstīm un cēloņiem, kāpēc Baltijas valstu un Krievijas attiecības ir tādas, kādas ir.
Otrkārt, varbūt šo kārtējo Krievijas kategorisma uzplūdu dēļ oficiālās Latvijas attiecībās ar Krieviju ārpolitisko komentāru un refleksiju summu beidzot aizstās ārpolitika. Protams, ārpolitika, kas Latvijai izdevīgi integrēta ES ārpolitikas kontekstā. Varbūt tiks panākta saskaņa starp oficiālo iekšējai un ārējai lietošanai saistībā ar Krieviju domāto retoriku, kā arī starp retoriku un politikas praksi. Varbūt oficiālajai Latvijai beidzot parādīsies savs mērķtiecīgs un principiāls viedoklis saistībā ar Krievijas izvirzītajām pretenzijām. Varbūt oficiālā Latvija politiskās prakses līmenī definēs, kas tai ir nepilsoņi un kādi procesi saistībā ar tiem ir valstij prioritāri (naturalizācija, repatriācija...). Varbūt Latvija varēs rakstīt savas valsts vēsturi ne kā kontrpropagandas materiālu Krievijai un propagandas materiālu Eiropai, bet kā savas tagadnē pašapzinīgas valsts vēsturi. Varbūt oficiālā Latvija beigs sirgt ar kompleksiem
16. marta un arī 9. maija dēļ, bet izmantos tos valsts vēsturi noteicošo apstākļu skaidrošanai. Ja Andris Grūtups, jurists būdams, būtu nevis izticis ar epitetiem, bet konkrēti definējis piekto kolonnu Latvijā un oficiālo politisko vai tiesisko kursu tās atklāšanā un izskaušanā, man viņa viedoklis šķistu respektējams un ne tikai tautiešu baidīšanai pievērsts. Taču Grūtupa kungam taisnība, ka ciena tikai tos, kas paši sevi ciena. Oficiālās Latvijas attiecībās ar Krieviju šīs pašcieņas, manuprāt, pietrūkst.
Ne Krievijai (un ne Eiropai) būs mācīt Latvijai, kā rakstāma savas valsts vēsture. Krievijai par to var būt savs viedoklis, bet ne vairāk. Mūsdienu Krievija pati ir pārskatījusi savu vēsturi īsā laikā divkārt. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē, teiksim, pēc Aleksandra II šnites, tagad – vairāk pēc Nikolaja I parauga. Arī Latvijai par to var būt savs viedoklis. Bēdīgi tad, ja Latvijas oficiālajām personām sīkas spekulācijas un spēle uz publiku izrādās svarīgāka par būtisko. Piemēram, nupat dažs nacionāls censonis nopriecājās, ka, ieviesdama bezvīzu režīmu nepilsoņiem, Krievija tos atzinusi par savu mantu. Bet, ja vietējā elite tā domā, tad tā šā vai tā atzīst arī Krievijas rūpes par savas mantas stāvokli Baltijā. Tāpēc arī jautāju – kur šo nacionālo vai vēl kādu censoņu Saeimā iesniegtie likumprojekti, kas noteiktu, ko tad reiz darīt ar šo mantu? Starp citu, tā kā Krievija arī gauži materiālā ziņā taisa Eiropu par savu mantu drošu glabātavu, viens no gāzes un naftas argumentam līdzvērtīgiem kontrargumentiem, manuprāt, būtu Eiropas attieksme pret Krieviju, kura Eiropu gan pamāca, bet vienlaikus stumj savas krājkasīšu cūciņas tās azotē. Tostarp Latvijā. Bet, ciktāl runāt par bezvīzu režīmu nepilsoņiem, Krievija ar šo soli, manuprāt, pamaitāja psiholoģisko klimatu tiem, kuri gribētu Krievijā atgriezties. Jo mūsu nepilsoņi, kuri tagad brīvi ceļo ij pa Eiropu, ij pa Krieviju, šajā ziņā ir pārāki par Krievijas pilsoņiem, kuri bez vīzām ceļo tikai pa Krieviju.
Krievijas prezidenta padomnieks atļāvās retoriku tādā garā, kādā to agrāk atļāvās Žirinovskis un vēl dažs labs no Kremļa tomēr pastarpinātāks cilvēks. Ceru, ka oficiālajai Latvijai sammits būs vieta, kur mobilizēt valstisko gribu un patību attiecībās ar Krieviju, nevis vieta, kur izplūst pa visu Eiropu, kļūstot attieksmē pret savu valsti un tās stāju vēl bezpersoniskākai.
Komentēt rakstu