Reizēm pasakot ļoti daudz, bet reizēm neko, Gints uzsver, ka nereti noslēpums mēdz būt tas, kas padara dzīvi krāsaināku un intereses bagātāku. Tomēr pašlaik pats Gints Andžāns plašākai cilvēku daļai ir kā noslēpums. Iespējams kāds ar viņu jau būs paspējis iepazīties uz Dailes teātra skatuves, kur jauneklis jau paspējis nospēlēt savas pirmās nozīmīgās lomas, bet liela sabiedrības daļa par jauno talantu vēl nezina neko. Tomēr Gints Andžāns ir. Un ir pa īstam.
Jaunais Skrastiņš?
Gints staro. No skatuves un dzīvē. Jauns un talantīgs puisis, kura smaids prot atbruņot. Atklāts un ar visu sirdi iemīlējies. Teātrī. Pašlaik 22 gadus vecais aktieris pēc nopietna darba bauda atpūtu. Šogad četru gadu ilgs posms ir noslēdzies. Absolvēta Latvijas Kultūras akadēmijas Dailes teātra 9. studija un Gints tagad ir diplomēts aktieris. Un talantīgs - tā saka gan teātra kritiķi, gan skatītāji. Teātra kritiķi viņu jau nodēvējuši par teātra nākotnes cerību un „jauno Skrastiņu", bet skatītāji ir sajūsmināti par viņa jauneklīgo degsmi uz skatuves. Diemžēl ekonomiskās situācijas dēļ šogad štata vieta Dailes teātrī netiek piedāvāta nevienam no jaunajiem aktieriem. Arī Gintam ne. Rudenī gan viņš atgriezīsies uz Dailes teātra skatuves ar jau repertuārā iekļautajām lomām, bet, kā būs turpmāk, viņš nezina. Iespējams būs jāmeklē kāds cits darbs paralēli teātrim.
Nevar iedomāties savu dzīvi bez teātra
Gints atzīst, ka pēc dabas ir ļoti mērķtiecīgs. Un šajā gadījumā mērķtiecība ir stiprāka par slinkumu vai gribasspēka trūkumu. „Man ir viena bilde, kur es bērnudārzā ar sarkanu balonu rokās diezgan uzstājīgi dzenos pakaļ meitenei. Viņām tā vairāk pakaļ gan nedzenos, bet mērķtiecīgs es esmu. Noteikti. Ja kaut ko apņemos, tad darīšu visu, lai man to izdotos arī sasniegt. Es ticu tam, ka viss, par ko tu šajā dzīvē domā, arī notiek. Apzināti vai neapzināti, bet notiek. Manā dzīvē tas daudzreiz ir pierādījies. No vismazākajiem sīkumiem līdz pat tik nozīmīgām lietām, kā iestāšanās aktieros. Nezinu, vai bērnībā jau apzināti gribēju kļūt par aktieri. Visticamāk, ka ne. Protams, spēlēju teātri un esmu bijis gan zirnis, gan krauklis un pat izmeklētājs vilks, bet tolaik teātris bija tikai viena aizraušanās no daudzām. Atceros, ka mamma vienmēr parūpējās par to, lai katram tēlam būtu pieskaņots skatuves tērps. Vecāki atbalstīja arī manu lēmumu mācīties aktieros.
Jau pamatskolā un vidusskolā es ļoti aktīvi iesaistījos skolas sabiedriskajā dzīvē. Man iepatikās skatuve. Patika sajūta, ka citi tevi novērtē. Protams, ar šodienas acīm raugoties, tas, kā es to darīju tad, kā teiktu Gruzdovs, bija pilnīgs kriminals. Jo šie četri gadi, ko esmu pavadījis mācoties aktieros, mani ir pilnībā izmainījuši. Attieksme pret lietām un to darbu, kas šeit ir ieguldīts gan no pasniedzēju, gan kolēģu un manas paša puses, nevar tikt pārvērtēts. Man ir milzīga cieņa pret šiem cilvēkiem. Un pret to mīlestību, ko viņi izjūt. Tas tiešām nav viegli strādāt tādā kultūras industrijā, kā teātris. Tomēr es nevaru iedomāties savu dzīvi bez tā. Vairs nē. Esmu līdz galam tajā iekšā un nevaru pat iztēloties, ko vēl es varētu darīt, ja man tā nebūtu. Tā ir mana pasaule," atzīst jaunais aktieris.
Ar zvaigžņu slimību slimot negrasās
Gints tic tam, ka cilvēka vārdiem ir ļoti liels spēks. Viņš nebaidās ne vien domāt pozitīvi, bet arī runāt. „Man būs viss, kas man vajadzīgs", „es nepalikšu bez darba", „esmu laimīgs un būšu laimīgs" ir tikai dažas no frāzēm, ko Gints vairākas reizes atkārto. Un ne tādēļ, ka iedomīgs vai pārlieku augstās domās par sevi, bet tādēļ, ka tic. Vārdiem un domām. Iedomīga cilvēka iespaidu Gints tiešām neatstāj. Un ar zvaigžņu slimību arī viņš negrasoties sasirgt. „Es teātrī esmu tikai students. Vēl neesmu izdarījis neko tādu, lai kļūtu pārlieku lepns. Un negrasos kļūt. Tā, manuprāt, ir jebkura aktiera pašnāvība. Protams, var būt gandarījums un var būt prieks, bet ne iedomība. Tai manā dzīvē vietas nav, jo aktiera profesijā vienmēr būs kur augt un attīstīties," tā Gints. Lai gan kritiķu un skatītāju atsauksmes par Ginta sniegumu teātrī ir pat vairāk nekā pozitīvas, viņš ir pārliecināts, ka tas nav tikai viņa, bet viņa skolotāju un apkārtējo cilvēku nopelns. „Ja Gruzdovs un Roga (Dailes teātra 9. studijas režisori Mihails Gruzdovs un Indra Roga, aut.) nebūtu mani tā audzinājuši, tad es nebūtu tas, kas esmu tagad.
Visu rakstu lasiet 3. jūlija izdevumā.
Komentēt rakstu