Šādu pašu summu Latvija plānojusi aizņemties no starptautiskajiem aizdevējiem, un Gulbis solījis naudu, ja to izdotos piedzīt no Lemberga, novirzīt aizdevuma segšanai.
Latvju tauta tagad varētu gavilēt pārlaimē, ka Gulbja personā ir uzradies tās fiskālais glābējs ar spožu risinājumu, tikai te ir viena neliela problēmiņa. Gulbis ir dāsni apsolījis latvju zemei naudu, kuras viņam pagaidām nav un kuras viņam pilnīgi droši nekad arī nebūs. Vispār jau viņš varēja tikpat labi būt arī vēl dāsnāks un solīt latvju tautai nevis tikai nieka 7,5 miljardus, bet 7,5 triljonus, katram latvietim personīgo lidmašīnu, katram pensionāram tonnu kaviāra gadā, bezmaksas ekskursijas kosmosā un tādā garā.
Šāda solīšana un ālēšanās cietējam uzņēmējam neko nemaksā. Un nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē. Jo morālās kompensācijas pieteikums ir iesniegts krimināllietas ietvaros. Respektīvi, ja pieteikums ir devies uz tiesu pa krimināltiesisko juridisko taku, tad nabaga cietušajam un visādi morāli apskādētajam Gulbim pašam nav nekāda riska un izdevumu, ja neskaita tos izdevumus, par kuriem mēs varbūt nezinām.
Pavisam cita lieta būtu, ja līdzīga satura kompensāciju Gulbis prasītu no Lemberga civiltiesiskā kārtībā. Tad būtu jāmaksā valsts nodeva, kas šāda apmēra prasījuma gadījumā būtu vairāki miljoni. Te tad nejauši ir sanācis tā, ka, pateicoties Ģenerālprokuratūras cītībai, sacerot un virzot krimināllietu, Gulbim ir izdevies ietaupīt. Vai arī varbūt Gulbim ir izdevies ietaupīt tāpēc, ka Ģenerālprokuratūra ir sacerējusi un virzījusi krimināllietu?
Lai nu kurš kuru būtu virzījis, vismaz pagaidām nav dzirdēts, ka uzņēmējam Gulbim būtu kādi pārliecinoši pierādījumi tam, ka Lembergs viņam šaušalīgi draudējis. Ja neskaita to, ka Gulbis pats tā uzskata. Vēl esot kāda audiokasete, kurā ierakstītas Gulbja paustās atziņas par dzīvi, darbu, valsti un Lemberga vietu tajā. Tas tad esot tas pamats, uz kura balstīts vērsiens pret Lembergu.
Tad ta nu brīnums! It kā kāds nezinātu, ko Gulbis domā par Lembergu. Zināms taču jau sen, ka Gulbis ir svēti pārliecināts, ka visas viņa uzņēmējdarbības neveiksmes, izkrišana no tranzītbiznesa aprites esot tāpēc, ka Lembergs viņam savulaik patraucējis. Tāpēc dusmīgais Gulbis sāpēs par savām ciešanām tagad deviņdesmito gadu sākuma tradīcijās ir ieslēdzis skaitītāju. Vienīgais, kas kaut kā nav diez ko viegli izprotams – kāds sakars Gulbja deviņdesmito gadu ciešanām ar 2009. gada Latvijas valsts parādiem? Vai Gulbis pats sevi identificē ar Latvijas valsti un tautu un savas ciešanas savij ar tās ciešanām?
Kas to lai zina – patraucēja Lembergs savulaik Gulbim vai nē, bet, ja patraucēja, tad varbūt labi vien ir, ka patraucēja?
7,5 miljardi ir sapnis un murgs. Taču arī katrā sapnī un murgā ir kaut kāda sapņa realitāte un loģika.
Ja Gulbim būtu patiešām izdevies izzīst no tranzītbiznesa 7,5 miljardus, diezin vai viņš šodien tik devīgi tos atvēlētu valsts parādu segšanai. Varbūt pat tagad, lai stabilizētu savu ekonomiku, Latvijai no Eiropas institūcijām nāktos žēli lūgties nevis 7,5, bet 15 miljardus?
Ar Lemberga ietekmi, tās apmēriem, dziļumu un tālumu gadu gadiem ir spekulēts uz nebēdu. Bieži vien tā ir piesaukta nevietā vai pārspīlēta. Ja Lembergu šobrīd tiesā par ietekmi, tad tas ir unikāls precedents un, iespējams, gluži labi saderas ar minhauzeniskajām Gulbja prasībām par pagaidām neskaidro ciešanu materiālo kompensāciju. Kāds prāvas pamats, tādas dīvainas prasības.
Komentēt rakstu