Viens traks cilvēks! Tā izsaukties varētu ne viens vien. Fantasts. Nesaprastais. Ko viņš? Neko. Triecas pa savu dižbrūkleņu purvu, kura vērtība lēšama pusotrā miljonā dolāru, un stāsta: tā kā Bīriņos tiek audzētas šādas ogas, mirstība ar sirds un asinsvadu slimībām valstī ir samazinājusies.
Andris Špats tik atmet ar roku, ja kāds negrib ticēt viņa teiktajam: "Man pieder ideja samazināt Latvijā mirstību ar sirds un asinsvadu slimībām. Domāju, iepriekšējais gads to pierādīja, jo nomira par 1200 cilvēkiem mazāk. Tā ir sensācija!" Viņš uzskata, ka iespējams samazināt hospitāļu infekcijas slimnīcās un baktēriju mutāciju ļaunās sekas, ieviešot dabai nekaitīgu un no dzīvās dabas ņemtu piemēru – oksidāciju ar anolītu. Savulaik 12 slimnīcās bija ieviests tāds aparāts, kura attīstībā viņa saimniecība ieguldījusi 50 000 latu, taču Veselības ministrijas iestādēm neesot paticis, ka tādējādi sarucis dezinfekcijas līdzekļu imports par vairāk nekā miljonu latu. Vēl viņš nodarbojas ar Zemes enerģiju pētījumiem un vides harmonizāciju, izmantojot Zemes spēka vietu un cilvēku psihisko enerģiju. Un, jā, arī ar Zemes materiālās pasaules un garu pasaules zinošo cilvēku un būtņu kontaktiem.
Špatiem švakas sirdis
Pamatojums Andra Špata trakajai idejai audzēt dižbrūklenes Latvijā meklējams senču senčos. Vācieši Špati Latvijā ieradās, kad cariene Katrīna zemniekiem no visas Eiropas dāsni dalīja zemi pie Ērgļiem un piedāvāja mācīties dažādus amatus. Tehnisko zinātņu doktors Andris Špats jau pirms gadiem 30 pievērsa uzmanību, ka viņa dzimtā vīrieši cietuši no sirds slimībām. "19. gadsimtā daudzas Špatu ģimenes aizgājušas ar sirdi," viņš stāsta par ģenētisko vainu. "Man tā baile no sirds bija sen. Jau padomju laikā kā zinātnieks nodarbojos arī ar gerontoloģijas jautājumiem. Uzzināju, ka Padomju Savienībā bija reģions, kurā vīrieši nepazina sirds problēmas un dzīvoja tikpat ilgi kā sievietes. Turienes zinātnieki teica: lietojiet pēc iespējas vairāk sarkanvīna un koriandru jeb kinzu! Dzīvosiet ilgi! Es kinzu atvedu, bet pie sirds negāja. Vīni tolaik bija stiprinātie, un tos dzert bija bīstami," atceras zinātnieks, tagad jau – zemnieks. Uz vīna labvēlīgo ietekmi nu atsaucoties arī franču zinātnieki, piebilst Andris Špats.
Nostradams un dižbrūklenes
Kad notika Černobiļas avārija, Andris Špats kopā ar citiem zinātniekiem spriedis – sabruks vai nesabruks Padomju Savienība. Pēc Nostradama pareģojumiem, ziemeļu valsts, kas izveidosies, nogalinot visu valdnieka ģimeni, pastāvēs 73 gadus un 7 mēnešus. "Ja pieņemam, ka pēc pirmās zīmes nākošais lielais notikums ir savienības sabrukšana, tātad 1991. gada maijā tai vajadzētu sabrukt," toreizējās prognozes atstāsta zinātnieks. Viņš tolaik vadīja lielus projektus, tie bija saistīti arī ar kosmosu. Pragmatiski apsverot, kas notiks, ja Nostradamam būs taisnība, viņš saprata – projektiem būs jāsaka ardievas un jāmeklē cita nodarbe, jo zinātnes struktūra mainīsies. "Es uzskatīju, ka mazas tautiņas ir kā dzīvsudrabs, kas virsmas spraiguma rezultātā sarausies un ripos projām. Tātad man kā zinātniekam pasūtījumu vairs nebūs. Astoņdesmitajos gados sāku atjaunot tēva māju, dabūju zemi un sāku mest aci uz šo purvu. Ražošana šeit bankrotēja," klāsta ogu audzētājs. Tāds bija aizmetnis viņa pētnieciskajai saimniecībai Gundegas.
Indiānis Folts un latvietis Ripa
Šajā laikā viņa rokās nonāca indiāņu izcelsmes zinātnieka Džona Folta raksts par ogām, kas nostiprina sirds muskulatūru un novērš infarktu. Tas šķita interesanti. Urķīgais Špats meklēja, meklēja un uzgāja, ka Latvijā dižbrūklenes audzētas vismaz trīs vietās, turklāt ar valsts atbalstu. Tolaik tās dēvētas par lielogu brūklenēm, un par to jāpateicas bijušajam savienības vadītājam Sergejam Hruščovam. Viņš aizbraucis uz Ameriku un uzzinājis, ka tur tā ir nopietna produkcija – liela, sarkana oga, aug purvā, tātad sauksim par dzērveni! Amerikāņi ogu dēvējuši par sarkano zeltu, jo no viena hektāra var iegūt vidēji 15 tonnas ražas. Indiāņi ogu dēvējuši poētiskāk – par Augstā Gara ogu. Latvieši pēc analoģijas varētu teikt – Dieva oga. "Bet nesapratīs... Mēs nolēmām teikt dižbrūklene, jo dzērvene tā noteikti nav," Andris Špats piebilst.
Tiesa, padomju gados nekas dižs no ogu audzēšanas nesanāca, un no iznīkšanas paglābās vien neliels skaits stādu. Visas trīs māsas ar agronoma izglītību mēģināja atrunāt – ja līdz šim nevienam nav izdevies no lielajām ogām kaut ko iegūt, kāpēc lai tev izdotos? "Kad gribēju sākt šo nodarbi, sapratu, ka no agronomijas viedokļa valsts eksperiments bija izgāzies. Taču kā zinātnieks sāku pētīt, kāpēc dažās vietās nelieli dižbrūkleņu stādījumi saglabājušies. Izrādās, tie ļoti labi sadzīvo ar blakus esošajiem kociņiem. Tāpēc visos savos kūdras laukos ļauju augt kociņiem," nepadevās Andris Špats.
Ne velti zinātnieks atcerējās, ka jau pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū profesors Alfrēds Ripa viņu aģitējis, kāpēc jāaudzē dižbrūklenes. Tieši lielās ražas un augstās peļņas dēļ! Tomēr – ne tikai tālab vien.
Špats piedāvā makšķeri zemniekiem
Kas gan zemniekam būtu vēl izdevīgāk -kā audzēt produkciju, kas dod labu ražu un ko iespējams dārgi pārdot? Andris Špats kopā ar domubiedriem rīkojis seminārus un stāstījis par bioloģiski aktīvo produktu priekšrocībām, pirms vēl Padomju Savienības milzis uz māla kājām bija sabrucis. Kas lai zina, cik daudz dzirdīgu ausu sasniedza viņa informācija, taču pats ar šo lietu aizraujas nu jau 17 gadu. Tagad viņš aizrautīgi klāsta par Eiropas tirgus iekarošanu ar augļu cukuru un fruktozi nesaturošiem sīrupiem – pat ja tos pārdotu par Latvijas cenu, tik un tā krietni nopelnītu. Francija tādus sīrupus piedāvājot par 10 latiem litrā, mūsējie varētu par kādiem četriem latiem. Tādējādi labi apmaksātu darbu iegūtu Latgales, Vidzemes augļu dārzu īpašnieki un biešu audzētāji. Dižbrūkleņu audzēšana var ienest vismaz pusotru miljonu dolāru gadā, ja iekopti 4000 hektāri jeb tikai 10 procenti bijušo kūdras ražotņu Latvijā. Vismaz 4000 ģimenes varētu gūt ienākumus. Līdzīgu teritorijas attīstības projektu Latvijai vēl nav, norāda zinātnieks. Turklāt Latvijā ir iespējas veidot, piemēram, upeņu dārzus. Tā varētu būt vēl viena makšķere Latvijas zemniekiem krīzes apstākļos, sveci zem pūra neslēpj Andris Špats. Būtu tikai sekotāji... Trīsdesmit dižbrūkleņu lielražotāji jau esot!
Būdams zinātnieks, viņš visu pārbaudījis sīki un smalki. Kad dižbrūkleņu stādījumi sāka slimot, vajadzēja glābt nevis tos, bet gan sēnīti, kas atrodas uz saknēm. Izrādās, no sēnītes veselības atkarīgs stādījumu liktenis. Tagad problēmu neesot. Kūdras purvos tiekot iedzīvinātas vardes, ķirzakas un kamenes, kas vislabāk apputeksnē augus. Nakts lidoņiem par prieku lauku vidū iestādīti kociņi, kur apmesties, ja piekūst lidojot – arī tie esot diži apputeksnētāji. To stāstot, zinātnieks atsaucas uz pētījumiem.
Visu rakstu lasiet 16. maija izdevumā.
Komentēt rakstu