Aizvadītā nedēļa nelāgi atgādināja to, ka dzīvojam valstī, kurā kultūra par labu esam tiek atzīta vienīgi tajos brīžos, kad politiķi uz tās rēķina var koši pagozēties varas un vispārējas uzmanības saulītē.
Latvijas izglītības sistēmā joprojām zeļošais krasais dalījums matemātiķos, topošajos naudas skaitītājos, un apgarotajos humanitārajos jefiņos, kas to tik vien pratīs, kā skandēt vārsmas vai čīgāt vijoli, ir devis leknu jo leknu ražu. Pragmatiski, šķietami erudīti vīri gozējas varas prožektoros un imitē, ka lemj valsts likteni, klanoties bankas dievam un nedomājot, ka viņu rīcība visai nopietni draud iznīcināt to, kā labad šie kungi tika aicināti politikā – pašu valsti.
Pēc tam kad Finanšu ministrijas eksperti un pieaicinātie sociālie partneri ielika Latvijas kultūrai zemāko atzīmi valsts funkciju prioritāšu sarakstā, kultūra, protams, sašūmējās pamatīgi. Šis aizvainojums šķietami eksplodēja trešdienas pievakarē notikušajā Nacionālās kultūras padomes ārkārtas sēdē. Jāsaka godīgi, tik daudz niknu kultūras darbinieku vienkopus nekad nebiju redzējis. Trešdienas blīkšķis tomēr noteikti nebūs tas, kas nolaidīs uzkrāto tvaiku. Vadošā politiskā viduvējība ar šo ekspertu vērtējumu uzkāpa uz pamatīga grābekļa. Pa pieri tas visnotaļ pamatīgi belzīs nākamajās, tik bezgala tuvajās Saeimas vēlēšanās. Tā teikt, vidējā termiņā, kad uz izbiršanas robežas balansējošām un visu iespējamo politisko kapitālu notrallinājušajām partijām nāksies piepirkt ne vien deficītos Mākoņtēvus, bet arī nopelniem bagātās kultūras lokomotīves. Nu kurš muļķis pēc notikušā viņus atbalstīs?
Maķenīt dīvaina ir arī Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētājas Sarmītes Ēlertes loma trešdienas pasākumā. Kāds varbūt komentāros teiks – no Neatkarīgās jau neko citu kā Ēlertes kritiku nevar gaidīt, bet tomēr īsti loģiska viņas rīcība nav. No vienas puses, Sarmīte Ēlerte iestājas kā labējo spēku apvienotāja, no otras puses, tieši tie labējie spēki, kurus viņa cenšas konsolidēt, tagad izceļas ar visnotaļ analfabētisku kultūrpolitisku rīcību, kas tik ļoti nepatika Ēlertes kundzes vadītajai kultūras padomei. Īpaši te varētu izcelt Jauno laiku, jo kurš gan neatceras Repšes kunga mēģinājumus likvidēt Latvijas kino nozari vai viņa partijas biedru tik ļoti atbalstīto un arīdzan sekmīgi sagrauto VKKF finansiālo neatkarību. Kāda jēga ir mēģināt konsolidēt politiskus spēkus, kas, neraugoties uz latvisku demagoģiju, būtībā lobē bankas un šauras grupas intereses, neaizstāvot nacionālo kultūru?
Šajā nedēļā, lai arī klusāk, turpinās Latvijas teātru psihoze. Daugavpils teātra lietā tā ieguvusi jauno rozīnīti un, proti, kultūras ministram Intam Dālderim braukt uz Daugavpili, lai vestu pārrunas par teātra nodošanu pašvaldībai nav nekādas jēgas. Šī pilsēta kārtējo reizi ir palikusi bez savas galvas – ceturtdienas vakarā no amata atkal jau tika gāzts domes priekšsēdētājs Rihards Eigims. Var jau būt pēc pāris dienām viņu vienalga ievēlēs šai amatā, bet godātie daugavpilieši, tas nudien izskatās smieklīgi! Visnotaļ dumji tas šķiet arī no teātra pārņemšanas viedokļa – tik ļodzīgai pilsētas domei uzticēt kaut ko vairāk par saspraudīšu kastīti un papīra karodziņu nudien būtu grēks.
Klusa, bet ne mazāk šokējoša ir pēdējo nedēļu Latvijā izdoto grāmatu statistika. Tas ir patiesi traģiski, ja nedēļas laikā valstī tiek drukātas piecas sešas daiļliteratūras grāmatas (oriģinālliteratūru un tulkoto literatūru ieskaitot!). Veikalu plauktos to pagaidām vēl nemana, jo pēdējo gadu laikā ir izdots daudz, bet vāciņi raibi. Tomēr, ja šāda tendence turpināsies, tad ne vēlāk kā ap jauno gadu grāmatnīcām būs milzīgas problēmas, jo tajās vienkārši vairs nebūs ko tirgot, izņemot vecu un nocenotu preci. Tāda, lūk, nedēļa, priecīga tajā maz, bet rudenīgās debesīs veroties, nav ne mazākās pārliecības, ka septembra pēdējās dienas neatnesīs vēl kādus skumjus pigoriņus.
