Visi šie divsimt miljoni atdod savas tiesības uz dzīvību vislabākajam, visstiprākajam, vispilnīgākajam, visneatlaidīgākajam. Tam, kurš īstenos kopīgo sapni. Un zināt, šis vienīgais esmu es! Tāpēc, ka vienā spermas metiena porcijā, kas apaugļo olšūnu, no kuras es esmu izšķīlies šajā pasaulē, ir tieši šāds skaits spermatozoīdu. Ikviens no tiem nesa sevī potenciālu dzīvībai, kas varēja kļūt par cilvēku. Bet šī laime tika man. Es esmu izredzētais!» saka pazīstamais latviešu teātra un kino aktieris, režisors un Latvijas Aktieru asociācijas prezidents Rolands Zagorskis-Rolands. 3. septembrī viņš svinēs savas dzīves 60. gadskārtu. Savukārt 11. septembrī uz ekrāniem iznāks režisora Andra Miziša filma Medības - ar daudzu skatītāju iemīļoto aktieri galvenajā - Ceļu policista − lomā.
Pašiem savs dzimtas koks
Rolands Zagorskis - Rolands - tā aktiera pasē rakstīts kopš šā gada marta. Un stāsts ir pavisam vienkāršs: tā kā viņa tēvs savulaik ticis adoptēts, viņa dzimtas koks nav saistīts ar uzvārdu «Zagorskis» − drīzāk ar baltkrievu muižniekiem Cibuļskiem, mantojumā no kuriem, kā domā aktieris, viņam arī nācis «tas iedomības gars». Cibuļsku likteni lēma 1905. gads - divus brāļus nokāva, trešais atbēga uz Latviju. Arī šis dzimtas koks nav izdzinis savas saknes. Tāpēc jau pirms dēla Markusa (10) dzimšanas ģimenē tika izlemts aktiera sievas Lienes uzvārdu nomainīt pret «Rolands», un puika piedzima jau kā Markus Rolands. Šajā uzvārdā šo pavasar pārgāja arī Rolands Zagorskis - jo viņš negrib, lai viņam ar sievu Lieni (33) un dēlu ir dažādi uzvārdi.
Paskatīties acīs Lienītei
3. septembrī liela un skaļa dzimšanas dienas balle Rolandam Zagorskim-Rolandam nav ieplānota. «Tā nav vārda diena, tāpēc būs tikai lūgti viesi,» viņš uzsver. Un uz savas dzīves nozīmīgo jubileju viņš «vienā smukā un klusā Rīgas vietā» ir uzaicinājis tikai un vienīgi savu sievu. «Man gribas tā vienkārši apsēsties un parunāties ar Lienīti. Nē, pat nevis parunāties, vienkārši paskatīties viņai acīs...» viņš saka un atklāj, ka plašākas svinības plānotas 10. septembrī, kad dienu pirms oficiālās pirmizrādes savējiem tiks atrādīta Andra Miziša jaunā spēlfilma Medības. Un pēc filmas noskatīšanās tās radošā grupa sapulcēsies teātra klubā Hamlets Jāņa sētā.
Līne ar Sebri? Nemūžam!
«No vienas puses − varētu neko vairs nesvinēt, jo es jau biju tas, kurš divdesmit gadu vecumā runāja par to, ka aktierim tāpat kā baletdejotājam no skatuves jāiet prom četrdesmit, nu maksimums piecdesmit gados. Toreiz uzskatīju, ka tik veciem cilvēkiem nav ko mētāties pa skatuvi. Kā piemēru vienmēr atceros izrādi Hamilkāra kungs. Tur bija divi sastāvi: Antra Liedskalniņa un Jānis Kubilis, Velta Līne un Kārlis Sebris, un, būdams šī teātra aktieris, es, protams, skatījos abus šos sastāvus. Tur tika risinātas divu cilvēku attiecības, un, kad vienā brīdī viņi sadomāja iet uz gultu noskaidrot savas miesiskās attiecības, es savā piespiedu fantāzijā vēl varēju iedomāties, ka starp Liedskalniņu un Kubili tas process notiek. Bet to, ka Līne ar Sebri, ar manu teātra krusttēvu... Nu, nekādi! Nemūžam!
Man dzīve piespēlēja tādus spēles noteikumus, ka dažādu subjektīvu un objektīvu apstākļu dēļ biju spiests aiziet no Nacionālā teātra. Pēdējoreiz uz lielās skatuves biju savā 50. dzimšanas dienā - izrādē Vēl tāpēc vien... Tā bija mana gulbja dziesma.
Bet no otras puses - protams, tagad domāju, ka aktieri vajadzīgi visās paaudzēs. Vairs neesmu ne tik agresīvs, ne tik pozicionēts un ne tik kategorisks kā toreiz, savā jaunības maksimālismā.»
Sanāks plīša lācītis
«Teātris ap sevi pulcē lielas cilvēku grupas un, kopā tusējoties, rodas iespaids, ka darīts tiek kaut kas vērā ņemams un ar mākslām saistīts. Bet būtībā teātris ir pieaugušu cilvēku bērnības rotaļu turpinājums. Ne velti kāda režisore savulaik aktieriem teica: «Jums jābūt kā bērniem − ar tās pašas noticēšanas naivitāti un spēles prieka atdevi...» Kad izrāde ir uzcepta, ap to pulcējas dažādas kompetences līmeņa kritiķi, kuri tad saredz vai nesaredz sev vēlamo konceptu. Neaizmirsīsim skatītāju, kurš izvēlē starp klasisko mūziku, gleznu galeriju un teātri izvēlēsies pēdējo − jo šī taču ir tā saucamā dzīvā māksla, kur līdzdarbojas visas tavas piecas maņas.
Atceros jaunībā skatītu izrādi, kur, atveroties priekškaram, zālē ieplūda tikko kā apstrādāta koka un cilvēku sviedru patīkama smarža. Starpbrīdī − patīkamas garšas baudas bufetē. Viedie teic: «Nekad nemēģini noskaidrot, kas ir māksla! Iebrauksi tādā dūksnājā!»
Valsts iegulda miljonus, lai neliela čupiņa ļaužu varētu vaļoties, rotaļāties, kostimēties un izrunāt citu personu uzrakstītus vārdiņus, pie tam − siltās un mājīgās telpās, jo uz ielas neviens ārā nedzen!
Laikam jau pārsālīju. Ko tad teikšu par Arnolda Liniņa Brantu, Adolfa Šapiro Čehova iestudējumiem, Alfreda Jaunušana Liliomu, Putniem bez spārniem, Ilgu tramvaju? Jā, bet tas viss reiz bija! Un tie ir tie nedaudzie izņēmumi, kuri apliecina... Nu, piemēram, latviešu eposa varonis Lāčplēsis - kurš aktieris to šodien var nospēlēt? Ja arī kāds mēģinās, tāds plīša lācītis vien sanāks. Labi, ka Rainis mums piesvieda Antiņu − uz šo lomu var pretendēt daudzi.»
Visu rakstu lasiet 28. augusta izdevumā.
Komentēt rakstu