Valsts prezidents Valdis Zatlers savas darba vizītes ASV laikā tiekas ar pazīstamo miljardieri Džordžu Sorosu. Tas, ka prezidents, apmeklējot ANO Ģenerālo asambleju, tiekas ar citu valstu augstām amatpersonām un citiem pasaulē ietekmīgiem cilvēkiem, nav nekas neparasts.
Tāda ranga amatpersona kā Valsts prezidents ārzemēs nesper ne soli bez noteikta mērķa. Nerunājot par divpusējām darba sarunām. Tomēr kāds varētu būt Zatlera mērķis, tiekoties ar Latvijā tik dažādi vērtēto Sorosu? Ir taču skaidrs, ka tikšanās stratēģiskajam mērķim jābūt pietiekami svarīgam, lai tas pilnībā nosegtu iespējamos pārmetumus par šādu tikšanos.
Tā kā Zatlers nepretendē uz ekonomikas eksperta statusu, diez vai sarunu mērķis varētu būt miljardiera padomu uzklausīšana, kā atveseļot Latvijas ekonomiku. Tad jau drīzāk Zatlers varētu ar Sorosu apspriest, kā labāk Latvijas mazās lauku skolas pārveidot par daudzfunkcionāliem kultūras un izglītības centriem. Proti, kā paplašināt Sorosa idejiskā tīkla pārklājumu. Šim nolūkam Soross jau piešķīris miljonu latu. Visticamāk, ka šie un līdzīgi jautājumi būs sarunu oficiālajā darba kārtībā, taču diez vai tie ir noteicošie, kuru dēļ tikšanās vispār notiek. Kas tad ir galvenais iemesls, kas liek Zatleram un Sorosam sēsties pie viena galda un, plati smaidot, sarokoties fotoreportieru klātbūtnē?
Nezinu, vai Zatlers ir lasījis kādreizējā ASV prezidenta Harija Trumena memuārus. Ņemot vērā to, ka prezidenta apkārtnē ir pietiekami daudz personu, kas kaut kādā mērā saistītas ar Latvijas sorosiešiem, nebrīnīšos, ka prezidentam neuzkrītoši ir rekomendēts ar šo grāmatu iepazīties. Kas šajā grāmatā ir tāds, kas prezidentam būtu jāzina?
1948. gada novembrī bija paredzētas ASV prezidenta vēlēšanas. Tā paša gada pavasarī par toreizējā ASV prezidenta H. Trumena atkārtotu ievēlēšanu, atbilstoši Gelapa institūta datiem, izteicās tikai 36% aptaujāto. Visi politiskie komentētāji gaidāmajās vēlēšanās prognozēja graujošu Trumena sakāvi. Šajā situācijā pie Trumena vērsās sens viņa bērnības draugs Edijs Džeikobsons. Viņš ierosināja prezidentam pieņemt pasaules ebreju līderi, nākamo Izraēlas prezidentu Haimu Veicmanu.
Lieta tāda, ka 1948. gada 15. maijā Anglija bija paredzējusi izbeigt savu pārvaldi Palestīnas teritorijā un ebreji plānoja dibināt savu valsti. ASV valdošās aprindas bija skeptiski noskaņotas pret Izraēlas valsts dibināšanas ieceri, un par tās atzīšanu nebija ne runas. Situāciju saasināja tas, ka pret Izraēlas valsts dibināšanu kategoriski iebilda ļoti ietekmīgais un sabiedrībā populārais valsts sekretārs Džordžs Māršals. Līdzīgs noskaņojums valdīja visā valsts departamentā.
Trumenam nebija nekādu iemeslu pieņemt H. Veicmanu. Taču E. Džeikobsons norādīja uz ebreju milzīgo ietekmi medijos. Divi lielākie ASV laikraksti, pēc kuriem līdzinājās mazāka mēroga izdevumi – New York Times un Washington Post, piederēja ietekmīgām ebreju dzimtām. E. Džeikobsons solīja plašu mediju atbalstu priekšvēlēšanu kampaņā, ja prezidents pieņems H. Veicmanu. 1948. gada 18. martā notika Veicmana tikšanās ar Trumenu, kas izšķīra ne tikai Izraēlas, bet arī paša Trumena likteni. 1948. gada 15. maijā vienpadsmit minūtes pēc tam, kad Telavivā tika pasludināta Izraēlas valsts, Trumens Vašingtonā parakstīja deklarāciju par jaunās valsts atzīšanu un pavēlēja par to informēt ASV delegāciju ANO. Trumens savos memuāros sīki apraksta, cik vientuļš šajā jautājumā juties un kādas grūtības bija jāpārvar, līdz viņa Izraēlas politika tika atzīta par pareizu. Vislielākos skeptiķus pārliecināja vēlēšanu rezultāti novembrī, kad, par spīti prognozēm, uzvaru svinēja Trumens. Visās nākamajās ASV prezidentu vēlēšanu kampaņās kandidāti aizgūtnēm sacentās, kurš izrādīs lielāku atbalstu Izraēlai. Pamatoti uzskatīdami, ka uzvarēs tas, kurš izpelnīsies lielāku ebreju lobija atbalstu.
Kāds tam visam sakars ar Zatlera tikšanos ar Sorosu? Atcerēsimies apstākļus, kādos Zatlers kļuva par mūsu valsts prezidentu. Sorosiešu kontrolētie mediji ar laikrakstu Diena priekšgalā noorganizēja pret Zatleru īstu psiholoģisko teroru ar publisku eksekūciju viņa inaugurācijas dienā. Lai cik skumji to atzīt, prezidents tika salauzts un līdz galam nav atguvies vēl līdz šim. Prezidents, kuram savulaik nenodrebēja roka vissarežģītāko operāciju laikā, bija kļuvis pagalam nedrošs un par sevi nepārliecināts.
Lai cik it kā nenozīmīgas atbilstoši Satversmei ir mūsu prezidenta pilnvaras, viņam tomēr ir būtiska ietekme politiskajā procesā. Tikšanās ar Sorosu iezīmē abpusēju darījumu, kas, no vienas puses, sola prezidenta atbalstu sorosiešu pārstāvētajam politekonomiskajam grupējumam un, no otras – sorosiešu ietekmē esošo mediju atbalstu prezidentam. Būtībā šī tikšanās iezīmē sorosiešu potenciālo atbalstu prezidenta ievēlēšanai uz otru termiņu. Ja šis darījums vainagosies ar abpusēji izdevīgu rezultātu, būs radīts precedents, pēc kura vadīties nākamajiem prezidenta amata kandidātiem.
