Vecā Rīgas dzelzceļa stacija, liela, tumša pobeda, ar ko mūs sagaidīja radi un aizveda uz laukiem. Bet Latvija man asociējas ar ābolu smaržu – vecaistēvs glabāja ābolus lielās kastēs starp zāģu skaidām... Visus mūsējos izsūtīja jau 1941. gadā, un 1949. gadā vairs nebija ko sūtīt.
Jā, esmu no deportēto cilts," teic Daina Kļaviņa, Latvijas Valsts arhīva direktore kopš 1991. gada.
– Šodien aprit 60 gadu kopš 1949. gada 25. marta nežēlīgajām deportācijām. Ar kādām izjūtām sagaidāt šo dienu?
– Ja var tā teikt, mūsu sajūtas ir labas. Ir gandarījums par to, ka esam pabeiguši savu lielo darbu – projektu par deportācijām. Kopā ar kolēģiem esam darījuši visu, lai saglabātu deportēto cilvēku piemiņu un lai uz dokumentu pamata atklātu totalitārā režīma būtību, kā arī lai izprastu veidu, kā šīs deportācijas tika realizētas. Esam apkopojuši, apstrādājuši un ievietojuši datu bāzē visu informāciju, kas atrodas mūsu arhīvā, un tas ir ļoti liels apjoms. Protams, mēs nevaram pretendēt uz to, ka esam izpētījuši visus vēstures jautājumus, taču ir sagatavots pamats, lai vēstures pētnieki varētu sākt to darīt. Ir apkopots materiāls par 1941. gada 14. jūnija, 1949. gada 25. marta un citām deportācijām, kas nebija tik plašas.
– Par cik cilvēku likteņiem ir apkopoti dati jūsu lielajā divsējumu izdevumā Aizvestie?
– Par 44 275 cilvēkiem. Tie ir specifiski skaitļi. 1949. gadā – laikā no 25. līdz 30. martam – no Latvijas izveda 42 125 cilvēkus. Bet pa ceļam dzima bērni, pa ceļam vagonos uzņēma cilvēkus, kuri bija atradušies ārpus savas dzīvesvietas, šajā skaitlī iekļauti arī tie cilvēki, kuri bija arestēti un izsūtīti un kuru ģimenes līdz ar to arī deportēja.
– Kāds bija jūsu pamatsecinājums, vērtējot dokumentus?
– Deportācijas bija specifiska politisko represiju forma: būtībā visi šie cilvēki tika sodīti bez tiesas. Un tas nebija likumīgi pat pēc tā laika PSRS likumiem.
– Daudzus satrauc jautājums par to, cik liela bija vietējo cilvēku loma deportāciju sagatavošanā, citiem vārdiem runājot – kāds bija kolaboracionisma līmenis?
– Dokumenti, kas ir mūsu rīcībā, skaidri parāda, kuri bija galvenie deportāciju organizētāji un sarakstu veidotāji. Tagad zinām, ka sarakstus veidoja Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieki – vietējie cilvēki. Viņi strādāja Latvijas arhīvos un izmantoja 1939. gada tautsaimniecības skaitīšanas materiālus, fiksējot visas kaut cik nozīmīgās saimniecības. Viņi arī veica aptaujas un izzināja visas tā saucamās politiski neuzticamās personas. Kā redzam no dokumentiem, 25. marta deportācijas tika vērstas lielākoties pret lauku cilvēkiem. Akcija sākās ar Valsts drošības ministrijas sarakstiem, bet nebija nekādu likumdošanas aktu, kas paredzētu šādas darbības, – tie bija tikai politiski lēmumi, un tas viss ir raksturīgi totalitāriem režīmiem. Uz politisko lēmumu pamata tika virzīti visi procesi. Un kā mēs redzējām – daudzos gadījumos vissvarīgākie lēmumi bija ļoti noslepenoti, un par vissvarīgākajiem dokumentiem, kas raksturo 1949. ga-da deportācijas, mēs uzzinājām tikai 2004. gadā, kad pirmo reizi tika publicēts 1949. gada janvāra lēmums. Daudzos gadījumos rakstisku rīkojumu vispār nebija.
– Jūs gribat teikt, ka tikai 2004. gadā šie dokumenti tika atslepenoti?
– Jā. Tos publicēja paši krievi.
– Vai mēģinājāt tikt klāt šiem dokumentiem?
– Diemžēl mums ir ļoti sarežģīta sadarbība ar Krievijas arhīviem. Faktiski sadarbības nav tikpat kā nekādas. Domāju, ka tā ir Krievijas valsts politika, jo ne jau paši arhīvi regulē pieejamības jautājumus... Šobrīd tās arhīvu durtiņas tiek slēgtas ciet cita pēc citas. Tas viss tiek darīts legāli – ar likumiem, ar pieejas tiesībām.
– Iespējams, Krievijas arhīvi sniegtu vairāk ziņu arī par tiem, kuri te uz vietas centās izkalpoties sarkanajai varai.
– Pētot, kā notika deportācijas, redzam, ka uz vietām tiešām piesaistīja vietējos cilvēkus. Mēs gan nevaram pateikt, kāda bija viņu motivācija piedalīties šajās akcijās. Iespējams, tās bija bailes, kolaboracionisms vai pārliecība.
– Vai varat pateikt, cik apmēram bija šo vietējo pakalpiņu?
– Pagaidām to ļoti grūti konkretizēt. Katrā pagastā bija konkrētas cilvēku grupas, kas to darīja. Tādas aplēses var veikt, izejot cauri pagastu un apriņķu partijas komiteju lēmumiem. Tā apzināti veidota politika, lai parādītu, ka šajās akcijās piedalījušies daudzi vietējie. Ir arī daudzu cilvēku atmiņas, jo viņi, protams, atceras, kas un ko darījis. Taču atmiņām ir tā īpatnība, ka dažkārt vēlamais pārvēršas par esošo, tāpēc viss ir jāpārbauda. Cilvēki arī sūta mums vēstules un jautā, kas viņus ir izsūtījis, un tad ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ne jau Jānis, Pēteris vai Miķelis bija tie, kas pieņēma lēmumus.
– 1941. gada deportācijās viens no latviešu antivaroņiem bija rakstnieks Vilis Lācis, kuram bija tas gods parakstīt deportāciju dokumentus. Vai viņš izcēlās arī 1949. gadā?
– Nē, viņam vairs nebija tik izteiktas lomas. Viņš kaut ko parakstīja, taču tie nebija pamatdokumenti. Toreiz galvenais parakstītājs bija Alfons Noviks.
– 1949. gada 25. marta deportācijas bija nežēlīgākas par izsūtīšanām 1941. gada 14. jūnijā.
– Jā. Katrs ceturtais no izsūtītajiem bija bērns līdz 16 gadiem: vairāk nekā 11 000 bija bērni. Katrs sestais izsūtītais bija vecāks par 60 gadiem. Pēc tā laika PSRS likumdošanas bērnus vispār nebija paredzēts represēt. Tāpat tā neparedzēja izsūtīt cilvēkus uz mūžu. Taču cilvēkiem lika parakstīt dokumentus, ka viņi ir uz mūžu izsūtīti. PSRS totalitārais režīms ignorēja pats savus izdotos likumus. Ar savu izpētes materiālu mēs gribējām pateikt, ka šī akcija bija vērsta tieši pret latviešiem.
– 1941. gada 14. jūnija deportācijās padomju okupanti mēģināja nocirst galvu Latvijas inteliģencei. 1949. gadā mēģināja iznīcināt zemniecību. Kāpēc tieši tāda secība?
– Tāpēc, ka darbīgie un čaklie latviešu zemnieki bija liels šķērslis vienlaidu kolektivizācijai – kolhozu veidošanai, kas sākās pēc kara. Pirms dažiem gadiem bija izdevība pabūt Omskas un Tomskas arhīvos – ar mērķi papētīt, kāda bija situācija Sibīrijā šo deportāciju laikā, kādi tur bija dzīves apstākļi. Izrādījās, ka jau 1949. gada janvārī šie Krievijas apgabali tika informēti par to, ka gaidāms liels cilvēku pieplūdums. Latvijā vajadzēja atbrīvot teritorijas no tiem cilvēkiem, kas potenciāli varētu darboties pret jauno varu. Tas pats jau bija noticis arī Krievijā. Piemēram, no Altaja novada tūkstošiem cilvēku pārvietoja uz Omskas un Tomskas apgabaliem, atņemot pilnīgi visu. Būtībā Latvijā varmākas izdarīja to, kas jau bija izmēģināts Krievijā.
– Jūs kopā ar kolēģiem paveicāt lielu darbu. Manuprāt, ļoti svarīgi ir ne tikai arhivāriem un vēsturniekiem apzināt vēsturi, bet arī to nodot tiem, kas veidos šo valsti – jaunajai paaudzei.
– Taisnība. Mūsu cilvēki strādāja, neskaitot ne stundas, ne dienas, ne mēnešus. Tas bija īsts sirdsdarbs. Katru lietu skatot, būtībā mēs iegājām katra konkrētā cilvēka dzīvē. Un tas bija ļoti grūti gluži psiholoģiski. Bet ir darba joma, kas nav popularizēta, tāpēc ir maz zināma. Jaunais darba virziens, ko attīstām, ir arhīvu pedagoģija. Un mums ir veiksmīgi izdevies atrast nišu Latvijas skolēnu, skolotāju un studentu vidē. Mūsu mērķis un galvenais uzdevums ir izvērst tieši šīs tēmas, tostarp arī par Latvijas iedzīvotāju represēšanu, jo cilvēkus ne tikai deportē-ja – viņus arī arestēja. Esam sākuši projekta otru etapu – apzināt pārējos represētos Latvijas cilvēkus. Tā būs ļoti liela cilvēku grupa. Mēs gribam apjaust, cik daudz cilvēku ir cietuši no padomju režīma. Un tātad – ko mēs darām šajā jomā, ko sauc par sabiedrības informēšanu? Ir gandarījums par to, ka Latvijas vēstures skolotāji ir ārkārtīgi labi mūsu sabiedrotie. Mēs regulāri organizējam viņiem mācības, kurās darām zināmus dažādus vēstures faktus, palīdzam saprast, kā strādāt ar arhīva dokumentiem un kā mācību procesā izmantot to informāciju, kas atrodama arhīvā. Skolotāji ir apbrīnojami atsaucīgi, un tas attiecas gan uz latviešu, gan krievu skolām. Esam gandarīti, ka cilvēku piemiņa tiek ne tikai iemūžināta, tā tiek arī darīta zināma citiem.
– Ir tautas, kas uzskata, ka ir cietušas nesalīdzināmi vairāk par citām tautām. Kā tad ar latviešu ciešanām? Vai tās mazsvarīgākas? Vai padomju fašisma represijās bojā gājušo skaits ir nenozīmīgs?
– Ja rēķināsim procentuāli pret mūsu iedzīvotāju skaitu, iegūtais skaitlis būs visai nozīmīgs. Pagaidām nevaru konkrēti nosaukt šo skaitli, jo mēs vēstures zinībās pieturamies pie dokumentālas konkrētības. Kad projekts būs pilnībā pabeigts, mēs varēsim šo skaitli nosaukt. Šā gada rudenī gribam organizēt lielu starptautisku konferenci ar vēsturnieku un politologu piedalīšanos par vēsturisko atmiņu un vēsturiskās atmiņas kultūru dažādās pasaules valstīs. Pie mums ļoti maz tiek runāts par šo vēsturisko atmiņu, par to, ka sabiedrība gandrīz nemaz netiek gatavota izlīgumam un samierināšanās jautājumam – var piedot, bet nevar aizmirst, bet varbūt var aizmirst, bet nevar piedot? Šajā aspektā tiek skarts arī kolaborācijas jautājums: vispirms vēsture jāizzina, un tikai tad mēs varēsim pateikt, cik lielā mērā šajā procesā bija iesaistīti vietējie iedzīvotāji.
– Izlīgt un samierināties ir iespējams vien tad, ja agresors – šajā gadījumā PSRS mantiniece Krievi-
ja – no sirds atvainosies un nožēlos izdarītās nelietības. Taču no Krievijas to diezin vai varēs sagaidīt.
– Samierināšanās jāskata gan globālā, gan lokālā mērogā. Pirmais etaps būtu jāveic šeit, uz vietas, jo lokālais mērogs nereti nav vienkāršākais. Otra lieta – samierināšanās un izlīgums starpvalstu līmenī. Neticu, ka jelkad tiks risinātas materiālās lietas, taču morālā lieta – tā ir galvenā, kas cilvēkiem vajadzīga. Ir svarīgi arī tas, cik lielā mērā valdības politiķi būs vērsti uz to, lai šīs lietas nekad nenozustu no vēstures lappusēm. Mēs taču zinām, ka padomju represiju tēma mācību grāmatās ir ļoti maz aplūkota, un tas nav tikai Latvijā vien.
– Ne tikai grāmatās vien: faktiski nav arī mākslas filmu par laikposmu.
– Labs piemērs bija filma Rīgas sargi – varbūt nebija tik nozīmīgi tas, ka vēstures fakti netika precīzi attēloti, taču filmā bija patriotisms un dzimtenes mīlestība. Ar jauniešiem svarīgi par vēsturi runāt vienkārši, arī par deportācijām. Arhīvā ir ļoti daudz lietu, kurās ieraugām tā laika jauniešus: viņi ir izrauti no ierastās vides, viņi sarakstās, viņi mēģina saglabāt savu mīlestību... Bērni un jaunieši deportācijas uztvēra citādi nekā pieaugušie, kuri jau zināja tās šausmas, kas notiks, – viņiem bija atmiņas no 1941. gada deportācijām, un bailes tāpēc bija daudz lielākas. Ja kāds radītu labu scenāriju, iznāktu arī laba filma par to laiku. Un tāda filma neapšaubāmi ir vajadzīga.
– Grāmata Aizvestie ir gan latviski, gan angliski. Vai neesat domājusi arī par tulkojumu vācu un krievu valodā?
– Iespējams, ka Vācijas vēstniecība sniegs kādu atbalstu, tad šo darbu izdosim arī vāciski. Jo arī Vācijas skolēni komunistiskā perioda vēsturē ir tikpat lieli analfabēti kā mūsējie.
– Lai izdotu grāmatu krieviski, vajadzētu palūgt naudiņu Krievijas Federācijas vēstniecībai.
– Nu, diez vai šī vēstniecība tam piekritīs... Interesanti, ka krieviem ir daudz šāda veida grāmatu: viņi ir rūpīgi pētījuši faktus par saviem represētajiem, turklāt viņi mūsu izdevumu izmanto kā rokasgrāmatu. Mūsu grāmatu Krievijas vēstniecība, protams, neatbalstīs, jo viņi uzskata, ka šī grāmata – Aizvestie – vērsta pret Krieviju. Te nu krievi runā paši sev pretim: viņu vēsturnieki uzsver, ka Staļins krievu tautai nodarījis daudz ļaunuma, savukārt, ja par Staļina nodarīto postu runājam mēs, tā jau ir vēstures falsifikācija.
* * *
...Rēzeknē jau dažas dienas ļaudis runāja, ka notikšot izvešanas. Atkal. Runāja klusi, ar bailēm, ar smagu nolemtību. Saimniece, pie kuras Marija īrēja gultasvietu, 24. marta vakarā pateica, ka redzējusi daudzas smagās mašīnas iebraucam pilsētā. 25. martā Marija aizgāja uz skolu – viņa bija Rēzeknes
1. vidusskolas 11. klases audzēkne. Todien klase jau bija pustukša. Tiem jauniešiem, kuri vēl sēdēja klasē, uz soliem bija nolikti cimdiņi – ja nu gadījumā jāceļas un jāiet prom, bet Rēzeknes pavasaris togad bija auksts un sniegots...
Tobrīd Marija vēl nezināja, ka viņas mamma Eleo-nora agrā 25. marta rītā no Tuču sādžas jau bija aizvesta uz Maltas staciju, kur līdz ar citiem rēzekniešiem viņu gaidīja ceļš lopu vagonā – uz Sibīriju. Pirms kara, kad krievi okupēja Latviju, Eleonora bija palielas saimniecības īpašniece, tāpēc 1949. gadā tika ieskaitīta budžos, kas kavē kolektivizāciju. No saimniecības gan bija palikušas vairs tikai atmiņas, jo krievi bija atņēmuši gandrīz visu – zemi, lopus, kuļmašīnu... Krieviski runājošais zaldātiņš, kas 25. marta rītā ar pajūgu piebrauca pie Eleonoras mājas un pavēlēja taisīties prom, mierināja izmisušo sievieti, teikdams, lai viņa neraud, jo TUR būšot labāk, jo ŠEIT viņu tik un tā neviens mierā neliks...
Todien skolā pirmā bija vēstures stunda, kuru vadīja skolotājs Leopolds Purviņš. Bet ko nu vadīja... Viņš pateica audzēkņiem, lai tie dara, ko grib, jo viņš nespējot vadīt stundu: šorīt aizvests viņa labākais draugs Askolds. Pēc mirkļa skolas pārzine skolotājam Purviņam paziņoja jaunumus, kurus viņam nācās pateikt skaļi: "Marija, pēc jums ir atnākuši."
Kad Marija izgāja gaitenī, Purviņš klusi un steidzīgi nobēra: "Ejiet prom pa sētas durvīm! Es pateikšu, ka šodien neesat ieradusies skolā." Marija, sabijusies un satraukta, aizskrēja uz savu īres vietu. Un tad skolotājs attapās, ka arī tur viņa nedrīkst palikt: krievi taču nāks viņu meklēt! Klasesbiedrene, vārdā Vilhelmīne Svikle – priekšzīmīga komjauniete un aktīviste, pieteicās aizskriet pie Marijas un viņu pabrīdināt. Labi, lai notiek. Taču cita klasesbiedrene – Genovefa Kudore, sapratusi, ka Vilhelmīne varētu "nejauši" nenokļūt līdz Marijai, izprasījās ārā no klases, lai ātrāk nokļūtu līdz apdraudētajai klasesbiedrenei.
...Un tā Marija bēguļoja desmit dienas – tieši tik ilgi, kamēr pilsētā ik nakti notika dokumentu kontrole. Dzīvoja skolotāja Purviņa ģimenē, pie radiem. Slēpās arī Marijas māsa Tonija, bēguļoja viņu brālis Edvards. Vēlāk Marija aizbrauca uz Jēkabpili, kur kāds gādīgs radinieks piezvanīja uz čeku un pateica, ka Marija ir uz Sibīriju deportētās Eleonoras meita. Čekisti savāca jauno meiteni un nosūtīja viņu atpakaļ uz Rēzekni, piekodinot, ka tur atkal jāpiesakās čekā. Rēzeknes čekas priekšnieks, melnīgsnējs aziātiskas izcelsmes sveštautietis, ieskatījies Marijas dokumentos, priecīgi iesaucās: "Ja veģ za vami prihoģil!" (Es taču biju atnācis jums pakaļ! – krievu val.) Ja šī "tikšanās" būtu notikusi skolā, tajā drausmajā
25. marta rītā, uz Sibīriju aizvestu arī Mariju.
...Eleonora Tuče no Sibīrijas atgriezās 1956. gada pavasarī. Viņas meita Marija jau bija apprecējusies un pabeigusi Rīgas Pedagoģisko institūtu. Taču ne bez grūtībām: kaut arī Marija bija teicamniece, viņu varēja atskaitīt no studentu skaita, jo viņas kursabiedrene – tā pati Vilhelmīne – čekistiem bija nosūdzējusi Mariju par "ideoloģisku krāpšanos", proti, iestāšanās anketā Marija savulaik ierakstīja, ka abi viņas vecāki ir miruši: ja viņa atklātu, ka māte atrodas Sibīrijā, augstskolu Marija neredzētu kā savas ausis. Pārsteidzošā kārtā viņai palīdzēja fakultātes partijas sekretārs biedrs Tuhs, un izcilnieci Mariju neizslēdza no institūta.
Eleonora tajā pavasarī pirmo reizi ieraudzīja savu mazmeitu – Elitu. Kaut arī vecāmāte sen jau bija aizmirsusi raudāt, viņas sausajās acīs sariesās ilgajos izsūtījuma gados krājies maigums.
Man toreiz bija tikai trīs mēneši.
Komentēt rakstu