Nav izņēmums arī nesenā intervija ar ekonomistu Uldi Osi, tai kļūstot par kārtējo pienesumu mītu kultivēšanā tā vietā, lai palīdzētu argumentēti izprast iespējas un priekšnosacījumus tautsaimniecības drīzākai stabilizācijai, ko Latvija iecerējusi noslēgt ar pāreju uz eiro jau 2012. gadā.
Mīts Nr. 1 Reģiona valstis pārskalojis devalvācijas vilnis, kas stipri pasliktina mūsu eksporta konkurētspēju, toties uzlabo kaimiņvalstu iespējas. Izeja – devalvēt arī latu
Jāatceras, ka, piemēram, Lielbritānijas, Zviedrijas, Polijas valūtām ir brīvi peldošs kurss un šo valūtu vērtību samazinājumu pret eiro vai ASV dolāru pērnā gada nogalē nenoteica monetārās politikas lēmums devalvēt valūtu ar mērķi iegūt labākas pozīcijas ārējā tirgū. Šo valūtu kursu jeb cenu ietekmēja pieprasījuma kritums pēc tām, kļūstot vājākām minēto valstu tautsaimniecībām un saasinoties pasaules finanšu krīzei. Mārciņas, kronas, zlota vērtība svārstās – pēc krituma parasti seko kāpums. 2008. gada novembrī un decembrī mārciņas vērtība latos kritās par 21,6%, zlota – par 15,8%, Zviedrijas kronas – par 12,6%, taču janvārī mārciņas vērtība latos atkal pieauga par 8,3% un Zviedrijas kronas – par 3,5%.
Lata vērtības raustīšana līdzi citu valstu valūtu vērtību svārstībām nevis dotu kāroto eksporta uzlabojumu, bet palielinātu riskus, izmaksas un nenoteiktību. Turklāt gan tajās valstīs, kur valūta kļuva vājāka pieprasījuma krituma dēļ, gan tajās, kur nacionālo valūtu devalvēja ar monetārās politikas lēmumu kā Krievijā, kursa kritums neatspoguļojās iepriecinošā eksporta attīstībā. Dati par 2008. gada novembri uzrāda eksporta gada kritumu Zviedrijā par 21%, Lielbritānijā par 22%, Polijā par 16%, Ungārijā par 11% un Krievijā, kur devalvācija bija monetārās politikas lēmums, – par 17%. Turklāt labāk valūtu kursu pārmaiņu ietekmi uz Latvijas ārējo tirdzniecību raksturo lata nominālais efektīvais kurss, kas ietver lata kursa pārmaiņas attiecībā pret Latvijas desmit galveno tirdzniecības partnervalstu valūtām. 2008. gada novembrī–decembrī tas pieauga par 5,6%.
Kopumā lata nominālais efektīvais kurss pēdējo gadu laikā nav būtiski mainījies, toties darba algas kopš 2005. gada sākuma ir dubultojušās, darba ražīgumam šajā laikā pieaugot pavisam mēreni (skat. attēlu). Tieši tas ir mazinājis Latvijas eksporta konkurētspēju. Tāpēc konkurētspējas uzlabošanai nepieciešams nobremzēt ar darba ražīguma pieaugumu nesamērojamo darba algu kāpumu. Devalvācija attiektos uz ikvienu – arī uz tiem, kuru ienākumi ekonomikas pārkaršanas gados jūtami nepalielinājās. Devalvācijas gadījumā iedzīvotāji ar fiksētu ienākumu būtu pirmie, kas izjustu sadārdzinātā importa un jauna inflācijas viļņa ietekmi uz savu pirktspēju. Devalvācija pati par sevi neatjauno konkurētspēju, tā var uzlabot konkurētspēju tikai tad, ja cenas pieaug mazāk par valūtas kursa pārmaiņām.
Mīts Nr. 2 Latvijas Banka iestigusi senās dogmās, nepielāgo savu politiku šīs dienas norisēm
Runājot par devalvāciju kā ekonomiskās politikas instrumentu, vietā atcerēties, ka viens no iemesliem, kāpēc Eiropā dzima un tika īstenota ideja par vienotu valūtu eiro, – lai atbrīvotos no ilgtermiņā bīstamas devalvāciju sacīkstes.
Pasenajos pagājušā gadsimta 70.–80. gados devalvācija nereti tika likta lietā kā līdzeklis valstu konkurētspējas paaugstināšanai. Tas faktiski nozīmēja šo valstu īstermiņa ieguvumus no tirdzniecības nosacījumu pārmaiņām, nevis fundamentālu, iespējams, nepopulāru, reformu veikšanu, kas veicinātu darba ražīgumu un ilgtermiņā reāli uzlabotu konkurētspēju.
Devalvējot valsts teorētiski var iegūt cenu priekšrocības, ja vien savas valūtas nedevalvē citas valstis. Šādas konkurējošas devalvācijas izmantoja arvien biežāk, un ekonomiskās politikas veidotāji atskārta, ka ilgtermiņā tas var novest pie naudas sistēmu sabrukuma.
Lai devalvāciju sacensības vietā fokusētos uz konkurētspēju reāli veicinošiem pasākumiem, Eiropas attīstītās valstis vienojās par vienotas valūtas izveidi. Vai šodien vēlamies apgalvot, ka turīgās Eiropas valstis bijušas nesaprātīgas, labprātīgi aizsviežot konkurētspējas uzlabošanas brīnumnūjiņu – devalvāciju – un ar eiro ieviešanu faktiski fiksējot to valūtas vienai pret otru? Šodien Slovākija, kas pievienojās eiro zonai no 2009. gada 1. janvāra, izmanto priekšrocības, ko sniedz iespēja pārlaist finanšu vētras eiro aizsegā.
Mīts Nr. 3 Devalvācija palielinātu nodokļu ieņēmumus
Domājot, ka devalvācijas sadārdzinātais imports nestu lielākus nodokļu ieņēmumus, jāatceras, ka importa apjoms sadārdzinājuma dēļ patiesībā samazinātos. Un pat ja notiktu neticamais un cilvēki nepirktu mazāk, nodokļu ieņēmumu pieaugums notiktu tikai un vienīgi caur sadārdzināšanos jeb inflāciju. To mēdz saukt arī par nodokli mazturīgajiem, jo tā sāpīgāk ietekmē iedzīvotājus ar zemākiem ienākumiem.
Mīts Nr. 4 Plašāks lata piesaistes koridors veicinātu aizņemšanos nacionālajā valūtā un zemākas procentu likmes
Kā dzīvē apliecina tādu valstu kā Polijas, Ungārijas un Rumānijas pieredze, kuru valūtas brīvi svārstās un monetārā politika var ietekmēt vietējās procentu likmes, tā nenotiek. Arī šajās valstīs ir ļoti augsts kredītu īpatsvars ārvalstu valūtās, turklāt ne tikai eiro, bet arī Šveices frankos un Japānas jenās. Protams, ka arī Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi aizņemtos eiro, ja, kā piesaukts NRA piemērā, zinātu, ka lata vērtība pieaugs. Šī vispār ir interesanta J. Paidera un U. Oša pieeja, pēc vajadzības paslavējot te revalvāciju, te devalvāciju un piemirstot pašu iepriekšējos argumentus. Ja 15% devalvācijas gadījumā U. Oša eksportētājs ir laimīgs, vai viņš ir laimīgs arī pie 15% revalvācijas? Un, piebildīšu, – pie 30% lielām valūtas svārstībām.
Jau iepriekšējā rakstā NRA 31. janvārī Latvijas Banka norādīja uz salīdzinoši augsto importa nozīmi mūsu tautsaimniecībā un izejvielu svaru Latvijas importā, jo tās nepieciešamas gan iekšējam patēriņam, gan eksportējamas produkcijas ražošanai.
Pozitīvs valūtas kursa pazemināšanās efekts uz eksportu var saglabāties tikai tad, ja ražošanā izmanto valstī pieejamus resursus. Latvijā, lai saražotu preces, izmanto daudz importēto izejvielu. Kapitāla un starppatēriņa preces kopā ir virs 60% no importa, kas devalvācijas gadījumā noēstu eksportam paredzēto devalvācijas labvēlīgo efektu.
Mīts Nr. 5 Argentīnā fiksētais valūtas režīms izraisīja krīzi, Latvijā būs līdzīgi
Ekonomikas doktors U. Osis atzīst, ka ārvalstu ekspertu vidū valda viedokļu dažādība, bet J. Paiders jau kopš 2002. gada norāda uz Argentīnas pieredzi, apgalvojot, ka Latvijā ir redzama analoģija ar minēto valsti – cietā piesaiste, kas beigusies ar pilnīgu valsts sabrukumu.
Kas tad īsti notika Argentīnā? 1991. gadā Argentīnas peso patiešām tika piesaistīts ASV dolāram, kas palīdzēja Argentīnai savaldīt hiperinflāciju un piesaistīt prāvu ārvalstu finanšu apjomu. Tomēr valūtas kursa fiksācija neņēma vērā Argentīnas ārējās tirdzniecības struktūru. Lai gan Argentīna pamatā tirgojās ar Brazīliju, tās valūta tika piesaistīta ASV dolāram, kura īpatsvars tirdzniecības norēķinos bija minimāls. Tādējādi ārējās tirdzniecības lielākā daļa tika pakļauta valūtas riskam. Situāciju īpaši pasliktināja Brazīlijas reāla vērtības būtisks kritums.
Latvijā situācija ir diametrāli pretēja – lata piesaiste eiro atspoguļo mūsu integrāciju Eiropas tirgos un nozīmīgo eiro svaru ārējās tirdzniecības norēķinos, kas ir atbrīvoti no valūtas svārstību riska. Turklāt jāņem vērā, ka Argentīnā ir liela un visai slēgta ekonomika, kur ārējās tirdzniecības apjoms bija vien piektā daļa no iekšzemes kopprodukta. Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums ir samērojams ar iekšzemes kopproduktu. Tātad mūsu tautsaimniecība ir turpat piecas reizes atvērtāka nekā Argentīnas gadījumā, un ekonomikas teorija saka – fiksēts valūtas kurss ir izdevīgs mazām valstīm ar atvērtu ekonomiku.
Vienlaikus ar valūtas kursa piesaisti Argentīna uzņēmās saistības pārstrukturēt ekonomiku, reformējot un liberalizējot tirgu. Taču tā šīs saistības nepildīja un pat straujākās izaugsmes gados nespēja panākt bezdeficīta budžetu. Tāpēc Starptautiskais valūtas fonds, kas jau vairākus gadus finansēja Argentīnas ekonomiku, 2001. gada beigās atteicās piešķirt kārtējo finansējuma devu. Līdz ar to Argentīna vairs nespēja apkalpot savu 144 miljardus ASV dolāru lielo valdības parādu. Ekonomiskais un politiskais haoss, kas tam sekoja, noveda līdz Argentīnas nacionālās valūtas devalvācijai. Tā rezultātā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju gada laikā samazinājās gandrīz trīs reizes – no 7200 ASV dolāru 2001. gadā līdz 2600 ASV dolāru 2002. gadā, bet pēc pirktspējas paritātes kritums sasniedza 10%.
Arī šajā ziņā Latvija no Argentīnas būtiski atšķiras. Pirmkārt, Latvijas valdības parāda līmenis ir vairākas reizes zemāks nekā Argentīnā, turklāt četras reizes lielākais eksporta īpatsvars Latvijai ļautu uzturēt arī lielāku ārējo parādu. Pašlaik procentu maksājumi par ārējo parādu – gan valsts, gan privātā sektora – veido vien aptuveni 9% no eksporta (Argentīnā šis rādītājs bija aptuveni 40%). Otrkārt, Latvijā, ņemot vērā dalību Eiropas Savienībā, diez vai būtu iespējami tādi ekonomiskās politikas soļi kā Argentīnā, piemēram, nosakot būtiskus ierobežojumus kapitāla plūsmām un tā no tirgus aizbiedējot ārvalstu banku meitasuzņēmumus, kas Argentīnas gadījumā bija tikpat nozīmīgs finanšu tirgus spēlētājs kā pašlaik Latvijā.
Visbeidzot – Argentīnai nebija iespējas ieviest lielas ekonomiskas zonas valūtu, kas reizi par visām reizēm izbeigtu spekulācijas ap nacionālo valūtu un radītu stabilitāti un plašas aizņemšanās iespējas vienotajā finanšu tirgū. Latvijai šāda iespēja ir, un tā ir ne vien iespēja, bet arī pamatelements Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmai, kas balstīta uz iespējami ātrāku Latvijas pievienošanos Eiropas vienotās valūtas telpai.
Latvijas Bankas politika šajā sakarā ir palikusi nemainīga. Mēs nedarām neko tādu, ko nebūtu solījuši pirms gada, pieciem gadiem vai desmit. Uzņēmēji un mājsaimniecības ar centrālās bankas nostādnēm attiecībā uz valūtas stabilitāti varēja rēķināties, plānojot savu dzīvi gadu desmitus uz priekšu. Un arī turpmāk negrasāmies no tām atkāpties tikai tāpēc, ka no tā kāds varētu labi nopelnīt šodien.
***
JAUTĀJUMI UN ATBILDES
Kas būtu ieguvēji no lata devalvācijas? Pēdējo mēnešu notikumi pasaules tirdzniecībā liecina, ka valūtas kursa maiņas eksportētājiem zelta kalnus nenes, un devalvācija diez vai būtu pietiekama motivācija izvietot jaunas ražotnes Latvijā. Līdz ar to uz nodarbinātības un nodokļu ieņēmumu pieaugumu no šāda soļa arī nevaram cerēt. Jā, pašreizējie eksportētāji no devalvācijas uz brīdi gūtu lielāku latos izteiktu peļņu, bet vai ir vēl kādi ieguvēji? Neapšaubāmi ieguvēji būtu ārvalstu hedžfondi, kas pelna uz valūtas svārstībām un jebkurā brīdī var veikt liela apjoma darījumus, lai izdarītu spiedienu uz kursu un devalvācijas gadījumā pelnītu miljonus. Jebkādas spēles ar piesaistes koridoru izsauktu spekulantu spiediena pastiprināšanos, jo tiktu tulkotas kā vājuma pazīme un, pats svarīgākais, radītu gaidas lielākām valūtas svārstībām nākotnē un potenciāliem turpmākiem lēmumiem attiecībā uz valūtas kursa piesaisti.
Kas būtu zaudētāji no lata devalvācijas? Mēs varam nešauboties pateikt, ka zaudējumi būtu pensionāriem, darba ņēmējiem, eiro kredītus paņēmušām mājsaimniecībām, lauksaimniekiem un uzņēmējiem. Šie cilvēki J. Paidera lobisma ietekmi sajustu jau gandrīz nākamajā dienā – augstākas cenas veikalā, lielāks kredītu maksājums, pieaugušas gāzes, siltuma, elektrības un daudzu citu preču un pakalpojumu cenas, kam ražošanā izmantotas importa izejvielas un resursi. Latvija nav tik bagāta ar resursiem (kā, piemēram, tā pati Argentīna), un importa izejvielu un ražošanas iekārtu sadārdzinājums kādu nozaru darbību, iespējams, pat paralizētu. Izraisot daudzu uzņēmumu un mājsaimniecību tūlītēju bankrotu, tas būtu nopietns trieciens arī Latvijas banku sistēmai. Kreditēšanu devalvācija, visdrīzāk, apstādinātu pilnīgi. Un tas būtu nāves spriedums daudziem eksportētājiem, kam bankas nepagarinātu kredītlīnijas. Devalvācija būtu arī nopietns trieciens valsts budžetam un Latvijas spējām pildīt savas starptautiskās saistības. Un galu galā tā būtu mūsu visu dāvana nākamajai paaudzei atbilstoši devalvācijas apjomam pieauguša ārējā parāda veidā.
Komentēt rakstu