Sezonas sākumā loma izrādē "Manu sievu sauc Moriss", pēc tam režija Ā. Alunāna 160. dzimšanas dienas koncertam "Par spīti grūtiem laikiem...", Ziemassvētku izrādei bērniem "Zirņu vakara" gaidās, Teātra dienas koncertam "Sorrywood"a", visbeidzot – Vagara loma Māras Zālītes un Ulda Marhileviča "Priekules Ikarā". Tas prasījis diezgan daudz enerģijas un nervu šūnu, tāpēc jādodas uz laukiem, kā viņš pats saka – uzlādēt baterijas, atjaunoties un attīrīties.
Pirms nedēļas TV aizsāka diskusiju ar skatītājiem, vai par ainaviski skaistām vietām, piemēram, Abavas rumbu, cilvēkiem vajadzētu maksāt, ja viņi to vēlas apskatīt.
– Pirmām kārtām – ir skaidrs, ka par šīm vietām kādam ir jārūpējas un jāuztur tās labā kārtībā. Mūsdienās tas nenotiek par velti, bet te būtu svarīgi rūpīgi kontrolēt, lai šī maksas iekasēšana nekļūtu saimniekam par kārtējo vieglās naudas iekāšanas biznesu pēc principa – jo vairāk, jo labāk, bet nodrošinātu šīs ainaviski pievilcīgās vietas uzturēšanu. Tur būtu labiekārtotas takas, pa kurām staigāt un vērot apkārtni, skatu laukumiņi, atpūtas vietas, soliņi, kur apsēsties un atpūsties, atkritumu urnas. Protams, ka šādi soliņi ar laiku bojājas, nepieciešami jauni dēļi un citi resursi, lai tos salabotu pēc ziemas sezonas, lietavām vai kretīnisku apmeklētāju cūcībām.
Vai vispār drīkstētu privatizēt, piemēram, Abavas rumbu? Cita lieta, ja tās tuvumā iekārtota autostāvvieta, kur var novietot transportlīdzekli, par to samaksājot latu, un visa ģimene bez raizēm mierīgu sirdi izstaigā šo jauko un interesanto dabas stūrīti...
– Tā varētu būt, bet Latvijā nav noteiktas neprivatizējamās vietas, nav tāda objektu saraksta – neprivatizējamie zemes gabali. Kamēr šāds likums nav pieņemts, tikmēr katrs var darīt, kā viņš grib. Vai nu viņš saņem šo zemes gabalu mantojumā un iegūst denacionalizācijas ceļā, vai arī privatizācijas ceļā kā brīvu zemes gabalu. Kamēr šāds likums Saeimā nav pieņemts, mēs varam šausmināties vai nešausmināties par to, ka tā tas ir un ka to drīkst darīt.
Līdz šim es patiesībā neesmu sastapies ar to, ka man kaut kur vajadzētu maksāt par to, ka esmu nokļuvis tādā ainaviski pievilcīgā objektā un vēlos to apskatīt. Manā dzimtajā pusē Siguldā un no tās netālajā gleznainajā Allažu apkārtnē tūristi var vērot vienu no spēcīgākajiem avotiem Latvijā (tur kopā satek septiņi avoti, kuru ūdens temperatūra gan ziemā, gan vasarā ir precīzi +7 grādi) – Saltavotu, Kaļķugravu ar Baltijas Ledus ezera senkrastu, pirmatnēju mežu, dižkokus un dižakmeņus. Tur vasaras sezonā iekasē ārkārtīgi humānu apskates maksu, bet ne jau par tiem skatiem, vietām. Tur ir iekārtoti skatu laukumi, kāpnītes, celiņi, lai nebūtu jābrien pa dubļiem. Saprotu, ka tajā brīdī es maksāju santīmus par to, ka cilvēki tur strādā un šo vietu sakārto, nevis par to, ka es skatos. Respektīvi, es maksāju par darbu, lai man būtu komfortabli un ērti to visu baudīt.
Jūs esat makšķernieks, brīvajā laikā daudz laivojis pa mazajām Latvijas upītēm.
– Upi neviens nevar noprivatizēt, bet dažviet tauvas josla upju krastos, kas ir skaidri nodefinēta likumā, tiek ievērota, citur – ne. Īpašnieki ir aizbūvējuši koka vai betona sētas līdz pašam ūdenim, gar krastu nav iespējams pārvietoties. Tas ir nelikumīgi, īstenībā šīs sētas un visi nožogojumi ir nojaucami līdz tauvas zonai.
Es pārvietojos pa upēm ar laivu, tāpēc tieku visur, varu izkāpt īpašnieka zemes krasta joslā, tajā desmit metru zonā, un drīkstu tur uzturēties. Neesmu skaitījis, cik upju Latvijā ir izbraucamas, bet pavasaros, kad ūdens līmenis ir pietiekami augsts, tādu ir daudz. Ir tādas vietas, kur pār ūdeni sakrituši koki, bet šim nolūkam parasti ņemu līdzi zāģi un cirvi. Izzāģējam to daļu, kas aizšķērso upi, un braucam tālāk. To mēs drīkstam darīt, tas pat ir mūsu (makšķernieku, ūdenstūristu) pienākums. Bez šaubām, vienmēr rūpīgi gatavojamies, ņemam līdzi ne tikai zāģi un cirvi, bet arī dzeramo ūdeni, sviestmaizes. Paķeram līdzi arī lielos, melnos atkritumu maisus, jo daudzi makšķernieki upju krastos atstāj kaudzēm atkritumus. Mēs ar citu cilvēku atstāto drazu pievācam pilnus maisus. Jāteic, ka upju krasti līdzīgi kā piepilsētu meži ir atkritumiem pilni, īpaši tajās vietās, kur uzturas daudz makšķernieku un atpūtnieku. Nelīdz nekādi uzraksti "Nekļūstiet par cūkām!", "Par cūku pārvērtīsies!" vai tamlīdzīgi (kaut gan šie dzīvnieki ir tīrīgi). Tas acīmredzot ir kultūras līmenis, kas vienā dienā nemainīsies. Paradoksāli, bet, jo vairāk kāda vieta piedrazota, jo vairāk to turpina piemēslot; ja jau tā ir tik netīra, tad tik turpina mest klāt.
Kas ir tās lietas, kas jūs uztrauc cilvēku attieksmē pret dabu? To jau nevar izmainīt ar lēmumiem vai likumiem.
– Vēl jau visu var labot. Latvijā vēl nekas nav tik katastrofāli piedrazots kā Černobiļā. Domāšana mainās tikai no darīšanas – jāsāk darīt. Tiem, kas sevi uzskata kaut vai mazliet par zaļi domājošiem, jāsāk ar sevi, tad – ar saviem mīļajiem, ar tuvāko draugu loku un tā tālāk. Šis loks pamazām jāpaplašina, jo mēs uzreiz nepiekļūsim klāt pilnīgi svešam cilvēkam. Visas lietas dzīvē jāsāk no sevis, īpaši, ja runājam par kaut ko, kas ir pareizs vai nepareizs. Vispirms paskatāmies uz sevi, sākam ar mazo loku – ģimeni, draugiem. Tad to varam paplašināt. Ja katrs tā domās, mēs šajā lokā ieskausim visu Latviju, jo mūsu mīļā zeme nav liela. Tikai tādā veidā.
Stiklam domātie konteineri pagaidām tā īsti nestrādā, tur daļēji darbu paveic bezpajumtnieki, kas izlasa stikla pudeles no konteineriem un kaut kur tās realizē. Manuprāt, lieliski darbojas tā sistēma, kas ieviesta Skandināvijā un Igaunijā, kur jebkurā lielveikalā ir gan stikla taras, gan plastmasas nodošanas automāti. Tur var ievietot stikla un plastmasas pudeles. Naudu pretī nedod, bet izdrukā čeku par nodoto taru un šo summu atskaita no maksas par pirkumiem, ko veic veikalā. Ja konkrētajā vietā neko nepērc, naudu par nodoto taru nesaņem. Šī sistēma darbojas perfekti, un katrs savāc savas stikla un plastmasas pudeles, jo ir materiāli ieinteresēts.
Visu rakstu lasiet 5. maija izdevumā.
Komentēt rakstu