Citu vidū tie satika arī Jauno laiku. Baznīcā kristītais JL uzreiz saprata, ka prokurorus piemeklējusi liela svētība. JL tūdaļ kāpa Saeimas tribīnē un pieprasīja kanonizēt to, ko prokurori šķitās dzirdējuši. "Stučījiet – un jums taps atvērts," to tagad teica JL kā mūsu izeju uz gaismu.
Cīņās ar ķeceriem pagāja gads. Taču sēkla nebija kritusi uz akmeņiem. Pagājušajā nedēļā Saeima pārtaisīja Kriminālprocesa likumu par Stukaču likumu. Stučījiet – un jums taps atvērtas kameras, kabatas, prokuroru sirdis... Vārdu sakot, Saeima krietni paplašināja aploku, kurā valsts pārstāvjiem ļauts ielaisties darījumos ar noziedznieku, un nostiprināja domu, ka sods šajā valstī nav vis neizbēgama, bet selektīva būšana.
Ļoti žēl, ka juristu publiskā diskusija par KPL grozījumiem pērnā gada sākumā un rudenī apslīka monologos. Pārliecinoša atbilde uz galveno publikas locīto jautājumu – kāpēc par noziedznieka atbrīvošanu no soda jālemj prokuroram, nevis tiesai, izpalika. Otrkārt, tā ar netapa lāgā skaidrs, kāpēc nebija diezgan ar veco KPL 410. panta redakciju, kura principā ļāva prokuroram darīt to pašu? Nevaru to komentēt, jo ne likumdevējs, ne speciālisti nav spējuši šo grozījumu sakarā sniegt komentāram pietiekamu spriešanas bāzi, kuru respektēt.
Tāpēc neaiztikšu te pašu kriminālprocesu, resoriskos grozījumu efektus un defektus. Man pamatā būs diezgan ar sociālpolitiskajām klapēm, kurās labpatika auties grozījumu stūmējiem un arī dažam labam (arī juristam), kas vēl nesen teicās esam kvēls to pretinieks. Toties ģenerālprokuroram tagad būšot vieglāk cīnīties ar "mafiju" (S. Āboltiņa). Vai tas jāsaprot tā, ka cīņai ar mafiju Latvijā tiek deleģēts viens protagonists – ģenerālprokurors, bet tiesībsargājošā sistēma šai būšanā tuvojas apendiksa lomai? Jo viens ģenerālprokurors spēj lemt bezpartejiskāk un objektīvāk nekā sistēma? Ja Civillikumā teikts, ka likums neaizsargā darbības, kas pretējas likumiem vai labiem tikumiem, vai šie grozījumi akceptē stučīšanu kā tikumu, ja vien ģenerālprokurors to par tikumu atzīst?
Tiesa manā uztverē ir arbitrs. Ja lēmumu par atbrīvošanu no atbildības par noziegumu pret pakalpojumiem pieņemtu tiesa, tas būtu tādas acs lēmums, kurai pienākums skatīt lietu no visām pusēm. Prokuratūra manā uztverē ir krietni vienpusīgāks institūts, turklāt institūts, kuram Latvijā, manuprāt, arvien ir pārāk daudz ministrijas pilnvaru. Vienošanās princips – tā gan būtu advokāta un prokurora darīšana. Bet pilnīga brīvlaišana no soda – tas, manuprāt, ir Temīdas ziņā, un, manuprāt, ir aplam prokurora tiesības dot pilnīgu brīvlaišanu motivēt ar to, ka prokurors ceļ un uztur apsūdzību. Lai ceļ un uztur, bet – tiesā tiesa. Protams, mums – prokuroram, deputātam, žurnālistam... – ir krietni vieglāk, ja likumdevējs ļauj mums rīkoties plašākā sliktu tikumu amplitūdā. Vai varbūt stučīšana tomēr jau ir oficiāli atzīts tikums? Jo šie grozījumi taču nav pirmais mēģinājums padarīt to par atjaunotajā Latvijā atzītu sadzīves normu, sabiedriskās saskares stūrakmeni (citi akmeņi nav tikuši ne kopti, ne tik aktīvi piedāvāti). Protams, padomju laika drošības, tiesībsargājošajiem orgāniem bija daudz vieglāk strādāt tāpēc vien, ka stukaču bija vairāk nekā komjauniešu. PSRS bija kādi septiņi stučītāju pamatveidi (apmaksātie, piespiestie, patrioti...). Saeima viņnedēļ kā galvenos Latvijas stukaču paveidus akceptēja stukačus pēc aicinājuma un slimos. Noderīga, ieteicama, pārņemama un... ne tikai padomju prakse.
Re, ko saka viens amerikāņu skolā daudz pastrādājis pedagogs un rakstnieks: "Kas vēl man likās ļoti smagi? Pirmais – skolēna vara pār skolotāju. Amerikā katram jāprot stučīt. Tāpēc neviens skolotājs nevienam skolēnam nekad neteiks neko sliktu. Viņš vienmēr smaidīs. Un, nedod Dievs, kaut kā aizskart, abižot skolēnu. Tāpēc nevienam nekad netiek izpaustas atzīmes. Burtnīcas ar atzīmēm vienmēr guļ ar titulvāku uz leju. Vecāki saņem zīmītes: "Jūsu bērns..." Starp citu, skolēni raksta par saviem skolotājiem divreiz gadā. No tā atkarīga ne tikai skolotāja alga, bet arī darbs. Šis dubultstandarts radina bērnus stučīt arī citam par citu." (A. Levintovs.) To te citēju tāpēc, ka pieņemtie grozījumi ir viens no soļiem ceļā tieši uz šādām attiecībām Latvijas iestādēs, skolās, rūpnīcās, tiesās, prokuratūrās....
Lasīju, ka "tiesības ir tik daudz morāle, cik daudz noteikta sabiedrības darbība var piespiest ievērot šo morāli; citiem vārdiem, tiesība ir no zināmas sabiedrības formulēts un pieņemts morāles minimums" (A. Vinogradovs). Tad kāda velna pēc ar likumdevēja instrumentiem vēl vairāk samazināt šo minimumu sabiedrībā, kuras morālais slieksnis jau tā ir zems? Gribētos zināt, ko labu šādi grozījumi dod tiesību praksei? Saka: "La Cour rend des arrets et pas des servises" (tiesa gatavo spriedumu, nevis izdara pakalpojumus). Šajā gadījumā liekas, ka untumaini politiķi apgādājuši prokuroru ar rīku, kas dod tam iespēju veikt pakalpojumus un kārtot darījumus. Vai tomēr nebija godīgāk pieņemt kādu kazuālu (nevispārināmu) likumiņu konkrētai korporatīvai vajadzībai? Nevis piecūkot vispārējo katliņu ar morāli apšaubāmām metastāzēm. Sak, Lemberga lietā nav garantijas, ka tiesa prokuratūrai vajadzīgos džekus izpestīs, tāpēc lai to dara prokurors pats. Visi zinātu, ko kurš te spēlē. Tagad iznāk vien kārtējā izlīdzēšanās uz likuma autoritātes rēķina. Turklāt attieksmi šajā gadījumā noteiks ne jau nu prokurora lēmums. Tie, kam prokurors būs devis grēku atlaidi, šajā (!) gadījumā nepārstās būt noziedznieki. Viņi kļūs par nesodītiem noziedzniekiem un stukačiem. Kā stukačus šos brīvlaistos pamatā arī uztvers ikvienā – biznesa, cietuma vai pat varas – vidē. Tie, pateicoties prokuratūrai, vairs nebūs ne godīgi blēži, ne godīgi cilvēki.
Ja būtu tiesas lēmums, būtu citādi. To, manuprāt, nosaka tiesas jēga. Turklāt, lai prokurora lēmums būtu savā autoritātē līdzvērtīgs lietās, kur lemt piekrīt tiesai, ij likumdevējam, ij Ģenerālprokuratūrai, ij tiesu sistēmai te jāpakāpjas uz krietni augstāka morāla sliekšņa. Uz kuru raugoties sabiedrībai jāceļ acis augšup, nevis jādur deguni grīdā. Ar stučīšanas apmīļošanu to nedabūt.
Komentēt rakstu