Ja nu tomēr Diena nav pārdota krieviem, paliek otrs variants: varbūt zviedru īpašniekiem pagaidām nav izdevies neko reāli pārdot un manevri ar it kā pārdošanu un novietošanu Luksemburgas plaukta firmā nozīmē pavisam ko citu – Bonnier lēnīgi atkratās no nelikvīda aktīva, ir norakstījusi to zaudējumos un atstājusi tā likteni vietējo Latvijas tralmaku ziņā – lai tiek galā, kā prot. Tas nozīmē, ka īstā meklēšanās, kam pārdoties, vēl tikai priekšā.
Lai vai kā, Dienas publiskajam tēlam tagad ir pīārdizāsta (PR disaster), publisko attiecību katastrofa jeb, vienkāršrunā izsakoties, šmuce. Zicīpašnieks un redakcija radušos situāciju mēģina risināt pagalam komiskā veidā, apmainoties atklātām vēstulēm un publiskiem izteikumiem, it kā atrastos dažādos kontinentos un nekādi nespētu satikties un izrunāties turpat kādā Mūkusalas ēkas pažobelē.
Šis dizāsta ir tāpēc, ka Diena iepriekš savā negodīgajā konkurentu apķēzīšanas cīņā ir izmantojusi sitienus zem jostasvietas un pārkāpusi visus iespējamos nerakstītos un rakstītos mediju savstarpējās sadzīvošanas noteikumus, gānījusies, melojusi par citu laikrakstu īpašniekiem un to nomaiņām, kultivējot teiksmas, ka citi mediji tiek ieņemti neķītrā ārlaulības aktā, kamēr tikai Diena radusies no nevainīgās ieņemšanas.
Ir 21. gadsimts, globalizācijas ēra un tirgus ekonomika. Ikvienam laikrakstam ir īpašnieks. Un arī laikrakstiem un īpašniekiem var būt komercnoslēpumi. Taču Diena, kas komfortabli jutās savā zviedru mediju koncerna paspārnē, postulēja, ka visi mediju uzņēmējdarbības veidi, kas netiek veikti tikai un vienīgi pēc tādas pašas shēmas kā Dienā, ir kaut kas pagalam šaušalīgs. Diena ir arī banalizējusi, vienkāršojusi, lai pēc tam pēc saviem ieskatiem mudžinātu un interpretētu ārzonu firmu jēdzienu un to vietu biznesā. Bet tagad shēma ar Pihelšteinas plaukta firmu, kā sacīt jāsaka, necaurspīdīgi un ofšorizēti, ir sanākusi pašai Dienai.
Lai gan jāteic, ka arī iepriekš Dienas vadības īstais centrs nebija identificējams. Kā teikts grāmatā par Hariju Poteru, nevar uzticēties priekšmetiem, ja nezini, kur atrodas to smadzenes. Varbūt tās ir kādos ar Sorosa fondu korporatīvi saistītos, krēslainos institūtos, kādās globālā biznesa un politikas taisīšanas laboratorijās, kurām Latvija ir svarīga kā vieta, kur veikt sociāletniskos eksperimentus, kur pārbaudīt, cik manipulējama spēj būt kāda sabiedrība, ja tai pasviež priekšā burkānus un pātagas.
Lai kas būtu īpašnieki, tam patiesībā ir otršķirīga nozīme. Svarīgi ir, ko laikraksts peļ, ko atbalsta, kādu ideālu vārdā. Un vēsturiskā griezumā Dienas ideāli, misija un jēga allaž ir bijusi nemainīga – atbalstīt aktuālā brīža pašus tumšākos politiskos spēkus, diskreditēt tos, kas potenciāli var vai praktiski mēģina pieņemt lēmumus, kas varētu nest ko Latvijas labumam, veicināt pasākumus, kas degradē, sačakarē un izjāj valsts politisko potenci un ekonomisko konkurētspēju. Kad bija jāstutē augšā Latvijas ceļš , kas kā pirmo darbu paveica Lattelekom afēru, Diena šo spēku balstīja aizrīdamās. Kad parādījās jauns, cerīgāks postītājs Andris Šķēle, Diena ar visu sparu metās stumt viņu augšup un nodrošināt viņa nākšanu, lai atgrieztos, un atgriešanos, lai strādātu. Tiklīdz šīs partijas sāka uzvesties nepareizi – veikt arī ko nebūt Latvijas valsts labā vai atteikties darīt šai valstij slikti, tā Dienas acīs tās kļuva sliktās. Piemēram, Dienas nemīla pret Šķēli un Tautas partiju sākās tajā brīdī, kad TP pārstāja izmantot savu administratīvo resursu tranzītbiznesa attīstības graušanai, kad tās dibinātājs beidzot pagāja nostāk, civilizētā attālumā no sava dibinājuma un kļuva par ierindas biedru. Pašlaik Dienai ir jauni favorīti, bet tā vien izskatās, ka arī to laiks drīz jau būs pagājis – aizkulisēs jau čab priekšdarbi jaunam politiskam spēkam, kas gatavojas būt pat graujošāks par Jauno laiku un destruktivitātē pārspēt pat Pilsonisko savienību.
Respektīvi, Dienas misija un jēga ir bijusi krustot un klonēt tādus politiķus, kas ir iztapīgi iznireļi, ārvalstu labdaru kolaboranti, kuri pār vari strādā, lai Latvijai nebūtu noteikšanas pār saviem resursiem. Bet var jau būt, ka ar Dienu zināmā mērā tagad ir radusies šāda ķeza tāpēc, ka tā savu misiju ir tikpat kā izpildījusi – ir kļuvusi nevajadzīga. Ja mērķis un misija bija jo sliktāk, jo labāk, tad nu tagad tiešām ir slikti. Žurnāls Forbes ir konstatējis, ka Latvija globālās krīzes lielāko cietēju tabulā ir pašā topa augšgalā. Taču – līdz pasaulē nabadzīgākajām valstīm Latvijai vēl ir ko tiekties.
Komentēt rakstu