Latvijas Okupācijas muzejā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas priekšvakarā atklāta izstāde par 1949. gada 25. marta baisajiem notikumiem. Izstādes apmeklētāji tajā varēs aplūkot tā laika liecības – dokumentus, fotogrāfijas un priekšmetus no muzeja fondiem. Aizkustinoši ir Olgas Dorbes zīmējumi, kuros pavisam vienkāršā tehnikā atainota Sibīrijas ikdiena – dzīvojamās mājas, sieviete ar mazu meitenīti zāģē koku, izsūtītie strādā uz lauka. Vienā no zīmējumiem attēlota kāda militārpersona, kas stāv pāri visam, arī cilvēkiem. 1936. gadā dzimušo Olgu kopā ar māti Alvīni un māsu Veltu deportēja no Ventspils apriņķa Zlēku pagasta uz Omskas apgabala Moskaļenkas rajonu. Izstādē lasāmas vēstules no Sibīrijas uz Latviju, arī pavisam īsa atvadu vēstulīte, no kuras staro siltums, bet pilnīga neziņa par nākotni – to rakstījusi sieviete īsi pirms aizvešanas. Daudzi no izsūtījuma neatgriezās, taču lielāka daļa atgriezās mājās pēc J. Staļina nāves piecdesmito gadu vidū.
Starp viņiem bija arī Jānis Paparde, kas ar sievu Annu un diviem maziem bērniem – trīsgadīgo Viktoru un četrgadīgo Valiju – bija deportēts no Ilūkstes apriņķa Susējas pagasta uz Omskas apgabala Boļšerečjes ciemu. Visa ģimene Latvijā atgriezās 1956. gada februārī. Izstādē skatāms J. Papardes no kokmateriāliem veidots sādžas makets.
1949. gada martā notika lielākā padomju okupācijas varas terora akcija pret Latvijas iedzīvotājiem, kuras mērķis bija sagraut zemnieku saimniecības, lai varētu īstenot lauksaimniecības kolektivizāciju. Izsūtot lauku iedzīvotājus, cerēja mazināt tautas atbalstu pret okupantiem karojošajiem nacionālajiem partizāniem. Šodien notiek dokumentālās filmas 1949. gada 25. marta deportācijas pirmizrāde. Filmu sagatavojusi Latvijas Okupācijas muzeja Video un kinofonofoto krātuve. Liecību sniedzēji ir cilvēki, kuru dzīvesgājumu okupācijas apstākļos krasi ietekmējusi totalitārā sistēma.
Komentēt rakstu