Aprīļa vidū uz solokoncertu Latvijas Nacionālajā operā (LNO) aicināja dziedātāja Inga Šļubovska.
Dzidrā soprāna īpašniece solokoncertam bija izvēlējusies kamermūziku. Lai arī būtu gribējies viņas izpildījumā dzirdēt kādu virtuozu operāriju, jāatzīst, ka Roberta Šūmaņa, Alfrēda Kalniņa un Riharda Štrausa dziesmas atklāja jaunu, dziļu, uzrunājošu dimensiju dziedātājas arsenālā. Viņa savaldzināja ar intīmu, emocionālu, siltu un mīlestību vēstījošu dziedājumu liriskā repertuārā, turklāt spēja atklāt katra komponista īpašo rokrakstu tik daudzveidīgi, ka faktiski divdaļīgais koncerts sajūtu ziņā pārvērtās trīsdaļīgā pavasara un mīlas lirikas pilnā pārdzīvojumā.
Vokāli Inga Šļubovska ir teicamā formā, lieliski pārvalda elpu un savas balss krāsu arsenālu, sākot ar spoži metālisko, tomēr silto augšējo reģistru un beidzot ar soprānam pietiekami skanīgu apakšējo. Glāsmains tonis, brīnišķīgs melodiskums, piepildītas, noapaļotas skaņas un koķeti treļļi, turklāt katras dziesmas vēstījums tiek personalizēts. Tas ļāva koncertam būt saturiski dinamiskam no sākuma līdz beigām. Apbrīnojamā sazobē dziedātāja sadarbojas ar pianisti Agnesi Egliņu, kuru būtu netaisnīgi nosaukt par tikai koncertmeistari. Koncertmeistara darbs prasa meistarīgi pārvarēt savu ego, bet kamermūzika, īpaši Šūmanis, Kalniņš un Štrauss, ļauj izpausties arī pianistam. Agnese Egliņa ir izcila pianiste, kas koncertmeistares ampluā prot ne tikai pavadīt, bet arī iejūtīgi muzicēt ansamblī. Abu jauno dāmu kopā muzicēšana ir iedvesmojoša, svaiga un ar tendenci uz perfekciju, kas papildināta ar sievišķīgu siltumu. Īpaši tas sakāms par diezgan sarežģīto Šūmaņa kundzei Klārai Vīkai veltīto dziesmu ciklu Sievietes mīla un dzīve, ko bieži vien dzied mecosoprāni. Savukārt, soprāna vīterošana ciklam piešķir pavasarīgu vieglumu un vairāk bezrūpības, vienlaikus radot gaišu smeldzi, ļaujot emocionāli izdzīvot tā atrisinājumu, kad vienīgais spēks, kas mīļotos spēj izšķirt, ir nāve. Skaisti un pārliecinoši.
Kā nodeva latviešu gana plašajam solodziesmu pūram, koncerta otrajā daļā izskanēja septiņas Alfrēda Kalniņa dziesmas. Sešas no tām Arturs Maskats meistarīgi pārlicis klavieru kvartetam, apaudzējot komponista oriģinālpartitūru ar latviski gaumīgu stīginstrumentu instrumentāciju. Atskaņošanā talkā nāca operas orķestra koncertmeistaru stīgu kvartets – LNO orķestra pirmā vijole Svetlana Okuņa, altiste Elizabete Sorokina, čelliste Inga Sunepa un kontrabasists Einārs Upatnieks. Vienīgā Es mīlu tevi ar Raiņa vārdiem izskanēja ar oriģinālo klavieru pavadījumu.
Inga Šļubovska arī latviešu mūzikā ir tikpat silta, pārliecinoša un nemākslota kā Šūmanī. Vienīgais iebildums pret neprecīzo latgaliešu fonētiku dziesmā Smīklys maņ - šķiet, ka labāk tomēr būtu bijis izvēlēties dziedāt šo dziesmu latviski, kas bieži vien tiek arī praktizēts. Jo patiesībā jau lielas atšķirības nav – latgaliešu valodas fonētika dziedātājiem ar Vidzemes saknēm ir tikpat cītīgi trenējama kā vācu vai franču fonētika, taču nereti tā tiek novērtēta par zemu.
Koncerta noslēgumā izskanēja muzikāla kvinetesence tīrā vācu romantisma stilistikā – Riharda Štrausa dziesmas, tostarp ārkārtīgi populārās Rīt! un Cecīlija. Skanēja izturēti, un bez pārspīlējumiem, žilbinot ar līdzenu legato un kristāldzidru toni.
Patiesu prieku rada sajūta, ka Ingas Šļubovskas - dziedātājas un personības - briedums šobrīd spēj piepildīt jebkuru repertuāru, tostarp visnotaļ prasīgo dziesmas žanru, piešķirot vēstījumam to dziļumu, kas nepieciešams, lai veidotos harmonija starp mūzikas un tekstu autoru sākotnējo ieceri un izpildījumu pēc vairāk nekā pusgadsimta, kad arī par mūžīgām uzskatītas vērtības tikušas pārvērtētas jau vairākkārt. Iespējams, ja Ingas Šļubovskas solokoncerts būtu noticis pagājušajā gadā, tas Lielās Mūzikas balvas žūrijai neliktu šaubīties, sasummējot paveikto, un atnestu dziedātājai nelielo sudraba statueti jau šopavasar. Bet, gan jau tas vēl notiks!
