Tik dziļa un atminīga sāpe varbūt pat mazliet pārsteidza, bet — ko gan es gribēju dzirdēt? Ka vislielākais zaudējums ir viņa šobrīd irstošā ģimene? Ka milzīgs zaudējums ir viņa un Lolitas mīlestība, kas kādreiz priecīgi mirdzēja no glancētu žurnālu lappusēm, bet tagad ir izplēnējusi kā ugunskurs Jāņu dienas rītā? Tā visa vietā nu ir cita dzīve. Gastons to vairs nevēlas rādīt visai pasaulei. «No tā, ka es pastāstīšu citiem, cik tagad esmu laimīgs, man šīs laimes vairāk nekļūs,» viņš piebilst ar nopietnu smaidu lūpās. Un tomēr starp noklusēto, puspateikto un slēpjamo vārdu rindām bija nojaušams tāds dzīves pilnums un sulīgums, kādu var sajust, vien baudot pārgatavu dienvidu augli...
Gastons Neimanis »Vakara Ziņām« sniedz interviju pāris dienu pirms 26. aprīļa motociklu sezonas atklāšanas — viņš ir motokluba «Hermejs» biedrs, un piedalīšanās gadskārtējā kolonnas braucienā Rīgā gar Daugavas krastu viņam ir svēta lieta: lai sajustu moču dīdītāju kopību. Mūsu saruna notiek arī dažas dienas pirms kārtējās tiesas sēdes, kurā notiks mēģinājums šķirt Lolitas un Gastona Neimaņu laulību. Gastons pieļauj varbūtību, ka Lolita uz tiesas sēdi atkal neatnāks: «Viņa šādi velk laiku.» Taču izskatās, ka nekas vairs nav nedz līdzams, nedz labojams: Gastona sirds un dvēsele jau ir citur. Nuja, dūmus un mīlestību nenoslēpsi, lai kā censtos...
Grib redzēt mazbērnus
Tu dzīvē esi paradis radikāli mainīt virzienus. Atceros, ka strādāji medicīnā kā praktizējošs mediķis, pēc tam biji farmācijas firmu pārstāvis, tagad esi saistīts ar presi, bet pēdējais tavs devums — kinoloma jaunajā filmā «Amatieris». Vai netaisies pārkvalificēties par aktieri?
Nē, nē! Kaut gan TV ekrānā jau esmu bijis — bankas reklāmā kā veiksmīgais uzņēmējs. Filmēties piekritu droši vien tāpēc, ka man pašam ir divi puikas, un narkotiku lietas, par kurām stāsta filma, ir ļoti svarīgas. Turklāt man nekad nav bijis problēmu darīt kaut ko jaunu — tāpēc arī arguments par labu kinolomai.
Es gan esmu konservatīva — joprojām redzu tevi kā medicīnas darbinieku...
Pirmo izglītību gan ieguvu jūrskolā: esmu diplomēts kuģu mehāniķis. Tālajā jaunībā man nedeva vīzu («nepareizi» radinieki!), lai es varētu doties reisos uz ārzemēm, un perspektīva bija visai žēlīga: strādāt Rīgas ostā uz velkonīšiem vai braukalēt apkārt Padomju savienībai. Toreiz, būdams jūrskolas kursants, redzēju tās vietas, kur latvieši uz ziemeļiem bija izsūtīti... Un tajos padomju laikos jūrskolā bija tāda iespēja: 5% no teicamniekiem varēja turpināt mācīties citā specialitātē. Tā es 3. kursā sapratu, ka jāiet studēt citur — tāpēc, ka vīzu man neredzēt kā savas ausis: čekas atbilde bija, ka vīzu man izsniegt esot «ņeceļesoobrazno» — «nav mērķtiecīgi».
Vistuvāk jūrskolai bija Rīgas Medicīnas institūta anatomikums...
Jā, tieši pretim. Smukas meitenes, bijušie klasesbiedri... Es kā kuģu mehāniķis sapratu, ka vissarežģītākais mehānisms tomēr ir cilvēks. Iestājos Ārstniecības fakultātē un, tā kā pirms tam biju mehāniķis, varēju būt vienīgi ķirurgs. Agri sāku asistēt operācijās, strādāju zinātnisko darbu... Mums bija forša grupa, un vēl tagad katru gadu jūlija pēdējā nedēļas nogalē mēs tiekamies. Kopā ar ģimenēm.
Komentēt rakstu