Vērojot norises ap Bičkoviču, jāsecina, ka vienam no Latvijas valstij bīstamākajiem grupējumiem – sorosistu kvazipartijai – kaut kas ir nogājis greizi inženiertehniskos aprēķinos. Bičkovičs varbūt ir bijis labi iekārts atsaitēs sākumā, taču, kad viņa virzīšanas process sāk iegūt paātrinājumu un spēkā ir vairs ne statikas, bet kinemātikas un dinamikas likumi, ir izrādījies, ka kandidāta masa ir par lielu, un saitītes ir sākušas strinkšķēdamas satrūkt. Proti, mazliet ir cerības, ka Bičkovičs spriedīs un domās pats, nevis darīs to, ko viņam liek viņa priekšgājējs Andris Guļāns, respektīvi, Anita Kehre, Sorosa skolas mediju eksperte.
Tas, pēc kā brēkdams brēc Latvijas valsts tiesiskums, ir tāds Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kurš spēs pasūtīt divas mājas tālāk ikvienu politizēta AT viedokļa vai sprieduma gribētāju, lai kādas partijas vai NVO krekliņā tas tērptos un lai kādus glaimus vai draudus tas izteiktu. Dodi, Dievs, kaut nu Bičkovičs tāds būtu! Likums un tikai likums lai ir Augstākās tiesas priekšsēdētāja vadzvaigzne!
Būt likuma, nevis politikas, kalpam ir grūts uzdevums, par to tiesneši nereti ir smagi sisti un viens otrs pat šķīries no mantijas par pūļa viedokļa un politiskā pasūtījuma ignorēšanu. Taču tiesnesim, ja viņš ciena pats sevi un savu profesionālo godu, nav citas izejas.
Skeleti skapī, ko par Bičkoviču ir sarūpējis un caur saviem ģimeniskām, draudzības un naudiskām saitēm saistītajiem plašsaziņas līdzekļiem tautā palaidis viens advokātu kantoris, ir izrādījušies bleķis. Īpaši jau sāga par Bičkoviča it kā sadarbību ar čeku un pilsonības iegūšana arīdzan. Lai gan viss ir skaidrāks par skaidru, propagandisti, kam uzdots mēģināt Bičkoviču norakt, atkal un atkal maļ un apviļā, izliekas, ka neko nav dzirdējuši un atkal nesaprot, ko tad ar Bičkoviču kādreiz ir darījušas tādas iestādes kā VDK un PID. Bet abos gadījumos AT priekšsēdētāja amata kandidāts ir bijis upuris. Pirmajā gadījumā Valsts drošības komiteja ir gribējusi jauno juristu par savu darbinieku, bet, tā kā Bičkovičs nav gājis, viņš ir aizsūtīts kuvaldu deržatj padomju armijā par tankistu.
Pilsonības un imigrācijas departaments savulaik caur un cauri sastāvēja no ļaudīm, kam krūšu kabatiņā blakus LR pilsoņa pasei glabājās arī Pilsoņu kongresa izdotās pilsoņu apliecības. Tie bija sūri kadri, kas juridisko zināšanu trūkumu kompensēja ar mugurkaulainu pārliecību par to, ka birokrāta amata stāvoklis jāizmanto krievu čakarēšanai. Nu un poļu čakarēšanai, ja tādi pagadījās pa rokai.
Lai nu kā tur būtu bijis, Bičkovičam ir tiesas spriedumi par to, ka nav konstatēta viņa sadarbība ar VDK un ka viņš ir LR pilsonis. Te jautājumiem vairs nebūtu jābūt.
Drīzāk bažas raisa kas cits – laipojot starp Scillām un Haribdām pirms savas iebalsošanas, Bičkovičs ir tā interesanti runājis par ģenerālprokuroru Jāni Maizīti. Dienā esot bijusi intervija, kurā viņš saka tā: "Neesmu iedziļinājies, bet tik, cik esmu saskāries darba darīšanās… Konkrēti viņš gan nevienu apsūdzību neuztur tiesā… Informācija ir saistībā ar masu medijiem, un šajā mirklī redzu, ka Maizīša kungs visai veiksmīgi tiek galā ar pienākumiem. Neesmu dzirdējis vai lasījis par īpašām problēmām viņa darbā. Loģiski, ja viņš šobrīd tiek galā, tad acīmredzot viņš arī rīt varētu tikt galā."
Nu, labrīt, kandidāta kungs! Maizītis tiek galā? Nezin kur Bičkovičs ir skatījies un ko klausījies, ja nav pamanījis, ka Maizīša kantorī ir čakli darbinieki, kas veic nevis tikai represīvus darbus, bet ir arī čakli juridiskās palīdzības sniedzēji. Neatsveramu juridisko palīdzību pēdējos gados ir saņēmusi virkne Ventspils tranzītuzņēmēju, kuriem nav vēlmes tērēt laiku un naudu sarežģītos civiltiesiskos strīdos pie mantas un ietekmes pārdalīšanas. Šī juridiskā palīdzība izpaužas kā krimināllietu fabricēšana pret citiem tranzīta uzņēmējiem un vienu pazīstamu pašvaldības amatpersonu.
Vēl viens prokuratūras hobijs ir izpalīdzēšana politisko partiju savstarpējos strīdos, klaji politisku krimināllietu veidošana. Prokuratūras āva neskar tikai tās partijas, kas korporatīvi saistītas ar Sorosa fondu, un šo partiju līderi laikam netiktu kriminālvajāti pat tad, ja atklātos, ka viņi ēduši mazus bērnus.
Nav pagaidām zināms, vai par šo darbu prokuratūrā kāds saņem arī iepriecinājuma dāvanas, bet ir zināms, ka tranzīta karos kā vienas strīdnieku puses smacētājs otras puses interesēs jeb oficiāli procesa virzītājs ir prokurors Andis Mežsargs, kurš paralēli darbam ar tranzītu ir strādājis arī citās jomās. Piemēram, vienai automoto mīļotāju biedrībai ir juridiski palīdzējis jau kopš 1996. gada, bet no 2001. gada līdz 2006. gadam ar šo biedrību saistīta firma ir apmaksājusi prokurora mobilā tālruņa sarunas. Maizītim šķiet, ka te viss ir kārtībā un ka šāds prokurors var turpināt virzīt procesus. Līdz ar to agrāk vai vēlāk vajadzētu rasties jautājumam, vai ģenerālprokurors, kam apakšnieki ir tādi, pats arī nav tāds, kam nevajadzētu turpināt būt ģenerālprokuroram?
Cerams, ka gadījumā, ja Bičkovičs tiks iebalsots par AT priekšsēdētāju un kad viņam būs jāizvirza kandidatūra ģenerālprokurora amatam, viņa nelielais dzirdes un redzes defekts būs tiktāl apārstēts, ka viņš dīvainības ģenerālprokurora darbos būs jau spējīgs pamanīt.
Komentēt rakstu