Šajā valstī sarkankrūma tēja kļuvusi par tradicionālu dienvidafrikāņu dzērienu. To mēģināja kultivēt arī citos kontinentos, taču nesekmīgi. Roibušs ir stūrgalvīgs un nevēlas pārcelties uz dzīvi citur. Sarkanā krūma tievie zari ir noklāti ar lapām, kas atgādina adatas, tāpēc krūms izskatās kā spuraina dzeloņcūka. Krūms nav augsts – sasniedz tikai pusotru metru. Stādus izstāda no februāra līdz martam atklātā laukā, un pēc 18 mēnešiem jau var ievākt pirmo ražu. Tēju gatavo no krūma adatām līdzīgajām lapām. Fermentējot tās iegūst raksturīgo sarkano krāsu. Lai iegūtu tējas dzērienu, nogriež jaunos dzinumus, sagriež nelielos gabaliņos, nenoņemot lapas, un atstāj fermentācijai. Apstrādājot roibušu, var iegūt gan zaļo, gan sarkano tēju. Fermentācijas procesu noslēgumā tējas uzlējumu apžāvē un pasterizē.
Precīzas vēstures, kā radusies roibuša tēja, nav. Ziņas liecina, ka vecākā cilts, kas lietoja roibušu, bija koikoi cilts. Tās ļaudis lietoja roibušu ne tikai kā dzērienu, bet arī ārīgi un pat kā krāsu. Amerikāņu cilšu leģendas vēsta, ka cēlsirdīgie dievi dāvināja ļaudīm roibuša tēju kā stipras veselības, ilgas jaunības un neizsīkstošas enerģijas avotu. Nosaukums Roiboš tulkojumā nozīmē sarkanais krūms un veidots no diviem vārdiem – rooi (sarkans) un bos (krūms). Roibušs satur dzelzi, varu, magniju, kāliju, cinku un C vitamīnu. Šā vitamīna daudzums roibušā pārspēj pat citrusaugļus. C vitamīns veicina dzelzs asimilēšanu. Lai organisms iegūtu nepieciešamo dzelzs diennakts normu, jāizdzer 3 līdz 4 krūzītes šīs tējas. Tēja kļuva populāra, pateicoties savām izcilajām īpašībām, tā uzmundrina un tonizē, dod spēku un enerģiju. Tajā nav kofeīna, tāpēc to var dzert vakarā pirms došanās gulēt. Tajā ir maz tanīnu. Satur daudz antioksidantu – vielu, kas kavē organisma novecošanos un nostiprina imūnsistēmu. Bagātīgais fluora, vara, nātrija un kālija daudzums padara šo tēju īpaši draudzīgu sportistiem, grūtniecēm un bērniem.
Roibuša tēju ieteicams dzert, ja ir alerģija, depresija, nervu sistēmas traucējumi, bezmiegs, kuņģa čūla un astma. Tā palīdz noņemt satraukumu, galvassāpes, normalizē asinsspiedienu. Tēja satur glikozi, kas piešķir spēku. Roibuša tēju iesaka tiem, kas nolēmuši pāriet uz veģetāriešu ēdienkarti, kas nabadzīga ar dzelzi, un tiem cilvēkiem, kas cieš no anēmijas. Pērkot roibušu, jānovērtē tā kvalitāte – tējas krāsai jābūt piesātinātai un viendabīgai. Ja sarkanajā roibušā var atrast lapiņas dzeltenā krāsā, tad tas liecina, ka tēja nav pareizi uzglabāta. Parasti šo tēju pārdod ar vanilīna, citrona, zemeņu, ķiršu un apelsīnu aromātu.
***
EKSPERTA VIEDOKLIS
Andis BRĒMANIS, dietologs
Tēja bez kofeīna
Roibušam, tautas valodā runājot, piemīt brīnumainas spējas, tāpēc tā izmantojums ir ļoti plašs. Roibušs aug Dienvidāfrikā. Atšķirībā no zaļās tējas un melnās tējas šī tēja nesatur kofeīnu, kas ir svarīgs faktors. Tāpēc neatstāj nelabvēlīgu ietekmi, ja ir problēmas ar paaugstinātu asinsspiedienu. Roibuša tēja ir bagāta ar antioksidantiem – vielām, kas aizsargā šūnu membrānu un kam piemīt pretvēža faktors, tāpēc to vajag iekļaut daudzveidīgajā tēju klāstā. Šo tēju izmanto arī kā pretalerģijas un pretiekaisuma līdzekli.
***
Ievēro
Kā pagatavot roibuša tēju?
Tēju gatavo porcelāna tējkannā. Ņem nedaudz roibuša un aplej ar vārošu ūdeni. Pēc tam tējkannu liek mikroviļņu krāsnī 5 līdz 7 minūtes. Vārīt tēju var vairākas reizes. Atšķirībā no tradicionālās zaļās tējas, kas zaudē savas īpašības, ja to ilgi ilgstoši gatavo, roibušs kļūst vērtīgāks.
Tējas vārīšanai nedrīkst izmantot māla trauku, jo māls uzsūc smalko tējas aromātu.
Lai roibušu izmantotu kā ārstniecisku līdzekli, tēja jāvāra pāris minūtes.
Kad roibuša tēja ir pagatavota, tā iegūst sarkanīgi brūnu nokrāsu, saldenu garšu un patīkamu aromātu.
Pēc izskata roibuša tēja maz atšķiras no kafijas mīļotāju espresso: tādas pašas putas, stiprs uzlējums un sīva garša. Taču tā ir pavisam cits gardums – kafija no tējas.
Tēju var dzert gan karstu, gan aukstu, ar pienu, ar citronu vai saldināt ar cukuru un medu.
Komentēt rakstu