Tā situāciju raksturo Rīgas sociālās aprūpes centra Mežciems direktors Ainārs Judeiks. Viņa nākotnes iecere ir izveidot tādu pansionātu, kurā ikviens dzīvotu cilvēka cienīgos apstākļos, kā tas ir daudzās Eiropas valstīs – Vācijā, Zviedrijā. Tiesa, arī pašlaik pansionāta iemītnieki par dzīvi nesūdzas – ir paēduši, siltumā, aprūpēti. Tomēr dzīves telpa, īpaši, ja vienā istabiņā dzīvo vairāki cilvēki, ir pārāk šaura. Arī sirmā vecumā ir tiesības uz labsajūtu.
Primārais – izdzīvošana
Piektdienas rīts sociālās aprūpes centrā ir rosīgs. Brokastis jau paēstas, darbiniekiem un iemītniekiem sācies pierastais dienas ritums. Jaunais aprūpes centra direktors Ainārs Judeiks (jaunais tāpēc, ka pansionātā strādā vien pusgadu – uzvarējis konkursā pēc iepriekšējā direktora atcelšanas no amata) aicina Neatkarīgo pastaigā pa aprūpes centru. "Liftus remontējam par pagājušajā gadā piešķirto naudu. Liela daļa iemītnieku pārvietojas ratiņkrēslos, pa trepēm nevar uzkāpt. Šogad gan par remontdarbiem būs jāaizmirst," viņš atzīst. Direktors ātri sarēķina: 45–50 procenti – darbinieku algām, 30 procenti – ēdināšanai, 10–15 procenti – komunālajiem maksājumiem, 5–10 procenti – pārējam, piemēram, medikamentiem, higiēnas precēm. A. Judeiks atzīst, ka par šā gada finanšu situāciju kopumā vēl pāragri runāt, jo pilsētas budžets nav pieņemts. Iepriekšējos gadus bijis ap 15 procentu pieaugums ik gadu, šogad noteikti nebūs. Viņš cer, ka finansējumu nesamazinās, jo izdevumi jau tikai pieaug, darbiniekiem algas jāmaksā, turklāt vajadzētu vairāk darbinieku. Cilvēki, kuri nonāk pansionātā, ir arvien smagākā situācijā, lielākoties guloši, kopjami, bet aprūpētāju, kuru darbs ir ļoti smags un ne katram pa spēkam, trūkst.
"Ēdnīca ir diezgan bēdīgā situācijā – kopš pansionāta uzcelšanas pirms vairāk nekā 30 gadiem kapitālais remonts nav veikts," saka direktors. Skaidrs, ka bez pamatīgām investīcijām to kārtībā nesavest. Tomēr viņš priecājas, ka tagad vismaz puse cilvēku paši atnāk paēst uz ēdnīcu. "Iepriekš arī tie, kuri staigā, bija ieraduši ēst vieni paši, nenāca pie visiem, taču tagad mudinām nākt kopā – tā cits citu iepazīst, iedraudzējas."
Iemītnieki ar humora izjūtu
Inārs aprūpes centros dzīvo jau 52 gadus – viņam ir invaliditāte kopš bērnības. Smaidot ripina ratiņkrēslā mums pretī – centrā Mežciems kopā ar sievu Ināru viņš dzīvo gandrīz no pansionāta atklāšanas. "Man ir skumji to teikt, jo esmu Latvijas patriots, bet padomju laikā bija pat labāk. Pensiju nesaņēmu, jo skaitījos pilnā valsts apgādībā, bet man bija darbs, es pelnīju naudu – pilnas kabatas! Bet tas arī varbūt nav tas svarīgākais. Es jutos kādam – valstij varbūt – vajadzīgs," viņš saka. Savulaik pansionātu iemītniekiem darbu nodrošināja lielās ražotnes, saražotais aizplūda pa visu Padomju Savienību. A. Judeiks uzmundrina pansionāta iemītniekus: "Esat vajadzīgi, protams!" Tiešām – kam gan citam aprūpes centrā iekārtota bibliotēka, pat divas? Vienā ir grāmatas latviešu valodā, otrā – krievu. Lasītavā brīvprātīgi strādā paši iemītnieki.
Tieši cilvēku dēļ pansionātā notiek dažādi kultūras pasākumi, tiek svinēti svētki un dzimšanas dienu ballītes. "Darba terapija – adīšana, aušana, veidošana, pīšana – palīdz nezaudēt iemaņas un būt cilvēkos," ir pārliecināts sociālais darbinieks Kārlis Ļaksa. Ne visi vēlas un ne visi arī var – vecumā redze vairs nav tika asa, rokas nav tik veiklas –, taču ap 20 cilvēku aktīvi piedalās darba terapijā. Viena no viņiem ir Agra – nonākusi pansionātā pēc tam, kad zaudējusi savu mitekli un kādu brīdi dzīvojusi bezpajumtnieku patversmē. "Man visa diena aizpildīta," aplamo viedokli par bezdarbību pansionātā Agra noraida. Viņa ada, daudz lasa, cenšas izkustēties arī uz pilsētu. Savukārt no Millijas kundzes dzirkstī humors – uz jautājumu, kā pansionātā klājas, viņa atbild: "Nožēlojami. Liela laime cilvēkam, ja viņš var aiziet laikus. Bet es sēžu kā kūka!"
Puse – guloši
Raksturojot aprūpes centra klientus, A. Judeiks saka – daļa iemītnieku ir cienījamā vecumā, nevar parūpēties par sevi. Daļa ir ar invaliditāti, arī jauni cilvēki. Pēc direktora domām, viņiem nevajadzētu dzīvot vienā centrā ar vecajiem ļaudīm, jo dzīves ritms un arī intereses citas. Sāpju bērni aprūpes centros ir cilvēki pēc ieslodzījuma, bezpajumtnieki, nereti ar smagu alkoholismu, kuri nonākuši te tikai tāpēc, ka zaudējuši visu, bieži vien arī pašcieņu. "Viņi lielākoties nevēlas ne mainīties, ne ārstēties, vispār neko, bet lielākā daļa ir darbspējas vecuma vīrieši!" saka A. Judeiks. Ja pansionātā ievieto 40 gadu vecu cilvēku, kura galvenā problēma ir dzīvesvietas trūkums, un viņš te nodzīvo 20–30 gadu, nav salīdzināmi naudas tēriņi viņa uzturēšanai iestādē, kas ir daudz augstāki, nekā sociālajai palīdzībai, ja viņš dzīvotu ārpus centra.
Dienā vienas personas uzturēšanās pansionātā izmaksā 10,73–11 latu, tātad aptuveni 330 latu mēnesī. Vācijā – ap 3000 eiro! Pansionāta finansējums veidojas no iemītnieku pensijas daļas – 85 procenti pansionātam, 15 – cilvēkam pašam –, pašvaldības dotācijas, kā arī no līdzdalības maksas, ko veic iemītnieku bērni, ja tādi ir. Mežciemā ir 285 vietas, visas aizpildītas. Uz pašvaldības pansionātu rindā gaida ap 100 cilvēku. Vairāk nekā puse iemītnieku ir guloši, pēdējā laikā pansionātā cilvēki nonāk patiešām smagi slimi.
Māsa atrod māsu
Arī pansionātos notiek brīnumi. Piemēram, Mežciemā pēc vairāku desmitu gadu ilgas neredzēšanās pilnīgi nejauši māsa atradusi māsu – viena otrai blakus istabiņā! Abas jau sirmā vecumā, taču prieks pašām un visiem pansionāta darbiniekiem bija neizmērojams. Sociālais darbinieks K. Ļaksa atklāj, ka vienas kundzes mazmeita pamanījusi pazīstamu uzvārdu (katrai māsai savs uzvārds) pie durvīm un sākusi interesēties, vai nav radiniece. Noskaidrojies, ka ir, turklāt miesīgā māsa. Dzīves ceļi katru aizveduši uz savu pusi, abas nebija redzējušās jau kopš kara laika. Tā 80 gadu vecumā Olga atradusi Nadeždu. Abas lūgušas, vai drīkst dzīvot vienā istabiņā.
Komentēt rakstu