Vienā radio diskusijā, kad tika taujāts par taustāmiem sasniegumiem no Latvijas dalības Eiropas parlamentā, viens eksperts apgalvoja, ka galvenais Latvijas deputātu sniegums ir tas, ka nepārtraukti no augstās tribīnes ir atgādināts okupācijas fakts. Tagad visi ietekmīgie ļaudis no Itālijas un Spānijas, kas līdz šim barojās tikai ar Krievijas propagandu, zina, ka visu Latvijas problēmu cēlonis ir okupācijas sekas. Kaut ko līdzīgu žurnālistiem Briselē klāstīja arī eirodeputāts Ģirts Valdis Kristovskis.
Eiropa ir atvērusi acis un tagad var pieņemt rezolūcijas par komunisma noziegumu nosodījumu, un tagad Eiropa saprot, kādi ir Latvijas problēmu galvenie cēloņi...
Mēs parīt svinēsim ceturtā maija 19. gadskārtu. Faktiski viena paaudze jau ir izaugusi bez okupācijas. Ja tagad Latvijas politiķi joprojām klāsta, ka visu mūsu ekonomisko problēmu galvenais cēlonis ir okupācija, tad gribas kliegt. Ne jau mēs vienīgie bijām okupēti vai smakām zem PSRS jūga. Čehija tagad var aizdot miljardu Starptautiskajam valūtas fondam. Taču 1968. gadā to kārtējo reizi okupēja padomju tanki, apturot Prāgas pavasari. Slovākija bija PSRS satelīts, bet, par spīti PSRS ietekmei, pratusi iekļūt eirozonā, nevis izlūdzoties žēlastību un atlaides, bet izpildot visus Māstrihtas normatīvus. Latvijai okupācijas sekas neatļauj veidot racionālu saimniecību.
Igaunija bija tikpat ilgi okupēta kā mēs, bet nedienu apjoms tur ir daudzkārt mazāks nekā Latvijas bēdu ielejā. Tagad visās ekonomiskajās nedienās vainot okupācijas smago mantojumu nozīmē bezkaunīgi melot sev un visai Eiropai.
Jā, bija okupācija, taču mums visiem bija gandrīz divi gadu desmiti, lai tiktu tam pāri. Latvijas 4. maija svinības apēnos skaudra izpratne, ka neokupācijas laiku Latvija ir zaudējusi.
Pašreizējais krahs, kurā valdības ieveda Latvijas valsti, atgādina PSRS sabrukumu. PSRS sākumā sabruka ekonomiski ar pilnām noliktavām preču, kuras nevienam nevajadzēja, un ar tukšiem veikalu plauktiem.
1990. gada maijā, kad tika pieņemta Neatkarības deklarācija, prese aprakstīja anekdotisku atgadījumu. Tolaik notika PSRS karavīru atraitņu brauciens uz vīru bojāejas vietu. Brauciens, kuru finansēja Vācija, vairs neatceros, kura – VDR vai VFR. Viss bija labi, kamēr sirmās kundzes izbēra dzimtās zemes sauju uz brāļu kapu kopiņām. Pirms došanās atpakaļceļā viņas tika ielaistas VDR veikalā iztērēt valūtu. Viena no kundzēm, ieraugot VDR veikala preču pārpilnību, noģība, bet atjēgusies tikai izdvesa: "Kak tak – mi že ih pobedili...(Mēs taču viņus uzvarējām, kā tad tā?)" Tolaik šo epizodi viens no Krievijas TV žurnālistiem nokomentēja skaudri. PSRS uzvarēja karu, bet zaudēja miera periodu. PSRS spēja uzvarēt kaujās, bet PSRS nespēja pārspēt Rietumu pasauli miera laikā. Ar Latviju šajos 19 brīvības gados ir noticis kaut kas ļoti līdzīgs. Mēs uzvarējām okupāciju. Mēs saglabājām latvietību okupācijas laikā. Mēs masveidā neaizbraucām peļņā uz Krievijas ziemeļiem. Mēs nosargājām Latvijai savienotās republikas statusu, ko nespēja karēļi. Karēļu-Somu PSR tika degradēta par autonomo republiku un tagad ir izkususi Krievijas Federācijā bez jebkādām cerībām uz neatkarību. Mēs uzvarējām okupāciju!
Taču tagad, kad atklājas, ka 50% jauniešu vēlas aizbraukt no Latvijas, kļūst skaidrs, ka pašreizējā politiskā kliķe panāca to, ko 50 gados nespēja panākt okupanti. Mūsu jaunatne vēlas masveidā pamest šo valsti.
Tagad atkal tiek cilāts jautājums par kompensācijas piedziņu no Krievijas par okupācijas nodarīto postu. Pret Latvijas valsti un latviskumu neokupācijas laika posmā ir notikusi vēl lielāka degradācija nekā okupācijas laikā. Ja ir taisnīgi pieprasīt no PSRS bijušajām republikām (īpaši no Gruzijas, jo par Staļina un Berijas noziegumiem mums vēl neviens nav pat atvainojies un Gruzija nav atzinusi Staļina un Berijas vainu genocīdā pret Latviju) 10 miljardus lielu kompensāciju, tad ir taisnīgi pieprasīt no Latvijas politiskās elites vēl lielāku kompensāciju par neokupācijas laika zaudējumiem. Par jaunatnes pārangliskošanu, par iznīcināto rūpniecību, par latviskuma degradāciju utt., utt., utt. Rēķinam vajadzētu būt ne mazākam par tām summām, kas jau iezīmētas kompensācijās par PSRS laika okupāciju.
Latvija ir zaudējusi neokupācijas laiku. Kas atliek?
Atliek cerība, ka Rīgas un Latvijas priekšniekos reiz atmodīsies sirdsapziņa, ka Latvijas sabiedrība varbūt iemācīsies valsts amatos virzīt tos, kas pelnījuši vadīt Latviju, nevis svešzemju pakalpiņus un seklus korumpantus.
Komentēt rakstu