201. un pēc tam 308. latviešu strēlnieku divīzijas sastāvā izgājis karu kā kaujas virsnieks no Maskavas līdz Kurzemei. Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu aktīvi piedalījies tās Nacionālo bruņoto spēku pirmo reglamentu un citu normatīvo dokumentu izstrādē. Viņa jaunākais brālis Georgs Briežkalns 1944. gadā iesaukts leģionā, ieskaitīts 15. SS ieroču divīzijas sastāvā, kritis 1945. gada 3. februārī kaujā pie Flederbornas. Nupat Latviešu strēlnieku apvienība izdevusi kara vēsturnieka un militārā analītiķa Igora Briežkalna grāmatu No Narofominskas līdz Imulai, kuru autors veltījis brālim.
– Kā jūs tikāt Sarkanajā armijā?
– Tāpat kā liela daļa Latvijas armijas. Atnāca krievi, vispirms nosauca to par Tautas armiju, tad izveidoja 24. strēlnieku korpusu. Lielu daļu atvaļināja, bet liela daļa sagāja korpusā. Mans pirmais dienests nebija latviešu daļās. Bet septembrī, kad Gorohoveckā sāka formēt latviešu divīziju, mūs salasīja pa visām daļām. Galvenais amats man tur bija – strēlnieku rotas komandieris. Ar to arī aizbraucu uz fronti. Karoju, tiku ievainots... Pēc ievainojuma septiņus mēnešus nodzīvoju pa slimnīcām. Man bija sadragāts ceļgals. Kaulu, dzīslu putra un iekšā čuguna gabals puses sērkociņu kastītes lielumā. Visvairāk žēl, ka to čuguna gabalu nozaga. Braucu no slimnīcas, bija mantu maisiņš... Par citām mantiņām nospļauties, bet... fotogrāfijas, 7. Siguldas kājnieku pulka krūšu nozīme un tas čuguna gabals...
– Karot totalitāri noskaņotu valstu okupācijas armijās par brīvu Latviju – tas man nešķiet sevišķi ticami. Ne trešā reiha, ne PSRS gadījumā. Cerības, bet ne vairāk. Kādi bija to latviešu motīvi, kuri karoja Padomju armijā?
– Protams, lai cilvēks ņemtu ieroci un līstu frontes ellē, motivācijai ir jābūt. Stiprai motivācijai. Protams, arī starp mums bija dažādi cilvēki. Bija tādi, kuri ticēja marksistu idejām par komunistisko paradīzi. Savs iespaids bija padomju propagandai, kura bazūnēja par hitleriešu briesmu darbiem. Ne bez pamata. Bet pirmais un galvenais – mēs sapņojām par to, kā nokļūt atpakaļ savā tēvu zemē, kur palika mūsu tuvinieki, tas, kas cilvēkam tuvs un dārgs. Iespēja bija viena – nerēķinoties ar nāves briesmām, sagraut to, kas stāv ceļā – Hitlera karaspēku. Zināms iedvesmas avots mums bija tas, ka cīnāmies kopā ar cilvēces progresīvo daļu – angļiem, amerikāņiem, citām hitleriešu nomāktām tautām. Vēl viens morāls stimuls bija solidaritāte ar krievu tautu tās nelaimē. Godīgs cilvēks nevarēja vienaldzīgi skatīties, kā pa Krievijas ceļiem klīst nelaimīgi, morāli sagrauti cilvēki ar badā izvārgušiem bērniem. Es jautāju: angļi un amerikāņi sita Hitleru – tas bija labi vai slikti? Kurš teiks, ka tas bija slikti, ka nevajadzēja to darīt? Vajadzēja! Un mēs darījām to pašu. Mēs bijām vienā ierindā.
– Bet, ja jūs toreiz būtu lasījuši šodienas avīzes un vēsturniekus, tad gan droši vien rīkotos gudrāk.
– No šīs dienas pozīcijām vērtēt tos cilvēkus ir absolūtas muļķības. Vēlreiz saku – vai tas bija slikti, ka darījām to pašu, ko darīja mūsu tagadējie sabiedrotie? Un tajā laikā neviens nevarēja zināt, kāda būs Latvijas nākotne, visi cerēja uz to labāko. Mēs tolaik nezinājām par noziedzīgo, agresīvo lielvaru tumšajiem aizkulišu darbiem, par intrigām ap Eiropas pēckara nākotni.
– Bet tā jau arī nebija, ka reālo notikumu kopums neatklātu kaut kādu politisku bildi. Kā šajā bildē izskatās latvieši lielvaru karā?
– Latviešu strēlnieku divīziju izveidošana Sarkanās armijas sastāvā bija tāda pati latviešu tautas nelaime kā SS leģiona divīziju formēšana Hitlera armijas sastāvā. Tas noveda pie latviešu tautas labākās daļas iznīcināšanas zem svešiem karogiem par latviešu tautai naidīgu varu interesēm. Šajos notikumos nebija ne strēlnieku, ne leģionāru vainas.
Objektīvi vērtējot, ne vieni, ne otri nelēja savas asinis par Latvijas neatkarību. Vistuvāk patiesībai šķiet atziņa: "Ne strēlnieki, ne leģionāri Otrajā pasaules karā necīnījās zem pareizajiem karogiem un pareizajā pusē, bet ienaidnieks kā vieniem, tā otriem bija pareizs! Un nemeklēsim ne varoņus, ne ienaidniekus tur, kur to nebija. Tā nav latviešu karavīru vaina, ka Otrajā pasaules karā latvieši cīnījās zem dažādiem karogiem, atbildība par to pilnībā gulstas uz to dienu tuvredzīgajiem Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu politiķiem."
– Toties man tagad jautri, ja vēsturnieki nevis vērtē, bet iesaka, kura okupācijas armija labāka.
– Tas ir viens. Otrs – armija ir tikai instruments varas rokās. No armijas nav atkarīgs – okupēt Latviju vai neokupēt. Ja 1945. gadā būtu Staļina pavēle, tad Sarkanā armija aizvāktos agrāk nekā aizgāja 1994. gadā. Tā ka vainot karavīrus un armiju vispār – tas ir pilnīgi...
– Jūs atsaucaties uz Vasiliju Savčenko kā vēsturnieku, kas padomju laikā spējis visobjektīvāk aprakstīt latviešu strēlnieku kara gaitas. Esmu lasījis kādas tolaik publicētas strēlnieku atmiņas. Bet kas liedza pašiem strēlniekiem parūpēties par savu vienību vēsturi?
– Sešdesmito gadu sākumā bijušā 130. latviešu strēlnieku korpusa komandiera ģenerālleitnanta Detlava Brantkalna dzīvoklī sapulcējās vairāki korpusa augstākie virsnieki. Tika lemts, ka jāuzraksta korpusa vēsture. Lai uzsāktu nopietnu darbu, vajadzēja izveidot komisiju, vajadzēja līdzekļus komandējumiem uz Padomju armijas centrālo arhīvu Podoļskā un citām vietām... To nevarēja atrisināt bez augstāko varas iestāžu atļaujas un atbalsta. Apspriedē pie ģenerāļa Brantkalna tika nolemts, ka ģenerālis Pēteris Baumanis ar priekšlikumiem par 130. LSK vēstures rakstīšanu dosies pie LKP CK sekretāra Arvīda Pelšes. Pelše pateica tikai vienu vārdu: "Ņesvojevremenno..." (nelaikā). Arvīds Janovičs bija gudrs un veikls vīrs. Ne velti 1937.–1938. gadā, kad Padomju Savienībā šāva latviešus, sākot ar ģenerāli un vadošu partijas darbinieku, beidzot ar sādžas kalēju, Pelše palika neskarts. Viņa domu gaita bija saprotama. Latviešu strēlnieki bija savu izdarījuši pie Narofominskas, Demjanskas, Staraja Rusas, Novosokoļņikiem, Veļikije Lukiem, Latgalē, Vidzemē, Kurzemē. Tagad atļaut viņiem aprakstīt savas varoņgaitas? Viņi un viņu pēcnācēji vēl iedomāsies, ka latvieši karojuši labāk par vecāko brāli! Tas var kaitēt Latvijas kolonizācijai, kura jau risinājās pilnā gaitā.
– Man liekas, ka Pelšes smaka nav pilnībā pazudusi. Šķiet, ka vēsturniekiem, izņemot dažus, strēlnieki liekas nevis vēstures fakts, bet nepatīkams plankums Latvijas biogrāfijā, kam labāk aplaipot apkārt vai noklusēt. Vai tā?
– Tagad braucam otrā grāvī. Zināmā mērā var teikt, ka padomju vēsturniekiem pārmestā "spēle vienos vārtos" vai dubultstandartu izmantošana te nav aizmirsta. Arī šodien vērojama tendence dalīt latviešus "pareizajos" un "nepareizajos".
Pagājušajā gadā iznāca grāmata Latvija Otrajā pasaules karā. 580 lappuses. Par apmēram 80 000 strēlnieku, kas četrus gadus karojuši, – divas ar pusi lapas visā grāmatā. Strēlnieku korpuss sāka karot 1941. gada decembrī un beidza 1945. gada 8. maijā. Turklāt četros momentos teksts ir tendenciozs. Milzīgi zaudējumi... Bet, ka tie būtu ieņēmuši kādu pilsētu, neviena vārda.
– Un kā jūs pats vērtējat strēlnieku kaujas spējas? Esmu lasījis, ka nacionālie formējumi likti tur, kur smagāk, asiņaināk.
– Tā varēja just. To pašu mūsu korpusu – tur, kur viņu grūda, zināja, ka būs panākumi. Tātad augstākai priekšniecībai būs ordeņi. Bet tas, ka tur daudz karavīru kritīs... tos jau daudz nežēloja.
Šā kara latviešu strēlnieku galvenais kara darbības veids bija uzbrukuma kauja. Bet uzbrukuma kauja ir arī vissarežģītākais kaujas darbības veids. To jāprot veiksmīgi organizēt un vadīt. Daudzie strēlnieku veiktie pasaules labākās armijas pozīciju un nocietinājumu pārrāvumi apliecināja viņu kaujas spējas. Bet sīki aprakstīt strēlnieku kauju ceļus varbūt negribas tāpēc, ka salīdzinājumā ar leģionāru kauju ceļiem tie izskatītos nomācoši. Tāpēc labāk nerakstīt.
– Vai frontē stāvējāt ar leģionāriem viens otram pretī?
– Jā, pirmoreiz 1944. gada decembra kaujās.
– Katlā?
– Nebija nekāda katla. Vācu jūras transports darbojās nepārtraukti. No Kurzemes tika izvestas vairākas divīzijas, tanku divīzijas ieskaitot, ar visu bruņojumu un kaujas tehniku. Padomju aviācijas un flotes gandrīz netraucēta, notika nepārtraukta vācu karaspēka apgāde ar visu nepieciešamo. Nebija arī nekāda cietokšņa. Esmu piedalījies visos vācu frontes pārrāvumos Kurzemē. Visur strēlnieki sastapa tikai labāk vai sliktāk iekārtotus parastos lauka nocietinājumus. Abi šie jēdzieni ir nepamatoti un ir propagandistu izgudrojums.
– 1993. gadā pirms vēlēšanām jūs, latviešu karavīri, bijāt spējīgi izdot kopīgu paziņojumu. I Latviešu strēlnieku apvienība, i Latvijas nacionālo karavīru biedrība, i Daugavas vanagu apvienība... Tajā jūs pārmetoši fiksējāt "vienādi domājošo sadalīšanos vairākās partijās un sarakstos". Bijušais tad it kā stāvēja tuvāk nekā tagad. Tagad kopīgs paziņojums nešķiet iespējams. Kāpēc?
– Tagad tas nav iespējams tāpēc, ka mūsu gandrīz vairs nav. Man februārī palika 89 gadi. Un Rīgā es nezinu vairs neviena, ar ko būtu karojis vienā pulkā. Es domāju, ka tā lieta sen palaista garām. Bet nevar teikt, ka mēs neko nedarījām. Strēlniekiem bija priekšlikums: izbeigt šo te dalīšanos un taisīt kopīgus sarakstus. Tikai tādu cilvēku, kas karojuši frontē, kas nav piedalījušies nekādās represijās u.tml. Nosaukt – Otrā pasaules kara dalībnieki. Apliecību, krūšu nozīmīti... Tas negāja cauri. Baumu līmenī tiek teikts, ka pret to bija leģionāri. Parādījās arī tādi, kuri teica: mēs sarkanajiem strēlniekiem roku nespiedīsim. Bet mēs bijām par to, ka, ja gribam Latvijas labā kaut ko darīt, mums ir jāvienojas un jāaizmirst tas, kas mūs kādreiz šķīra. Jo tolaik visi bijām vienādi. Vienādas Latvijas skolas beidzām. Un bijām vienādi Latvijas patrioti. Nenormāli ir tas, ka 65 gadus pēc kara mēs atkal sākam dalīties. Visgudrākie tagad ir tie, kas nav oduši pulveri.
– Kā tas vienā cilvēkā atsaucas – kara beigas?
– Kara laikā organisms bija ietrenēts pašaizsardzībai. Dzirdi kādu aizdomīgu troksni – nokrīti, aizspiedies aiz stūra... Kara laikā vienmēr kaut kur – tuvāk tālāk – nepārtraukti bija kaut kāds fons, kaut kas rūc, sprāgst... 8. maijā, pusstundu pēc tam, kad saņēmām no pulka komandiera ziņu, ka jāpārtrauc karadarbība, ka noslēgts pamiers, mēs to prieku atzīmējām, iedzērām šņabi... Lai arī pirms nedēļas bija ieņemta Berlīne. Visiem bija skaidrs – ja ne šodien, tad rīt karam jābeidzas. Gāju no tās mājas ārā un... pieplaku. Sāku gudrot – kas tad nu ir. Nekā nedzird. Tad pašam uznāca smiekli. Taisni tas, ka neko nedzird... Bija skaista diena un lielas pienenes cita pie citas. Kā mazas saulītes. Pilnīgi dzeltens tas lauks. Domāju – vēl pirms pusstundas es minos ar kājām pa tām un neredzēju. Bet tagad....
Taču teikt, ka bija kaut kāda baigā eiforija.... Nesen bija krituši draugi. Par brāli neko nezināju. Karojām Kurzemē. Jau bija ziņas par otrās pakāpes brālēnu. Čekisti sāka ieviest Latvijā kārtību no tā gala, kas bija ieņemts. Tad sākām domāt – kas būs tālāk? Ar draugiem šņabi dzerot, bija runas – nē, nu angļi, amerikāņi.... Pirmskara latviešiem bija tā angļu slimība. Tie mūs neatdos! Bet viņiem bija pie vienas vietas. Sen mēs bijām iztirgoti. Jaltā vai Teherānā. Tās bija lielo valstu darīšanas. Bet komunisti slaktēja savējos. Pulkveži un ģenerāļi, kas pieminēti manā grāmatā, tikuši 1937.–1938. gadā represēti.
– Dzirdēju stāstām, ka korpusa komandieris Brantkalns teicis: "Man olu nav, man ir omlete." Jo viņš, kad nav parakstījis, kas gribēts, nogāzts zemē, paplestas kājas, divi sēdušies uz kājām, divi uz krūtīm un viens spēris pa kājstarpi.
– Es grāmatā pieminu viņu spīdzināšanu. Detlavu Brantkalnu, Valdemāru Dambergu, manu pulka komandieri Augustu Ārendu.... Viņiem prasīts, lai paraksta visādus mēslus... ka ir spiegi u.tml. Viņi visi atteikušies tādus papīrus parakstīt. Šaujiet, ja vajag...
– Ja parakstītu, būtu lāgeros...
– Nošauti būtu. Ko, traks – valsts nodevība, spiegs... Kas viņiem bija uz sirds, to es nezinu. Bet karoja viņi labi un drošsirdīgi.
– Kā jūs skatāties uz to, kas te notiek ap 9. maiju?
– Mēs, frontes karavīri, visu laiku atzīmējām astoto. Jo astotajā no rīta mēs karojām, pusdienā pienāca komanda pārtraukt karu. Devītajā tur nekas nenotika. Es domāju tā: ja būtu gudri cilvēki, tad visprātīgāk būtu nepievērst uzmanību. Lai veči iet un dzied savas dziesmas, lai iedzer savu šņabi. Es viņus neaiztiktu. Viņos vairs neko neizmainīs.
– Bet ne jau veterāni arvien tur karu kā skabargu pakaļā.
– Visvairāk kremt pūles dalīt šito mazo tautiņu, kura ir uz iznīcības sliekšņa, "pareizajos" un "nepareizajos". Tas ir idiotisms. To dara politiķi, kas vispār nav pulveri oduši un nezina, kas ir karš. Tie tagad sāk zortēt.
Un vēl. Literatūra par šo karu jaunatni neinteresē. Mana mazmeita mācās 11. klasē. Ar viņu runājam, ar viņas paziņām. Un es viņus saprotu. Mums viņu vecumā bija ar ko lepoties. Mēs zinājām vēsturi. Mēs zinājām, ka komunisti no Latgales aizdzīti, ka Bermonts sakauts. Mēs bijām lepni par savu armiju. Un arī dzīve visu laiku kaut ko piedāvāja. Skaties, avīzē uzrakstīts, ka uzcelta cukurfabrika, no tāda punkta līdz tādam dzelzceļš gatavs, Ķeguma spēkstacija... Tagad... Ko es jauneklim vai jaunietei tagad varu pateikt?
– Kā tas labojams?
– Lai vismaz uz priekšu tā neturpinātos, varbūt ceturtā vara var panākt, ka tiek izveidota komisija (kaut vai ar prezidentu priekšgalā) mūsu atjaunotās neatkarības perioda, šitās trakās tautas apkrāpšanas izvērtēšanai.
Komentēt rakstu