Kaut Edvīnam nav ne profesionāls kino režisors, ne operators, ne scenārists, viņa radītais darbs nav atstājis vienaldzīgus ne eiroparlamentāriešus un diplomātisko dienestu pārstāvjus Briselē, kur notika Padomju stāsta jeb The Soviet Story pirmizrāde, ne Latvijas skatītājus. Par to lielu interesi izrāda daudzas ārvalstu televīzijas. «Man šķita, ka jau sen vajadzēja uztaisīt filmu par komunismu un tā sekām mūsu valstī. Ja nav sakārtota pagātne, ir grūti virzīties uz priekšu.»
Bērnības vasaras kopā ar divus gadus vecāko brāli parasti pavadījām pie vecmāmiņas Saulkrastos netālu no jūras. Katru dienu gājām uz pludmali, sauļojāmies, peldējāmies, spēlējāmies ar brāli. Bieži klausījāmies tēvamātes stāstus par Ulmaņa laikiem, karu, pēckara gadiem. Viņa bija ļoti laba stāstniece, turklāt pagājušā gadsimta trīsdesmitajos, četrdesmitajos un vēlākajos gados Latvijā risinājās ļoti daudz vēsturisku notikumu, tāpēc stāstāmā viņai netrūka. Neviens no manas ģimenes nav ne deportēts, ne emigrējis uz ārzemēm, taču visi ir gājuši cauri tam laikam.
Bērnībā mēs ģimenē bieži runājām par politiku un vēsturi. Tēvs regulāri klausījās Rietumu radio, piemēram, Brīvo Eiropu, lasīja avīzes. Visu dzirdēto un lasīto pārspriedām. Abi ar brāli augām diezgan brīvdomīgi.
Disciplīna, dežūras un kabatas nauda
Tēvs ar māti iepazinās, studējot Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
Tēvs mūs ar brāli audzināja diezgan stingri. Kad sākām iet skolā, mums vajadzēja ievērot dienas režīmu, piemēram, noteiktā laikā mosties, kā arī veikt dažādus mājas darbus – mazgāt traukus, uzturēt kārtību.
Kad sākās pārmaiņas valstī - atmoda, demonstrācijas, mītiņi, barikādes, es visu to dokumentēju ar fotoaparātu. Tagad man ir paprāvs foto arhīvs. Tiesa, daudzas fotofilmiņas ir tikai attīstītas, fotogrāfijas neesmu paguvis uztaisīt.
Astoņdesmito gadu beigās Latvijā valdīja ļoti spēcīgs patriotisks noskaņojums. Protams, tas iespaidoja arī mani, vēl jo vairāk tāpēc, ka biju padsmitnieku vecumā.
Tas, ka vēsture mani saistīs visu mūžu, bija skaidrs jau kopš brīža, kad to sāka mācīt ceturtajā klasē. Vienmēr esmu gribējis izprast sabiedrībā notiekošos procesus. Protams, šīs intereses nostiprināšanā liela nozīme bija vēstures skolotājam.
Mani visvairāk saista pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi. Ja būtu iespējams, gribētu kādu laiku padzīvot tajā laikā. Cilvēce tad bija sasniegusi vērā ņemamu tehniskās attīstības līmeni – izgudrojusi radio, fotoaparātu, filmu uzņemšanas kameru, uzbūvējusi pirmās lidmašīnas, konstruējusi dažādu modeļu automašīnas. Amerikā bija beigusies ekonomiskā krīze, Latvija bija atkopusies pēc Pirmā pasaules kara un veidojās par diezgan attīstītu valsti, bet Eiropā pie varas nāca divi diktatori.
Materiālus un liecības par pagājušā gadsimta divdesmitajiem, trīsdesmitajiem un četrdesmitajiem gadiem, kas mani saistīja, es sāku vākt visos pieejamos avotos, vēl būdams pēdējo kursu students. Protams, sākumā nebija domas uzņemt filmu, taču, studējot ārzemēs, tiekoties ar cilvēkiem, sapratu, ka ir lietas, kuras vajadzētu izstāstīt Rietumiem. Eiropai tagad kopā jāvirzās uz priekšu, bet tas īsti nevar izdoties, ja nav sakārtota pagātne, jo īpaši pagātne komunisma nozīmē Austrumeiropā. Ja Vakareiropā pēc Otrā pasaules kara bija demokrātija, veidojās normāla dzīve, tad Austrumeiropā valdīja totalitārs režīms.Turpināja darboties represīvā sistēma, notika deportācijas.
Par daudziem vēstures faktiem nevēlējās runāt nedz Krievija, nedz Rietumi. Par komunistiskā un nacistiskā režīma apbrīnojamo līdzību, par nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības sadarbību Otrā pasaules kara sākumā, par padomju režīma mākslīgi radīto badu Ukrainā 1932./ 33. gada ziemā, par poļu virsnieku slepkavībām Katiņā, par masu deportācijām un medicīniskajiem eksperimentiem ar gulagā ieslodzītajiem.
Man bija unikāla iespēja strādāt daudzu valstu arhīvos, kuros diezin vai iekļūtu, ja nebūtu Eiropas Parlamenta deputāta Ģirta Kristovska pavadvēstules un vēstniecības izsniegtām izziņām. Ļoti bagāts videomateriālu krājums ir Lielbritānijā, kur atrodas ITN/Reuters arhīvs.
Caurskatot hronikas, mani visvairāk šokēja Bernarda Šova aicinājums zinātniekiem radīt gāzi, ar kuru varētu indēt cilvēkus – parazītus, kuri sabiedrībai neko nedod, lai nebūtu viņus jāuztur.
Protams, nav viegli šādus kadrus montēt, bet es par savu uzdevumu uzskatīju atklāt padomju sistēmas patieso seju. Trīsdesmitajos, četrdesmitajos gados Padomju Savienībā tika noslaktēti miljoniem cilvēku. Un šīs sistēmas lielā nežēlība bija, ka tā iznīcināja pati savu tautu. Tas bija izcili prettautisks režīms.
Mūsdienu Krievija morālo satvaru būvē ap Padomju Savienības varenību. Un kad tā bija visvarenākā – Staļina laikā. Taču būvēt nacionālo ideju, slavinot Staļinu un slēpjot kara noziedzniekus, nav sevišķi perspektīvi. Uz sapuvušiem pamatiem būs grūti ko stabilu uzcelt.
Pēdējie divi manas dzīves gadi bija ļoti saspringti, jo intensīvi strādāju pie filmas.
Ir gandarījums, ka cilvēki novērtē Padomju stāstu, ka saņemu pozitīvas atsauksmes. Esmu izlasījis internetā komentārus, kas lielākoties ir pozitīvi. Man raksta arī e-pastus, ir zvanījuši. Es jūtu, ka filma ir patikusi cilvēkiem.
Mūsu filmas radošās komandas mērķis ir Padomju stāstu parādīt iespējami plašākai auditorijai visā pasaulē. Lai cilvēki uzzinātu padomju sistēmas patieso seju. Man šķiet, ka filma ir atstājusi apmēram tādu iespaidu, kādu es gribēju. Kad vecāki noskatījās dokumentālo filmu Padomju stāsts, viņi teica, ka tā esot iespaidīga un ka viņi neesot gaidījuši tik labu rezultātu, kaut daudz ko zināja par filmas tapšanas procesu.
Visu rakstu lasiet 27. jūnija izdevumā.
Komentēt rakstu