Janvāris Latvijā bijis straujas pasliktināšanās mēnesis. Eurostat salīdzinājumā par decembri Latvija ar apstrādājošās rūpniecības kritumu gada laikā par 11,8% izcēlās kā stabilitātes saliņa. Vēl jo rožaināka aina decembrī pavērās, salīdzinot apstrādājošās rūpniecības rādītājus decembrī attiecībā pret novembri, kad Latvijai – ticiet vai ne! – ar pieaugumu par 5,8% bija pats labākais rādītājs no pārdesmit ES dalībvalstīm, par kurām Eurostat bija apkopojis ziņas. Tajās mēneša laikā piedzīvotie kritumi iekļāvās 5–10% robežās. Gada kritumi tur jau bija virs pārdesmit procentu robežlīnijas, ko Latvija sasniedza un pārsniedza viena mēneša laikā.
Eurostat gan vēl nav paziņojis, cik tālu šajā bēdīgajā sāncensībā tikušas citas ES dalībvalstis, – cik daudzās no tām apstrādājošās rūpniecības sarukums sniedzas pāri jau 30 un 40% atzīmēm, bet Latvija ar apstrādājošās rūpniecības sarukumu par 27,2% noteikti būs "augstā" vietā.
Sliktās ziņas no kaimiņvalstīm nesagādā Latvijai nekādu prieku, jo Latvija taču neuzstājas rūpniecības preču tirgū ar saviem zīmoliem, bet gan ar pusfabrikātiem citu valstu produktos. Jo vairāk sarūk to ražošana, jo mazāk vajadzīgi ir arī Latvijas ražojumi.
Rūpniecības kopapjoma samazināšanās sadalījums pa rūpniecības nozarēm šķiet labi saprotams. Mērenāku kritumu piedzīvojusi ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde, kas apkalpo galvenokārt ceļu, ēku u.c. objektu būvēšanu. Šajā sadaļā kritums atbilda būvniecības apjomu kritumam, bet dati par janvāri vēl nav tik plaši, lai varētu atrast daudzas kopsakarības starp tiem. Apstrādes rūpniecības glābēja ir pārtikas produktu ražošana. Abos – iegūstošās un pārtikas rūpniecības – gadījumos kritums gada laikā ir aptuveni vienāds: 12–13% robežās. Ar lielāko kritumu par 46% izceļas tekstilizstrādājumu ražošana. Dažāda veidu iekārtu ražošana sarukusi par 20–30%, mēbeļu ražošana – par nepilniem 20%. Vienīgais izņēmums Latvijā ir farmaceitiskā rūpniecība, kas atskaitījusies ar pieaugumu par 5%. Jautājums tikai, vai šī rūpniecības nozare ir kaut ko patiešām vairāk saražojusi vai tikai pārcenojusi savus vecos remantadīna krājumus no četriem latiem līdz astoņiem latiem par vienu un to pašu iepakojumu.
CSP dati aktualizē jautājumu par aizejošās Ivara Godmaņa valdības mantojumu, ko pārņems nākamā valdība un valsts. "Principā visi rūpniecības atbalsta mehānismi ir sagatavoti un teju teju uzsāks darbību," Neatkarīgajai apgalvoja ekonomikas ministra Kaspara Gerharda prese pārstāve Inga Spriņķe. K. Gerhardam paredzētā vieta arī nākamajā Latvijas valdībā it kā liecina, ka šādi darbi tiešam darīti, ciktāl tas bija Ekonomikas ministrijas kompetencē. Jautājums tikai, kāpēc I. Godmaņa valdība izjuka, nepalikusi gaidīt savu izdarīto darbu augļus, ja tie tiešām sola ekonomiskās situācijas uzlabošanos.
Aizejošās valdības mantojums rūpniecības stiprināšanai esot programma 600 miljonu latu apmērā. Tā sastāv no četrām sadaļām: valsts galvojumu izsniegšanas uzņēmumiem, kā atsevišķu sadaļu paredzot eksporta kreditēšanu; valstij piederošā Hipotēku un zemes bankā dabūjamiem kredītiem laikā, kad privātbankas kreditēšanu ir gandrīz apturējušas, un naudas ieplūdināšanas uzņēmumos caur riska kapitāla fondiem. Nelaime tikai tā, programma attiecas uz šobrīd neesošu naudu. Valsts varēs dalīt aizdevumus un galvojumus, ja Eiropas Komisija atļaus šādi izmantot struktūrfondu naudu, bet Hipotēku un zemes banka izsniegs kredītus tad, kad pati būs šo naudu aizņēmusies. I. Spriņķe atzīmēja uzņēmēju lielo interesi par šiem variantiem. Visu ministrijas organizēto pasākumu apmeklētība esot tik liela kā nekad, tāpēc uzņēmēji nenokavēšot iecerēto iespēju uzmantošanu, ja vien tā vispār būs iespējama.
Par nākamo ekonomikas ministru ieteiktais Artis Kampars sarunā ar Neatkarīgo brīdināja, ka "pieejamie resursi nenodrošina tik lielu "spilvenu", kurā itin visi rūpniecības uzņēmumu varētu laimīgi piezemēties". Par galveno resursu izlietošanas veidu viņš šobrīd uzskata eksportgarantiju sistēmas lietošanu plašā apjomā. Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka šīs sistēmas ietvaros būs jābūvē arī kontroles mehānismi, lai garantētu produkcijas eksportu pie pircējiem, kuri patiešām gatavojas par precēm vēlāk norēķināties. Bez šādas kontroles rastos iespējas iegūt no valsts naudu par fiktīviem darījumiem, nogādājot tikai skata pēc saražotas (nekvalitatīvas, vecas) preces saviem darījumu partneriem ārvalstīs, ar kuriem tiek sadalīta nauda, par kuru Latvijas valsts izsniegusi garantijas, bet kuru piedzīt no ārzemniekiem nespēj.
Ir saprotama gan aizejošās, gan nākamās Latvijas valdības interese par eksportu, kam jānodrošina valūta Latvijas valsts parādu atdošanai, bet jocīgi tomēr, ka Latvija cer pārdot pasaulē to, kas Latvijā nav vajadzīgs.
Komentēt rakstu