Vakar Strasbūrā notikušajā Eiropas Parlamenta balsojumā vienīgais kandidāts Eiropas Komisijas prezidenta amatam Žozē Manuels Barrozu saņēmis 382 no 736 deputātu atbalstu (pret balsoja 219, bet atturējās 117 deputāti) un ievēlēts šajā postenī vēl uz pieciem gadiem.
Kaut gan 2005. gadā Ž. M. Barrozu saņēma 449 deputātu atbalstu, arī vakardienas balsojums vērtējams kā pārliecinoša uzvara, jo viņu atbalstījis ne tikai vienkāršs deputātu vairākums, kā to prasa Nicas līgums, bet arī absolūts vairākums, kā noteikts Lisabonas līgumā.
Lisabonas līgums gan vēl nav pieņemts – lai tas notiktu, jāsagaida labvēlīgs balsojums 2. oktobrī paredzētajā referendumā Īrijā, un tieši šāda balsojuma nodrošināšana pašlaik uzskatāma par Ž. M. Barrozu galveno uzdevumu. Jāatgādina, ka jau vasarā viņš saņēma atbalstu no visu 27 ES dalībvalstu līderiem, un tika pieļauta iespēja, ka balsojums notiks jau 15. jūlijā, dienu pēc Eiropas Parlamenta jaunā vadītāja ievēlēšanas. Tomēr vairākas partijas ar kreiso un zaļo koalīciju priekšgalā iebilda pret Ž. M. Barrozu kandidatūru, apgalvojot, ka viņš pārāk maz darījis, lai novērstu ekonomisko krīzi, kas tādā vai citādā veidā skārusi visas ES dalībvalstis. Briseles Eiropas politikas izpētes centra analītiķe Jūlija de Klereka-Saše sarunā ar AP izteikusies, ka Ž. M. Barrozu arī nepietiekami aktīvi centies realizēt savas idejas, piemēram, par stingrākiem automašīnu izplūdes gāzu standartiem vai pakalpojumu tirgus liberalizāciju, jo baidījies, ka tas varētu saniknot attiecīgi Vāciju un Franciju. "Daudzās mazajās valstīs viņš nav īsti populārs, jo aizstāv lielo valstu intereses," viņa sacījusi, piebilstot, ka Ž. M. Barrozu vairāk uztverams kā menedžeris, un tādēļ neesot pārsteigums, ka daudzos jautājumos EK neizrāda no tās gaidīto iniciatīvu. Tajā pašā laikā bijušais Portugāles premjers Barrozu, kam daudzi pārmet harismas trūkumu, ir labs zibensnovedējs Eiropas valstu vadītājiem – pēc pašu pieņemtiem lēmumiem tiem nav nekādu problēmu visu vainu novelt uz Briseli un EK prezidentu, kas "atkal noteikuši kaut kādu direktīvu".
Lai gan vēl vasaras vidū tika minēti daži potenciālie kandidāti EK prezidenta amatam, laikam ritot, neviena kandidatūra tā arī neizkristalizējās, un kļuva skaidrs, ka nav neviena politiķa, kurš būtu gatavs nopietni konkurēt ar Ž. M. Barrozu. Pagaidām nav arī skaidrs, kādus upurus prasījusi viņa kandidatūras saskaņošana – iespējams, to varēs nojaust pēc tam, kad EK vadītājs būs piedāvājis savas komisijas sastāvu. Lai gan 27 komisārus izvirza dalībvalstu valdības, tieši Ž. M. Barrozu ziņā būs sadalīt posteņus, turklāt pastāv iespēja, ka Eiropas Parlaments kādu šķietami odiozu personu pieprasīs nomainīt, bet citas trūkumus, gluži otrādi, nemanīs.
Ž. M. Barrozu, otrdien uzrunājot parlamentāriešus, sacīja, ka viņa galvenā uzmanība tiks pievērsta ekonomikas atveseļošanai, cīņai pret sociālo dempingu, kā arī globālo klimata izmaiņu problēmām. EK prezidents esot arī apņēmības pilns rīkoties, lai mazinātu atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā, viņš vēlas arī izmaiņas EK struktūrā.
