Savā vidē humorīgs, svešā - mazliet kautrīgs. Patiesībā arī aktierim var piestāvēt kautrīgums. Tas absolūti nav mīnuss, kas traucē spēlēt uz skatuves. Un droši vien tāpēc Aldis apmulst, ja uz ielas viņu pazīst kā seriāla varoni un izsaka atzinību par lomas veiksmīgu atveidojumu. Iespējams, Aldis nemaz nebūtu aktieris, ja režisors Džilindžers pirms vairākiem gadiem nebūtu noticējis tam, ka topošais mākslinieks uz skatuves nebūs garlaicīgs. Dubulta uzvara ir tā, ka viņam ir noticējuši arī skatītāji.
„Uz teātri cilvēkiem ir grūtāk atbraukt, bet, kad televīzijā parādās seriāls, atliek tikai piespiest pults podziņu, un te nu es esmu. Un vēl vakarā, to skatoties, cilvēkiem ir dota iespēja pasmaidīt. Kopš spēlēju seriālā, esmu mainījies gan cilvēciski, gan profesionāli," saka aktieris Aldis Siliņš.
Es negaidu, ka man uz ielas cilvēki nāks klāt un teiks, ka esmu foršs džeks vai aktieris. Protams, tas ir patīkami, ja saka labus vārdus, bet es jūtos neērti. Tie, kuri to uzdrošinās darīt, ir ļoti pozitīvi noskaņoti, un tāpēc es nemaz nevaru negatīvi reaģēt. Visās situācijās es nerīkotos tāpat kā Donāts, ir atšķirības. Donāts nav Aldis. Varbūt es dažbrīd esmu ass cilvēks, bet ne tik spontāns. Lai gan esmu visāds. Protams, Donātā ir daļa no manis. Jebkuru lomu aktieris pasniedz caur savu izpratni. Donāts nostājas pret tēva gribu. Kas attiecas uz manu mīlestību, domāju, ka es arī tā varētu, lai gan nezinu. Tie ir tikai vārdi. Man nav bijusi tāda situācija, ka ir jānostājas pret vecāku gribu. Man būtu grūti, es justos draņķīgi. Savus vecākus ļoti mīlu, taču tā ir mana dzīve. Ir situācijas, kad ir jāizvēlas, bet man tādu nav bijis daudz. Parasti mēģinu izlīdzināt situāciju, rast kompromisu, man nepatīk konflikti. Man kā Aldim gribētos palikt kopā ar Helēnu, jo viņa ļoti patīk! Šī loma man ir devusi iespēju filmēties, pirms tam bija neliela pieredze Edigeja lomā Likteņa līdumniekos un studiju laika darbi. Aktieri Latvijā gaida, kad būs izdevība piedalīties seriālā vai mākslas filmā. Tā ir pieredze ar kameru, tas ir citādi, nekā teātrī, to nevar salīdzināt. Es tagad varu paskatīties uz sevi no malas, jo teātrī sevi neredzu. Ir lietas, kuras, cerams, ar laiku varēšu labot.
Labais un sliktais Aldis
Par sevi ir grūti runāt. Par slikto droši vien var runāt tie cilvēki, kuriem es nodaru pāri, un tāpat ir arī ar labo. Labais Aldis ir labs tāpēc, ka mans mērķis nav radīt cilvēkiem nepatikšanas. Es neesmu viltīgs. Esmu iemācījies mazliet paklusēt, agrāk biju radis teikt skarbākus vārdus un ar tiem citus aizvainojis. Tā droši vien ir slikta rakstura īpašība. Gadiem ejot, vairāk padomāju, pirms daru, uzreiz neatbildu pretī ar kādu darbību un neeju noskaidrot taisnību, kuras nav, jo rezultātā tad ir vēl lielākas nepatikšanas un sabojātas attiecības. Sevi slavēt un arī nopelt ir muļķīgi. Brīžiem man ir kompleksi. Gandrīz visi aktieri ir kompleksaini. Pārējiem tikai tā šķiet, ka mēs tādi neesam. Agrāk biju maksimālists. Man gribējās cilvēkiem kaut ko labu izdarīt. Noskatījos Mihaila Gruzdova izrādi Baraba, kas manī atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Tieši tolaik biju dzīves meklējumos un domāju, ko tālāk darīt. Tad es sapratu, ka no skatuves var panākt lielu efektu - pēc tā, kas notika ar mani, skatoties šo izrādi, un kas notika ar citiem skatītājiem. Man liekas, ka tas ir baigais kaifs un liek cilvēkam aizdomāties par nopietnām lietām, liek analizēt un aicina domāt.
Visu rakstu lasiet 31. jūlija izdevumā
Komentēt rakstu