1. septembrī pulksten 18 Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls radošajā darbnīcā viņš atklās savu jaunāko darbu personālizstādi Nāc un ej! Apmeklētājiem izstāde būs atvērta no 2. septembra.
Starp lielajām masām
«Viss sākās Ķīnā. Spontāni! » mēģinot atsaukt atmiņā savas jaunās izstādes
darbu pašus pirmsākumus, atzīst pazīstamais mākslinieks Pēteris Sidars. Ķīnā
viņš bijis jau trīs reizes – 2002., 2004. un 2006. gadā –, kur piedalījās prestižajās starptautiskajās šķiedras mākslas biennālēs No Lozannas līdz Pekinai. «Tur gāju pa ielu, skatījos uz lielajām cilvēku masām, un man gribējās tur ieraudzīt kaut ko vēl, kaut ko pavisam citu. Un te pēkšņi uz asfalta ieraudzīju fantastisku kompozīciju, ko tur atstājusi vārna. Tagad es to saucu par asfalta grafiti. Nekādu tālejošu domu man toreiz gan nebija. Atgriezos Latvijā; pagāja laiks, un pēkšņi, staigājot pa Ķengaragu, es atkal satikos ar vārnu zīmējumiem. Safotografēju, saliku datorā un sāku spēlēties. Nē, patiesībā jau es ar datoru vispār neprotu apieties, esmu īsts Antiņš pie taustiņiem. Taču kāds draugs man ieinstalēja datorā Nero PhotoSnap programmu; es ielaidu tur iekšā vārnas kompozīciju, bet neviens man nemācēja paskaidrot, ko lai ar to daru. Tāpēc sāku eksperimentēt: kompozīciju
nenojaucot, mainīju krāsas, kontrastus, līdz aizrāvos un ar katru dienu kļuvu arvien bagātāks. Pats neko klāt neliku, tikai pieslēdzos datorprogrammas
noteikumiem, un skatījos, vai man tas patīk vai nepatīk. Tā sakrājās vesela bagāža ar bildēm, līdz sajutu, ka gribu tās uzgleznot un uztaisīt izstādi.»
Pēteris Sidars atklāj: lai arī pēdējos gadus savā radošajā darbā bija aizrāvies ar dažādām citām tehnoloģijām, patiesībā gleznošana visu laiku gājusi paralēli.
Sevišķi veiksmīgi tas bija astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos gados, taču, iespējams, daudzi to nemaz nezina – jo mākslinieks daudz izstādījās ārzemēs.
Atkal kāre mālēt
«Man atkal uzradusies liela kāre mālēt,» saka Pēteris Sidars un stāsta, ka, dodoties tālākos ceļojumos, viņš nefotografē ne arhitektūru, ne ielu skatus – viņš meklē emocijas, tver mirkļus, pēta interesantas faktūras un iemūžina tās tuvplānā. Tad liek datorprogrammā, tur apstrādā, un sanāk abstraktā māksla.
«Un neviens nevar pateikt, kas tas ir. Tikai es,» viņš ir priecīgs par iespēju mākslas valodā saprasties ar datoru. «Jā, dators tagad ir mans biedrs, ar kuru es veiksmīgi sadarbojos, mans darba līdzeklis. Es gan ar to nerunāju zinātniskā valodā, man ir pašam sava valoda ar datoru, un man ir tāda sajūta, it kā es tamborētu bezgalīgu mākslas darbu, kurā ir radoši veiksmīgi mezgli. Un tai pašā laikā es pret datoru izturos ar lielu bijību: nekādas citas pogas nespiežu –
bail, ka viss kaut kur nepazūd, » viņš saka un atklāj, ka brīžos, kad vajag atpūtināt smadzenes, viņš uzspēlē pasjansu vai šahu. «Ar vārnu zīmējumiem
ņēmos veselu gadu,» stāsta Pēteris Sidars. Viņa personālizstādē būs apskatāmas astoņas krāsainas abstrakcijas.«Vairāk tur nevar izstādīt – šādiem abstraktiem darbiem vajag plašumu, telpu, lai tie var brīvi elpot,»
skaidro talantīgais mākslinieks, kura gleznojumi caur augsto stājmākslas izteiksmi atsvešina no sākotnējā izejmateriāla – vārnu ekskrementu atstātajām baltajām pēdām un faktūrām uz trotuāra –, un piedāvā skatītājam
pašam veidot brīvās asociācijas un saskatīt dažādus tēlus. Vārnu ekskrementi pavada gandrīz katras pilsētas ielas un laukumus, tādējādi iezīmējot viņu pulcēšanās vietu. Bet izstādē caur mākslinieka veiktajām transformācijām,
izmantojot datora programmu un paša radošo pieeju tie veido interesantas līnijas, formas un kontrastējošu krāsu salikumus, kas tādējādi pāriet citā dimensijā.
Vārna ir gudra meitene
«Man vienmēr somā līdzi ir fotoaparatūra, es jau tagad kā mednieks eju un
skatos, kuru šaut, kuru atstāt. Es jau neņemu kuru katru, izvēlos tikai ļoti retus eksemplārus. Tādus, kur cilvēks nemaz nevar iedomāties, ka tā ir vārnas kompozīcija. Tas tiešām ir fantastiski! Tas ir kosmoss!» Pēteris Sidars ar savu jaunatklājumu patiešām ir patiesi aizrāvies. Viņa medību lauki ir Ķengarags, kur ir viņa mājas. Arī Nacionālā opera. «Tur ir fantastiski zīmējumi! Varbūt tā mūzika viņām palīdz...» mākslinieks pasmaida un teic, ka vienmēr, gaidot 7. tramvaju, aiziet pie vārnām. «Cilvēki iet garām un brīnās, ko es tur pētu. Ārzemnieki iet garām un nosmaida...» saka mākslinieks. Un pats, šķiet, ir apmierināts ar apkārtējo neizpratni par viņa interesi. Pēteris Sidars stāsta, ka
viņa medību lauks ir arī aleja pa ceļam no izstāžu zāles Arsenāls uz 7. tramvaja galapunktu. Un arī pilsētas parki. «Jā, viņām patīk parkos, jo tur ir daudz cilvēku, tur kāds iedod kādu barību. Vārna jau ir baigi gudrā meitene. Zēni jau arī. Jā, es viņus novēroju, un tas ir tik interesanti! Es arī skatos raidījumus par dzīvniekiem,un reiz vienā no tiem uzzināju, ka vārna pēc gudrības ir piektajā vietā. Pirmajā bija papagailis kakadu, bet suņi, kaķi un žurkas bija tikai pēc vārnas. Tā, lūk!»
Nesanāk kā Miervaldim Polim
«Nu jau man šie zīmējumi paši nāk pretī,» stāsta Pēteris Sidars un ar sajūsmu
stāsta, kā, aizbraucis pie sava drauga uz Liepāju, uzkāpis uz viņa darbnīcas
jumta, un arī tur kāda Liepājas vārna bija atstājusi viņam ziņu. «Tā būs manas
izstādes centrālā bilde, kā zīmogs visam šim pasākumam. Kāpēc? Tāpēc, ka
vārna izkakāja pati sevi – vārnu! Jā! Un tad nu to mēģināju uzzīmēt nu tik precīzi, kā zīmē Miervaldis Polis. Protams, man jau nesanāk kā Miervaldim Polim, bet es centos, lai ir maksimāli reāli.» Mākslinieks stāsta, ka nākamajā personālizstādē, kas, iespējams, būšot aplūkojama jau nākamgad, viņam
būšot Ķīnas variācijas. «Ja, veidojot vārnu kompozīcijas, es strādāju rūpīgi un
prātīgi – kā rabotjaga: katru dienu piesēdos un strādāju, piesēdos un strādāju, tad «Ķīnas glezniecībā» būs klāt arī spontānā glezniecība, tur es atļaušos arī vaļības, » stāsta Pēteris Sidars.
Radošums un brīvība
Ne tikai ar glezniecību ir aizrāvies daudzpusīgais mākslinieks – jau vairāk nekā
piecus gadus viņš strādā arī ar karsto līmi un joprojām uzskata, ka tas ir unikāls sintētiskais materiāls,kas dod iespēju māksliniekam spēlēties. «Šī tehnika ļauj radīt dažādus objektus, kas vienlaikus ir gan apjomīgi, gan, neskatoties uz to iespaidīgajiem izmēriem, arī viegli, mīksti un caurspīdīgi,
» viņš saka un piebilst, ka tas ir ļoti indīgs darbs. «Tā jau saka, ka māksla prasa upurus. Bet nu dabīgi, ka esmu iegādājies sev aizsardzības līdzekļus un daru to tik prātīgi, cik nu varu.» Šobrīd mākslinieks karstās līmes tehnikā no vienreizējās lietošanas plastmasas nažiem, dakšiņām un karotītēm veido cilvēka skulptūru. Agrāk viņam dakšiņas krājusi kāda saimniece «zabegalkā pie Ķengaraga tirgus», bet tagad Pēteris Sidars tās iegādājas vairumtirdzniecības bāzē –jo izlietotā plastmasa tomēr nav tik perfekta, tā sasūc smakas un taukus. «Tas, kā es atrodu materiālus, ir vistīrākā nejaušība. Vispār jau daudzas lietas dzīvē ir nejaušība,» domā mākslinieks, piebilstot, ka savulaik pat nevarējis iedomāties, ka, piecsimt grādu temperatūrā ar tehnisko fēnu
izkausēta, nažu un dakšiņu plastmasa izskatīsies gluži kā porcelāns. Mākslinieks stāsta, ka floristikas preču bāzē Mūkusalas ielā Rīgā viņš nupat
atklājis vēl kādu interesantu materiālu, kas nāk no Dānijas un no kura arī ar kausēšanu varot uztaisīt fantastiskas lietas. Neko sīkāk gan viņš nestāsta, jo pats to vēl tikai izmēģina. Jā, radošums un brīvība ir Pētera Sidara daiļrades
vadmotīvs, un priekšplānā izvirzās prieks par dažādu materiālu sniegtajām iespējām. Mākslinieks neslēpj, ka viņu vienmēr interesējusi dažādu it kā nesavienojamu lietu sintēze, spēja ieraudzīt jaunas dimensijas dažādos ikdienas materiālos: vispirms tekstilā un tekstilšķiedrā, tad konstruktoru
detaļās, vara stieplē, stikla šķiedrā, vēlāk kūdras podiņos, karstā līmē, plastmasas sakausējumos, un nu arī vārnu ekskrementos. Vienmēr bijis grūti
«Baigi gribas atkal aizbraukt uz Ķīnu,» saka Pēteris Sidars, uzreiz gan piebilstot: kad nebūs vairs krīze. «Kad par to visu noklausos, man slikti paliek. Man jau gan negribas to saukt tādā vārdā. Nu jā, daudziem ir krīze, bet ķīniešu valodā jēdziens «krīze» nozīmē briesmas un izdevīgu gadījumu vienlaicīgi. Un arī es esmu laimīgs, ka man ir «izdevīgs gadījums» – man ir, ko darīt, es esmu radošā kustībā!» viņš saka un apgalvo, ka krīzi savā dzīvē absolūti neizjūt. «Nu jā, ir grūti, bet man vienmēr ir bijis grūti. Kad tad māksliniekam ir bijis viegli?! Vismaz man vienmēr ir bijis jācīnās. Jā, daudzi mana vecuma kolēģi jau ir nodzērušiesnodzērušies, daudzi nīkuļo. Ko tas
nozīmē? Laikam to, ka viņiem vairs nav, ko teikt. Bet es jau neesmu vainīgs, ka
vēl esmu kustīgs, ka man vēl ir, ko teikt! Nu jā, pats par sevi brīnos un, ja tā padomāju... Vai, cik es laimīgs cilvēks!» Pēteris Sidars stāsta, ka viņam nav nedz mašīnas, nedz mājas, viņš prot arī lēti paēst, arī pats sev uztaisīt.
«Tiešām – problēmu nav! Es tā esmu pieradis. Mana kundze jau gan dažreiz mani bišku palutina. Un viņa, patiesībā, mani arī sponsorē. Palīdz un atbalsta. Un, ziniet, kas man visvairāk patīk, ka viņa arī jau ir tai visā iekšā! Viņa taču ir cita kustība, cita domāšana, jo viņa ir ekonomiste, bet aizrāvusies kopā ar mani! Un tas ir fantastiski! » no sirds priecājas talantīgais mākslinieks.
Komentēt rakstu