"Mēs labi zinām, kādi latviešu tautai ir izvērsušies Jāņi," saka Iecavas sieviešu kluba Liepas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka. Alkohols, šašliki, piedzeršanās, pamošanās pļavas vidū ar sāpošu galvu nākamajā rītā.... "Tas mūs neapmierināja, tāpēc mēs gribam iemācīt svinēt Jāņus gan ar dziesmām, gan rotaļām. Mums ir tāda draudzene – dziedniece Laima Kārkliņa, kas pārzina uguns rituālus – viņa šīs lietas māk. Mēs to nosaucām par ziedu ugunskuru," stāsta A. Hauka. Jāņu ielīgošana ar uguns rituālu Iecavā jau piekto gadu sākas 21. jūnijā, kad ir īstie vasaras saulgrieži un dabai piemīt visspēcīgākā enerģija. Uz ziedu ugunskuru ik gadu ierodas arvien vairāk cilvēku no visas apkaimes, kaimiņu pagastiem – radi, draugi, paziņas un ciemiņi arī no tālākām vietām. Tā kā rituāls notiek zaļā pļavā pie lielas kļavas, dalībnieku skaits ir praktiski neierobežots un katru gadu pieaug – pagājušajā gadā tajā piedalījās jau aptuveni 50 cilvēku.
Noturēt sauli
Par ziedu ugunskuriem L. Kārkliņa uzzinājusi no dziednieces Māras Dālderes, ļoti daudz par ugunskuriem no savas bērnības stāstījusi Dzidra Rijniece – folkloriste, kas pirmā aizsāka baltās stundas, kurās māca latviešu dzīvesziņu. Arī dziedniece pati daudz pētījusi tautasdziesmas, jo šie rituāli maz aprakstīti un saglabājušies vien atmiņās.
21. jūnijs ir diena, kad saulīte visilgāk ripo pa debesīm, un rituāla mērķis ir to vēl mazliet aizkavēt. Uguns ir vistīrākā un spēcīgākā enerģija, taču tā jābaro, lai nekļūtu badīga. Rituāls aizsākas pļavās – sievietes dodas vākt puķes un ziedus, no kurām pēc tam katra uzpin aptuveni metru garu virteni gluži kā vainagu. Tās pēc tam tiek savienotas vienā vijā, kas tiek aplī nolikta ap rituāla vietu. Tad Laima sāk kārtot ugunskuru – vispirms tiek krusteniski sakārtotas kļavas lapas, bet uz tām liek trejdeviņas pagales, sākot ar deviņiem krusteniski saliktiem skaliņiem, kuriem pa virsu tiek liktas deviņas garākas pagales – pēdējās deviņas ir visgarākās. "Ugunskuram vajadzētu aizdegties ar pirmo sērkociņu. Jāliek tādi koki, kas ātri aizdegas, tāpēc nevar apaļkokus – labāk, lai šķelti," saka Laima. Kamēr dziedniece kārto ugunskuru, visi kopā dzied rituāla dziesmas, bet, kad ugunskurs iededzies, seko svarīgā ziedošana ugunsmātei.
Vēlējums pasaulei
Katram rituāla dalībniekam priekšā ir trauks ar ziedojumu – deviņu veidu graudiem, kas, skaitot ziedojuma vārdus, tiek mesti ugunī, lai veicinātu auglību – Laimai ir trejdeviņas tautasdziesmas un skaitāmpanti, kuriem piemīt liels spēks. "Tad mēs visi saucam: "Lai top!", un tas ir kā vēlējums sev, ģimenei, visai Latvijai, pasaulei. Mēs metam graudus ugunī ar domu, lai top vēl un piepildās viss tas labais un gaišais, jo tieši tajās dienās dabai ir ļoti liels spēks un enerģija," stāsta Īslīces kultūras nama vadītāja Aiga Baltalksne, kas uz ziedu ugunskuru brauc regulāri. "Protams, bērni to turpina, kad mēs visi jau esam beiguši – viņi visu ko tur met ugunskurā, lai top," smejas A. Hauka.
Mājas mātes ap ugunskuru stāvošajiem kā laba vēlējumu dod maizes šķēli, kas tiek aplieta ar medu, apbērta ar linsēklām un aplieta ar ūdeni – maize simbolizē zemi, medus – bites čaklumiņu, linsēkla dod veselību, bet ūdens iemieso stihiju. Katrs teic tautasdziesmu vai vēlējumu, katrs saņem svētību no uguns.
Balli nemaz vairs negribas
Tad, kad ugunij ir ziedoti graudi, tai atdod arī puķes. Viens precēts pāris izveido saules vārtus, caur kuriem izskrien visi rituāla dalībnieki. "Tad mēs visi caur tiem dūmiem skrienam kā traki veselību saņemties," smaida viena no ugunskura mājasmātēm. Pēc tam ugunī tiek liktas ziedu vijas. "Protams, tas ir spēkam līdz nākamajiem saulgriežiem, un enerģijas pieplūdums ir ļoti liels," atzīst A. Hauka.
Kad rituāls noslēdzies, sākas danči, pīrādziņi, bet dzeršana izpaliek. Alus, protams, ir, bet tiek lietots simboliski. "Pēc tā rituāla neko tādu negribas – ir ļoti pozitīva enerģija," saka A. Baltalksne. "Pēc ziedu ugunskura nekādu vairs balli, alu un šašliku vienkārši ļoti negribas – tas liekas kaut kas briesmīgs, jo cilvēks jūtas garīgi attīrījies." Kam ir iespēja, tie dodas pirtiņā nopērties un, kad ārā jau satumsis, skrien mazgāties rasā.
Kad ugunskurs ir izdedzis, oglītes var ņemt līdzi uz mājām, lai tās ziemā silda un piepilda vēlēšanās. Rituāla vietas saimniece ugunskura vietā pēcāk sakrauj zārdus, kuros vasaras otrajā pusē sadīgst visi graudi, kas nav sadeguši, un kalpo kā dekorācija līdz pirmajām salnām.
"Rituāla laikā valda liels pacēlums, ir emocionālais gandarījums. To nevar tā izstāstīt, tas ir jāredz," saka Laima. "Kad ziemā mēs sanākam kopā, katra stāsta vasaras piedzīvojumus – kur nu kura bijusi un kādas ārzemes izbraukājušas, bet kā vislabākais prātā tomēr vienmēr ir palicis ziedu ugunskurs," atklāj A. Baltalksne.
Aplīgo pagastu
Jāņu dienā Īslīces pagasta dziedātāji un dejotāji dodas aplīgot savus Jāņus un Līgas. "Braucam tautas tērpos, mums līdzi ir muzikants ar akordeonu, alus, ozollapu vainagi Jāņiem un puķu pušķi Līgām. Tad mēs iebraucam sētā ar mūziku un dziesmu un aplīgojam, izdancinām gaviļnieku," stāsta A. Baltalksne. Jāņu ir daudz, tāpēc aplīgotāji pie katra uzkavējas tikai 10–15 minūtes. Kamēr pa ciemiem izbraukā, jau ir pēcpusdiena, bet izdodas apsveikt tikai aptuveni 20 Jāņus no 60 pagastā dzīvojošajiem. "Mēs obligāti aizbraucam pie paša vecākā Jāņa un pie jaundzimušajiem," uzsver A. Baltalksne.
Komentēt rakstu