Mūsu sarunas dienā Andrejs Žagars (Latvijas Nacionālā opera), Ojārs Rubenis (Latvijas Nacionālais teātris) un Aivars Līnis (Dailes teātris) vēl nebija gatavi nosaukt konkrētos skaitļus par gaidāmā samazinājuma otro vilni, jo viņu rīcībā tobrīd vēl nebija precīzas informācijas un aprēķinu, tāpēc diskusija risinājās par situāciju valstī un kultūrā. Nav noslēpums, ka šobrīd, kad krīze skārusi gandrīz visu, cilvēki ir aizkaitināti. Ja paša kažoks katram dārgāks, kultūras iestādes nevar cerēt uz lielu sabiedrības atbalstu, bet vai tagad, kad, piesedzoties ar vārdiem taupība un ekonomija, kādam politiķim var iešauties prātā īpašu mērķu vārdā likvidēt ko latviešu tautas garīgumam vitāli svarīgu un vajadzīgu, kultūrai nebūtu vajadzīga īpaša aizstāvība – šie jautājumi nav tikai tukša retorika.
Andrejs Žagars: – Esmu trīspadsmit gadus operā. Visu šo laiku esam centušies strādāt tā, lai dažādi sabiedrības slāņi ir apmierināti ar mūsu pamatdarbību. Ja aizraujos ar pārlieku laikmetīgām lietām, jūtu, ka cilvēki sāk pārmest – Opera realizē savas ambīcijas. Kā Opera sāk lūkoties komercprojektu virzienā, tā publikas daļa, kas vēlas baudīt augsto mākslu, iebilst. Savukārt, ja parādās pārāk daudz tradīciju, tā Žagars kļūst par daudz konservatīvs. Mēs veidojam repertuāra politiku tā, lai nodokļu maksātāji nevarētu uzskatīt, ka viņu nauda tiek izšķērdēta nelietderīgi.
Mēs nenorobežojamies no sabiedriskās domas, gluži otrādi, rūpīgi tai sekojam. Ja kaut kas nav kārtībā, skatāmies, kā to izlabot. Galvenā palīdzība tomēr vienmēr ir meklēta ministrijā. Nav jau noslēpums, ka ar vienu valdību dialogs ir labāks – kādai citai kultūra nav īpaša prioritāte. Visi šie gadi pierāda, ka nav vērts apvainoties, iespītēties, ieņemt pozu. Esmu uz rezultātu orientēts, no aktieriem nācis, diezgan temperamentīgs. Pirmajos gados aplauzu visus savus ragus, pilnībā mainīju stratēģiju. Neko nevari panākt, ja sāc sist dūri uz galda. Bet brīdī, kad mēs šeit runājam, man vēl nav precīzas informācijas par gaidāmo samazinājumu, tā sekām un skaitļiem, ar kuriem nāksies operēt. Es tagad saku – nē, mēs nevērsīsimies pie sabiedrības, bet varbūt pēc mēneša man būs jāiet demonstrācijā! Neatbildamais ir tas, cik šis solītais samazinājums ir kritisks, vai tas ietekmēs mūsu pamatdarbu: kā spēsim uz iekšējo rezervju rēķina pārplānot sezonas darbu. Mēs Operā mēģināsim samazināt sezonu, septembrī iesim bezalgas atvaļinājumā, kas ļauj samazināt algu fondu par apmēram 15 procentiem. Bet tagad... Ja būs vēl kas jādara, skatīsimies...
Aivars Līnis: – Dailes teātris arī nekad nav ar izstieptu roku vērsies pie sabiedrības. Es tāpat kā Andrejs diezgan skeptiski raugos uz šīm lietām. Bet ir kas cits. Ja šajos nosacīti treknajos gados sabiedrībā bija vairāk enerģijas iestāties citam par citu, tad tagad gars ir nospiests un nomākts ar izdzīvošanas jautājumiem. Iekšēji, protams, spēja cilvēciski just līdzi nav zudusi, bet teātru dēļ uz barikādēm neviens neskries. Tas nav nekāds apvainojums sabiedrībai, tam ir racionāls izskaidrojums.
Ir vēl otra lieta. Nav nekādas jēgas nostādīt teātrus pret Kultūras ministriju. Manuprāt, mūs, es atvainojos par izteicienu, čakarē absolūti vienādi. No šā viedokļa esam vienā laivā. Nerunāsim par partijām un frakcijām! Jau kopš padomju laikiem ministrijas tika dalītas dodošajās un lūdzošajās. Ministrs šobrīd tiek masēts – ko jūs iedomājaties, cilvēkiem nav ko ēst, viņi var iziet ielās, bet jūs te par kultūru runājat!
Ir jāpasaka – mūsu sabiedrībā ļoti tendenciozi caur plašsaziņas līdzekļiem tautā tiek kultivēts ekonomiski absolūti kaitīgs viedoklis, ka mūsu kultūra ir greznība. Tāda skaista Ķīnas zīda kaklasaite pie žaketes. Sak, ja jau naudas mazāk, iztiksim bez tās dārgās šlipses, uzvilksim tīru kreklu, un būs labi. Tiek uzturēta doma, ka mēs tikai patērējam.
Tas ir absolūti maldīgs viedoklis! Mēs vienojāmies nerunāt par skaitļiem, kamēr tie nav precīzi, bet vienu skaitli es varu pateikt. Ja valsts dotācija Dailes teātrim ir miljons latu, tad nodokļos vien mēs atmaksājam 998 tūkstošus, es te nemaz nepieminu autortiesības un virkni citu maksājumu. Apgalvojums, ka teātri ir tādi kā asinssūcēji trani uz sabiedrības kuslās miesas, ir absolūtas muļķības, bet es redzu, ka šis viedoklis tiek tā vienmērīgi un rāmi plūdināts sabiedrībā. Protams, pensionārei, kurai ir niecīga 150 latu pensija, dzirdot vārdu miljons, var kļūt slikti ar sirdi. Tomēr, ja paskatāmies uz teātriem rūpīgāk, mēs esam daļa no industrijas: maksājam nodokļus, dodam darbu, radām produktus un piedāvājam pakalpojumus. Turklāt pērkam arī citu produktus un pakalpojumus. Vai kāds vispār zina, cik daudz šķietami neiedomājamu lietu nepieciešams, lai radītu izrādi? Ja tagad sarīkotu apaļo galdu ar šā viedokļa paudējiem un diskutētu ar viņiem līdz rīta gaismai, tad domāju, ka attieksme pret teātri būtu pilnīgi cita. Mani mazāk baida sabiedrības pasīvā attieksme, ja teātrus gribēs likvidēt, biedē tas, ka sabiedrībai tiek potēts – kultūra ir greznība, bez kuras grūtos brīžos var arī mierīgi iztikt.
Ojārs Rubenis: – Es galīgi negrasos tagad jums oponēt vai mesties virsū ar paziņojumu, ka šajā krīzes laikā kultūrai būtu jābūt vienīgajai prioritātei. Ir jādomā gan par valsts drošību, gan cilvēku dzīvību. Problēma ir tā, ka šobrīd tiek propagandēts, ka mums būs slikti, slikti, slikti... Visiem ņems nost, ņems nost, ņems nost... Varbūt pietiks? Mēs visi to jau sen zinām! Neviens jau nedomā par to, ka brīdī, kad cilvēki uzzina, ka viņiem noņems tos 20 vai 40 procentus, viņi sāk domāt, vai tiešām tagad obligāti būtu jāiet uz teātri vai operu. Varbūt labāk ietaupīt?
Nerunāt par kultūras nepieciešamību šobrīd ir vistīrākā apgrēcība. Ja tūdaļ būsim situācijā, kad Latvijas iedzīvotāji vairs nevarēs braukt ekskursijās uz Taizemi un naudas nebūs, lai aizbrauktu tepat uz kaimiņu zemēm, tad uzskatu, ka valdībai jārīkojas citādi. Piedodiet, bet to jau Gebelss teica, ka ir jābūt kultūrai, jo tā ir ideoloģija. Bet šobrīd mums nekādas ideoloģijas nav! Ja iesim tikai pa to ceļu, ka to vien darīsim kā domāsim – kā dabūt teātrī iekšā skatītāju, būsim pamatīgā grāvī.
Nav jādomā, kā tagad kultūrai paņemt nost! Cik tad vispār ir šo cilvēku: aktieru, mūziķu, koristu, solistu, mūziķu? Diezin vai pa visu Latviju sanāks pāris tūkstoši.
Es uzskatu, ka vajadzēja uzstādīt citu principu! Ja tagad paziņo, ka Gaismas pils celtniecībā ietaupīs apmēram 30 miljonus latu, tad valdības pienākums šobrīd būtu no šīs summas daļas atbalstīt vismaz kultūras ražojošās nozares! Valdība varētu teikt – mēs neņemam jums nost, bet uzliekam par pienākumu piedāvāt savu produktu tā, lai cilvēki varētu atļauties nopirkt biļetes. Vissliktākā lieta ir tā, ka cilvēks nevarēs atnākt uz teātri, ka viņš tiks atradināts no teātra. Jau tagad, lai divatā aizietu uz teātri, īpaši, ja neesi rīdzinieks, vajag vismaz četrdesmit latu! Atbildiet man uz jautājumu, cik cilvēku to var atļauties? Cik Rīgā ir teātru un citu kultūras iestāžu, un cik ir jāpelna, lai tos visus varētu reizi mēnesī apmeklēt?
Andrejs Žagars: – Daudzām kultūras nozarēm, kam tagad samazina budžetus, nav nekādu pašu ieņēmumu. Mums ir dotācija, bet mēs radām pašu vērtības un mums šie ieņēmumi ir, Operai gan tā ir lielāka nekā teātriem.
Ojārs Rubenis: – Piedod, ka tevi pārtraukšu, bet jāatzīst, ka esam dažādās situācijās. Es nekad nestrīdēšos pretī, ka Operai jābūt lielākajai dotācijai no visiem teātriem, jo tā ir vienīgā vieta, kas rada starptautiski atpazīstamu produktu ar starptautisku prestižu. Saprotams, ka Operai ir arī izmaksas, kuru nav citiem – orķestris, baleta trupa, koris, tāpēc dotāciju starpību nav vērts apspriest.
Nogremdēt to var ļoti ātri! Bīstams ir jau esošais samazinājums, bet piedāvātais, par kuru sarunas brīdī vēl nav precīzu ziņu, ir bīstams jau ar krietnu plusiņu. Ja tas turpinās augt ģeometriskā progresijā, mēs ļoti viegli varam nonākt līdz katastrofālai situācijai. Ir taču jārēķina ne vien dotāciju samazinājums! Procentuāli jārēķina arī biļešu ieņēmumu samazinājums, kas valstij grūtā situācijā būs neizbēgams.
Andrejs Žagars: – Ir jāsaprot, ja mums samazina finansējumu, mēs samazinām ražošanu. Uz vienu izrādi cilvēks nenāk piecas reizes! Ja nebūs jaunu izrāžu, kritīsies mūsu ieņēmumi. Tā ir ķēde. Ja nav dotāciju, nav jauniestudējumu, nav ieņēmumu no apmeklējuma.
Aivars Līnis: – Un tad ir vēl lielāka bedre! Tas ir kā apburtais loks.
Ojārs Rubenis: – Piebildīšu, ka nav arī sponsoru atbalsta. Nacionālajam teātrim līdz šim ar sponsoriem ir veicies, bet tagad iestājusies situācija, kad man atbild – ir krīze, mēs paši nezinām, kas ar mums notiks. Līdz ar to veidojas šāda situācija – teātrim krītas dotācija, rūk ieņēmumi un nav sponsoru. Varbūt Andrejs Operā var paņemt Traviatu, kas ir mūžīga vērtība, pamainīt solistus, uzaicināt kādu viesmākslinieku – tā var pussezonu izlāpīties, bet man Nacionālajā teātrī vajag 26 izrādes mēnesī, lai tas varētu vismaz kaut kā turēties. Ja nevaru piedāvāt mēnesī vismaz 13–14 nosaukumus lielajā zālē, sākas milzīgas problēmas!
Aivars Līnis: – Man ir tas pats.
Ojārs Rubenis: – Mums ir divas iespējas. Vai nu mēs piecus mēnešus strādājam ar pilnu jaudu un septiņus mēnešus esam bezalgas atvaļinājumā, vai otrs variants – vispār neko neiestudējam un nerādām – arī izrāžu rīkošana prasa pietiekami lielus izdevumus – un maksājam minimālās algas, lai teātri saglabātu. Nerunāt par šo problēmu būtu nepareizi! Andrejs teica – kultūras jomā ir iestādes, kuru darbību var iesaldēt, maksājot nelielas algas. Kādu brīdi ar tām nekas nenotiks. Atgriežoties normālā situācijā, tās atkal darbosies ar pilnu jaudu. Es esmu par bibliotēku, bet uzskatu, ka valdības pienākums, uzzinot, ka iespējama 30 miljonu ekonomija, bija atstāt vienu nelielu daļu no šīs summas – trīs četrus miljonus – nevis kultūras attīstībai – šobrīd jau runa nav par to –, bet gan ražojošās kultūras sfēras noturēšanai.
Andrejs Žagars: – Toreiz, kad lauksaimnieki atbrauca uz Rīgu ar vircu, viņi dabūja 27 miljonus. Mums Operā vircas nav (smejas), bet teātriem pietiktu ar nieka trim miljoniem! Neesmu pret zemniekiem, bet tas ir piemērs, kā ar veiksmīgu akciju viena nozare izcīna finansējumu.
Aivars Līnis: – Piedod, ka tevi pārtraucu, bet šobrīd darbojas tikai tās protesta metodes, kas var palielināt vienas vai otras partijas reitingu pirms nākamajām vēlēšanām! Viss pārējais ir kaķim pie garnitūras. Mēs varētu vest savas aktrises pie Saeimas plikas vai apģērbtas, nekas tur nelīdzētu. Šobrīd neviens jau citu neko nedara kā vien domā par vēlēšanām. Ja pārejam pie augstajām matērijām, tad mani visvairāk uztrauc tas, ka šobrīd mēs dzirdam tikai negatīvo – cirpsim, mazināsim. Bet kur ir programma: solis A, solis B, solis C, kā mēs turpmākajā gadā vai piecos gados kāpsim no bedres laukā? Šī budžeta samazināšana ir neproduktīva – apcērpam, samazinām, apēdam, apcērpam, samazinām, apēdam. Mēs skatāmies perspektīvā tikai līdz nākamajai pirmdienai!
Arī Eiropas lielajās valstīs bijušas situācijas, kad tikuši aiztaisīti mazi teātrīši vai arī ne tik mazi teātri pietiekami lielās pilsētās. Tai pašā Zviedrijā, piemēram. Bet nekur nav bijis tā, ka pēc tam jauns teātris tiktu radīts vietā! Kultūras iestādi slēgt ir ļoti viegli. Tas atradina cilvēkus no kultūras, un, ja atradina, tad kultūru vairs arī nevajag. Viss šis lielais stāsts par latviešiem kā teātra tautu... Tas taču ir tikai mīts.
Andrejs Žagars: – Procentuāli tikai 48% Latvijas iedzīvotāju!
Aivars Līnis: – Tagad var aiztaisīt ciet teātrus. Var atradināt publiku skatīties izrādes. Labi, pēc desmit gadiem krīze beigsies, atvērs jaunus teātrus, bet tie stāvēs tukši, jo cilvēki tur neies! Pa šo laiku būs izaudzināta publika, kas būs atradināta skatīties izrādes. Tai nebūs izstrādāta vajadzība pēc kultūras!
Ojārs Rubenis: – Jārunā par tautas izdzīvošanu. Mums ir 600 000 pensionāru. Diemžēl tā ir aizejoša paaudze. Tā ļoti mīl kultūru, nāk uz izrādēm, muzejiem, koncertiem. Paņemam nost šo skaitu no mūsu nedaudz vairāk nekā diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju. Atskaitām tos, kuri ir Īrijā, un parēķiniet, cik šajā divkopienu valstī vispār atliek latviešu! Teātris, opera, orķestri, kultūra ir vienīgais pamats latviešu nācijas izdzīvošanai. Jo nekā cita, atšķirīga, mums taču nav.
Redzot, cik ātri mūsu bērni integrējas pasaulē, cik maz tur kultūra ir pieejama savas dārdzības dēļ... Kas tad mums paliek? Kas nesīs valodu? Grāmatām uzlikts tāds PVN, ka veikalu plaukti lūst no produkcijas, bet neviens nevar atļauties tās nopirkt. Teātri apmeklēt nevar atļauties, jo ir par dārgu... Kas atliek? Skatīties slikti tulkotos seriālus televīzijā. Viena lieta ir budžets, bet ir vēl cita lieta – dzīves filozofija un ideoloģija. Kāpēc ir jāiestājas par bibliotēku? Tā ir ideoloģija! Tā nav tikai vieta, kur saliek grāmatas. Tas pats ir ar teātri. Mani biedē, ka ar šo ciršanu mēs varam – žlarks! – aizklapēt ciet Daugavpils teātri, tad Liepājas teātri, tad Valmieras teātri, tad Daili... Paliks divas nacionālas iestādes – Nacionālā opera un Nacionālais teātris, jo kaut kam jau būs jāpaliek. Un eksperimentālais Jaunais Rīgas teātris. Viss!
Kā pēc tam to dabūt atpakaļ? Kā dabūt atpakaļ cilvēkus? Teātris strādāšanai nekad nav bijusi ienesīga vieta. Nacionālajā teātrī darbinieku vidējā alga ir 380 latu uz papīra. Ko es te vēl varu nogriezt?
Aivars Līnis: – Ir vesela rinda unikālu profesiju, kas Latvijā netiek mācītas nevienā skolā. Mēs paši strādājam kā izglītības iestāde: skaņu operatori, gaismu operatori... Tas balstās uz dzīvās pēctecības principu. Šādā situācijā, protams, labākie atradīs darbu citur. Bet kas notiks pēc tam? Mēs teātrī dodam darba vietas 219 darbiniekiem. Ja viņi tiek atlaisti, tas gulstas uz sociālo budžetu. Kam tas vajadzīgs?
Protams, kamēr nav saņemti precīzi dati un veikti aprēķini, nav vērts taisīt revolucionāru paniku, tomēr situācija ir nopietna. Ceru, jaunais ministrs Ints Dālderis, kurš nācis no kultūras, nevis no administratīvajiem darbiniekiem vai teorētiķiem, saprot situāciju.
Ojārs Rubenis: – Bet te nav runa par vienu ministru. Man ļoti nepatīk, ka par Helēnu Demakovu saka – jā, viņai bija partija aizmugurē. Ir tādi ministri, kas savā nozarē ar visiem treknajiem gadiem nav izdarījuši pat pusi no tā, ko paveica Demakova kultūrā...
Aivars Līnis: – Pieaudzējot kultūras budžetu...
Ojārs Rubenis: – Es nerunāju par budžetu vien, bet par kultūras vērtību. Es ticu, ka arī Ints Dālderis grib darīt, tomēr viņš ir viens šajā priekšvēlēšanu laikā. Mēs taču redzam, kā tiek darītas lietas. Pat budžeta grozījumus nevar pieņemt tikai tāpēc, ka līdz pašvaldību vēlēšanām cilvēkiem jāļauj saglabāt savas pozīcijas. Ka tik varētu labi un pareizi novēlēt, bet pēc tam kaut ūdens plūdi! Es tomēr gribu uzbraukt mūsu politiķiem. Ja man jāplāno nākamā gada sezona, tad šobrīd visam jāstrādā uz pilnu jaudu, nevis kaut kā! Bet mēs nezinām, kas notiks! Teātris nevar noslēgt nevienu līgumu ne ar režisoriem, ne ar scenogrāfiem, ne ar māksliniekiem!
Andrejs Žagars: – Mēs kā iestāžu vadītāji uzņemamies konkrētas saistības pret izpildītājiem: māksliniekiem, režisoriem, diriģentiem, mūziķiem. Ne tikai ar tiem, kas ir pastāvīgās darba attiecībās ar teātri, bet arī ar viesiem, kas tiek pieaicināti uz kādu konkrētu projektu. Varbūt teātriem šajā ziņā ir drusciņ vienkāršāk, bet mums tas ir ļoti sarežģīti. Nav jau runa tikai par ārzemju zvaigznēm – arī par mūsu pašu Latvijas māksliniekiem, kas guvuši panākumus ārzemēs. Operas pasaulē līgumus paraksta trīs četrus gadus uz priekšu. Faktiski mēs nevaram saplānot savu dzīvi, un šī neziņa var skart ne tikai vienu sezonu, bet arī ilgākā laikā.
Ojārs Rubenis: – Iestāties par kultūru šobrīd nav populāri. Tūlīt būs vienas vēlēšanas, līdz nākamajām atlicis pusotra gada. Viens pats ministrs... Viņš var bļaut uz visām pusēm, bet ja kopumā nav domas, šīs vajadzības pēc kultūras. Nesaukšu nevienu vārdā, bet, ja paskatos uz operas ložu, tad mūsu politikā ir cilvēki, kurus interesē viss un viņi pagūst būt visur. Vienalga, ir vai nav ministri! Bet ir tādi valdības pārstāvji, kas parādās valdības ložā tikai pazīmēties. Pārējā laikā es viņus Operā neesmu redzējis, un es to varu ar drošu sirdi sacīt, jo nāku uz Operu ļoti daudz. Ja valdībai kultūra vajadzīga tikai tādēļ, lai atzīmētos, tad kādas ir cerības, ka šāda valdība par kultūru iestāsies? Tā ir lielākā problēma, nevis budžets.
Andrejs Žagars: – Es redzu arī to, ka, sākoties krīzei un rūkot atalgojumam, talantīgākie cilvēki no teātriem aizies, jo viņi ir pietiekami apdāvināti citās jomās. Man žēl, ka mans brālis, talantīgs aktieris, ņemas ar kalnu biznesiem, nevis izliek sevi uz skatuves. Mēs, aktieri, šajā ziņā gan esam visneaizsargātākie. Protams, ir iespēja pārkvalificēties, bet nav iespēju strādāt ārzemēs par aktieri. Mūziķiem un solistiem, kuriem ir lielākā varēšanas kapacitāte, valodas barjeras nepastāv. Eiropas Savienībā darba iespēju netrūkst.
Vairāk par kadru aizplūšanu mani uztrauc tas, ka sabiedrībā zūd aktieru, mūziķu un mākslinieku profesiju prestižs, zūd statuss! Mūzikas akadēmijā neviens vairs nemācīsies, baletskolā audzēkņus neuzņems, mūzikas skolas varēs slēgt ciet. Latvieši vienmēr savus bērnus ir mudinājuši – ej, paspēlē tās klavieres, padziedi korī. Arī ja nebūsi izcils mūziķis, tas noderēs kaut vai prāta attīstībai. Tas līdz šim ir uzturējis latviešu kopējās intelektuālās attīstības kapacitāti. Vai tas ir latviešu ārsts, vai jurists, viņš salīdzinoši ir ļoti vispusīgi izglītots, viņam ir zināšanas par kultūru. Man iznācis tikties ar daudziem ārzemniekiem. Viņi izcili pārzina savu nozari, bet viņiem trūkst šā kopējā kultūras lauka. To mums nevajadzētu Latvijā zaudēt.
Aivars Līnis: – Tas tikai šķiet – nu kur tie dramatiskie aktieri skries, ko viņi darīs. Talantīgākie, aktīvākie, darbaspējīgākie aktieri ir apdāvināti arī citās sfērās. Viņi bez grūtībām atradīs ko darīt. Drīzāk ir jājautā, kas paliks? Mazāk talantīgie...
Otra lieta ir par šo ilgtermiņu. Nepateikšu precīzi, kuros gados tas notika, bet laikā, kad aktieru atalgojums bija ļoti mazs, nebija ko uzņemt teātra studijā. Atnāca 40 meitenes, kas sasapņojušās kļūt par Saulcerītēm vai Baibiņām, bet nebija nekur liekamas jau pirmajā kārtā, un divi zēni sēdoša suņa augumā! Protams, arī dažs puisis Lāčplēša augumā toreiz būtu gribējis kļūt par aktieri, bet viņš redzēja, ka ar šo profesiju nevarēs izdzīvot – jāiet strādāt tur, kur var normāli nopelnīt, paēst, uzturēt ģimeni. Tad, kad algu situācija pamazām uzlabojās – ne par kādu bagātību, protams, te nevar runāt, bet atalgojums kļuva samērīgs –, situācija normalizējās.
Andrejs Žagars: – Ja runā par manu nozari, visi uzskata, ka Itālija ir operas dzimtene un paradīze. Kad satiekos ar kolēģiem no Itālijas un sākam runāt tajā atklātības līmenī, kad cits citam vairs neblefo, viņi visi saka – Itālijā ir traģiska situācija. Itāļi operā vairs nedzied, itāļi uz izrādēm neiet. Ir La Scala, starptautisks tūrisma brends, tur, protams, visas izrādes ir izpārdotas, bet pārējos operteātros nenāk. Viņu premjers Berluskoni ir arī Itālijas mediju magnāts. Viņa propagandētās subkultūras spiediens bijis tik masīvs, ka operās pazudis skatītājs. Vidējais apmeklētāju vecums sākas no 50 gadiem. Uz operu nenāk jaunie speciālisti, viņu talantīgie režisori strādā Francijā, bet dažās pilsētās operu apmeklētība ir tikai 60%. Operu direktori viņiem ir pakļauti pilsētas galvam. Ja mainās pašvaldība, krīt arī operas direktors.
Tā ir valsts ar vissenāko kultūru, tauta, kas pēc sava temperamenta un jūtu sistēmas ir vispiemērotākā operai, bet situācija ir kritiska, un šīs krīzes pamatā ir tas, ka valsts politikā kultūra ilgstoši nav bijusi prioritāte. Viņiem visu laiku ticis potēts – mēs tāpat esam vislabākie, mēs tāpat esam vistalantīgākie, mums tāpat ir vislielākās kultūras bagātības.
Esam tik maza tauta, mūs pazīst caur to, kā mēs dziedam, dejojam. Latviešus taču pasaulē neatpazīst pēc dēļiem, vai ne? Tāpat mūs vairs neatpazīst pēc Latvijas bekona vai sviesta, kā tas bija trīsdesmitajos gados. Ar ko gan citu mēs varam atšķirties, ja ne ar savu kultūru?
Komentēt rakstu