Jautāsiet - kā iedi*** tautas dvēselē? Atbildēšu – atkāpieties no amata!

Beidzot esmu saņēmies un izmantošu iespēju paust savu viedokli par notiekošo mūsu valstī, raugoties no Latvijas iedzīvotāja skatupunkta, kuru es pats apzīmēju kā robežu starp zemāko (lasi nabadzīgāko) vidusslāni un augstāko strādnieku šķiras līmeni.

Redzot to, kas notiek apkārt saistībā ar globālo finanšu un lokālo „banānrepublikas pārvaldes” krīzi, sāk vajāt paranoidālas bailes sajūtas. Iespējams, nevis par varbūtību zaudēt darbu, bet gan par iespēju, ka kāds labs draugs, radinieks vai paziņa, šajā depresīvajā un nervus bendējošā situācijā, neizturēs un izstrādās ko nepieņemamu. Bailes par to, vai kādu no paziņām atsaldēts narkomāns dienas vidū nenodurs dēļ piecīša. Bailes par to, ka notiekot satiksmes negadījumam, ievainotais cilvēks nosals līdz nāvei, kamēr ātrā palīdzība steigsies pusstundu.

Vislielākajā mērā šīs bailes ir saistītas ar atbildību. Proti, kurš, kas, kad un cik lielā mērā uzņemsies atbildību par varbūtībām, kas citam jau ir kļuvušas par realitāti. Vai tas būs pats cilvēks, kas novests līdz pašiznīcināšanās iespējai, vai tas būs policists, kas brīdī, kad jāpatrulē stāvēs rindā pēc izlejamā piena, jo pienu pakās viņš nevar atļauties. Vai tas būs veselības ministrs, kura pakļautībā jābūt ātrajai palīdzībai un, kura ministrijas budžetā nav naudas, lai samaksātu par degvielu. Kurš tad īsti tas būs?

Pieredze rāda, ka problēmās, kas skar vienkāršos ļautiņus, atbildība un sāpes jāuzņemas katram pašam – pats vainīgs, ka nervu sistēma nav stipra, pats vainīgs, ka gadījies ne tanī vietā un ne tanī laikā un pats vainīgs, ka brauc ar auto un izraisi avāriju.

Toties, ja sākam runāt par institucionālo, proti, varas un pārvaldes atbildību, tad visbiežāk dzirdam, ka pie vainas lūk esot kāds cits un mūsu partija ir darījusi visu, lai to novērstu, taču tā ir politika.... Un augstākais izpildījums atbildības realizēšanai ir atkāpšanās no amata, demisija vai kaut kāda mandāta nolikšana.

Bet piedodiet – tā nav atbildība. Kungi, tas ir vistīrākais „iedirsiens” tautas dvēselē! Paskaidrošu kāpēc.

Tauta izvirza 100 savus priekšstāvjus (kas tiek atlasīti partiju padomēs pēc principa, kurš lielāks kretīns, kuram raitāka valoda vai bagātākie draugi), par kuriem tā tiek informēta izmantojot bagātu un tendenciozu biznesa nozaru pārstāvju naudu, finansējot savu partiju un to reklāmas kampaņas. Tālāk šie priekšstāvji sēž un lemj par visādiem jautājumiem, to starp risinot sponsoru uzdevumus, un veiksmīgi to skaidro ar darbu sabiedrības labā. Taču te pēkšņi sanāk, ka kāds ir sataisījis sūdus! Paskatoties dziļāk un tuvāk, izrādās, ka sūdus ir vārījuši visi un vēl pietiekami ilgā laika periodā – kamēr pie varas ir tā sauktā labējā pozīcija. Un izrādās, ka labējā opozīcija nav nemaz tik tīra un balta, kā grib sevi pasniegt. Tātad sūdi vagā!

Partiju galvas domā, kā to visu atrisināt un, protams, izdomā – jāatlaiž pašiem sevi, uzņemoties par to „pilnu politisko atbildību”. Bet kungi, tas tā nav! Jo pašatlaišanās modelis izskatās sekojoši – sataisījām sūdus un tagad jātin makšķeres – lai tie kas nāks, tad arī strebj šo visu ārā. Un kāda šeit atbildība? Tas it tieši tas, kas minēts virsrakstā, jo galu galā tauta to visu strēbs. Gan budžeta apcirpšanu un pensiju ne-indeksāciju, gan arī prezidenta piecus jaunos „bembjus” un ministru prezidenta plānu B, tautai būs jāstrebj.

Manā skatījumā šī ir vistīrākā krāpniecību un dienesta (lasi varas) stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ar nolūku gūt personisku labumu (kuram tas ir mērāms eiro, dolāros vai latos, citam atkal reitingos un fotogrāfijās presē). Par ko vienīgā atbildība ir tikai atkāpšanās, jeb bēgšana no atbildības.

Ja man jautā, bet vai var citādāk, es atbildēšu – var! Visus tautas priekšstāvjus, kas ir izvēlēti no tautas un „strādā visas Latvijas tautas” labā, piespiest strādāt , turklāt, produktīvi strādāt, tautas labā līdz brīdim, kad situācija sāk uzlaboties. Lai šo lietu padarītu vēl saprotamāku, tad maksāt viņiem iztikas minimumu, jo pats formulējums jau nosaka, ka iztikt viņi varēs. Nevaram aizmirs arī motivāciju – ja visus šos „gāzi grīdā” gadus neviens neparko nedomāja, tad būtu pats pēdējais brīdis atbildību noformulēt kriminālkodeksā ar visiem „bonusiem”, tai skaitā liegumu ieņemt vadošus amatus un mantas konfiskāciju. Manuprāt tas būtu tāds stimuls beidzot apsēsties pie galda un risināt problēmas pēc būtības, nevis pēc politiskās piederības.

Jo kā tas var būt, ka varas elite ir novedusi ļoti daudzus cilvēkus līdz bezcerīgam stāvoklim un pat nāvei – ja skatāmies kaut vai uz medicīnas nozari un to, ka netiek veiktas plānotās operācijas un neglābjami slima cilvēka dzīvībai nav vērtības – taču vienīgais par ko viņi atbild ir savs amats, krēsls un alga. Tā nav atbildība, tas tiešām ir „dirsiens” tautas dvēselē.

Tā kā komentārus visbiežāk raksta eksperti, tad atļaušos nosaukties par „savas jomas ekspertu”.