Tie, kas apmeklē teātrus, zina – ir pie mums tādas zāles, kuru krēslos sēdēt itin ērti, un tādas, kur starpbrīdis gaidīt jāgaida, lai izstaipītu rindu šaurībā iespiestās kājas.
Taču komforta līmeni nosaka ne jau vien tas, cik tālu jūsu deguns atrodas no priekšā sēdošā pakauša, bet arī tas, cik daudz brīvas telpas ir starp jums un blakussēdētāju. Tad lūk, kompānija Theater Projects Consultants izpētījusi, ka 20. gadsimta laikā ASV teātros krēslu platums ir audzis par aptuveni pieciem centimetriem, tādējādi 1990. gadā to vidējais platums sasniedza aptuveni 53,3 centimetrus, vēsta Reuters. Turklāt visstraujāk krēsli platumā stiepušies tieši pēdējās divās desmitgadēs. Viens no pētījuma rīkotājiem šo tendenci skaidrojot secina, ka ar laiku cilvēki kļuvuši arvien garāki un resnāki, tādēļ, protams, nejūtas ērti pirms 30 gadiem tapušos krēslos. Un kā nu ne, ja statistika pierāda, ka amerikāņiem ar veselīgu dzīvesveidu iet arvien bēdīgāk – laikā no 1960. līdz 2000. gadam pieauguša amerikāņa vidējais svars ir palielinājies par apmēram vienpadsmit kilogramiem.
Krēslus var platināt, bet zāļu izmēri paliek tie paši, tādēļ arī rūk skatītāju vietu skaits. Minētās kompānijas pētījums liecina, ka vienāda izmēra zāles 1900. gadā un 1990. gadā spējušas sevī ietilpināt atšķirīgu apmeklētāju skaitu un 21. gadsimta priekšvakarā tas ir pat divas reizes mazāks. Risinājums ir viens – būvēt lielākas skatītāju zāles, kas arī tiek darīts.
Tikmēr mēs tepat Latvijā varam baudīt komfortu tajās teātru zālēs, kur tas ir, jo nevar zināt, cik ilgi vēl. Bet, pūtinot notirpušās kājas, cerēt, ka reiz būs – jauni, ērti, un ne jau skatītāju aptaukošanās dēļ.
