– Šis ir tāds jaunu politisko seju pieprasījuma laiks. Vai jūs arī gaidāt, kad parādīsies kas jauns?
– Šī ir jau trešā vismaz man zināmā vēsturiskā reize, kad atskan aicinājums pēc jaunām sejām. Pirmā reize bija tad, kad es vēl nebiju dzimis – tas bija oktobra revolūcijas laikā, kas nāca ar jaunām sejām un jaunas pasaules būvēšanu. Mēs jau zinām, ar ko tas beidzās. Otrā reize bija Latvijas Tautas fronte ar līdzīgu aicinājumu, sak, mums vecie tautsaimnieki nav vajadzīgi, mums būs jaunas sejas. Trešā reize – miniatūrā – ir mūsu valsts prezidenta uzsaukums par jaunajām politiskajām sejām. Par otrajām jaunajām sejām varu teikt, ka aicinājums bija kļūdains: balstoties uz galēja liberālisma pamatiem, tika sagrauta rūpniecība un lauksaimniecība. Pat dažas toreizējās jaunās sejas tagad atzīst, ka toreiz tā bija kļūda – visu sagraut, vietā neradot neko jaunu. Varbūt tomēr nevajadzēja meklēt jaunās sejas, bet gan profesionālus, tautsaimniecībā strādājošus cilvēkus? Vieglāk, protams, visu iepriekš paveikto noliegt, apgalvojot, ka "mums ir programma" – kā te viens otrs politiķis pirms neilga laika pat no skatuves apgalvoja. Tikai, tā sacīt, laidiet mūs pie varas!
– Vai jūs domājat Aigaru Štokenbergu un Arti Pabriku?
– Jā. Taču viņu programma gan nav redzēta. Viņu izvirzītie lozungi un aicinājumi ir jau redzēti un dzirdēti, turklāt tiem nav nekāda seguma. Man bija tā laime šos abus kungus redzēt strādājam mūsu partijā. Katrā ziņā viņi bija daudz augstākā ietekmes ešelonā nekā, piemēram, es – kā domes deputāts. Taču lielāku blefotāju par Štokenbergu es nezinu... Ja saliktu rindā visus Latvijas blefotājus, es Štokenbergu noteikti ievietotu pirmajā piecniekā. Savukārt Pabriks... Kā viņš bija politologs, tā viņš arī palika. Ja kāds gaida, ka šie kungi varētu izcelties ar saimniecisku rīcību, tas ir vairāk nekā vientiesīgi. Tad jau jāatzīst, ka pat Jaunā laika priekšstāvji, kad nāca pie varas, bija vismaz ar kaut kādu skeletu. Un lai Pabriks ar Štokenbergu neapvainojas, lasot šo interviju: es arī neesmu redzējis slinkākus vīriņus par viņiem.
– Bet kāpēc tad Tautas partija savulaik izvirzīja Štokenbergu par Valsts prezidenta amata kandidātu?
– Toreiz gan Ministru prezidents, gan TP priekšsēdētājs bija Aigars Kalvītis. Štokenbergs bija ieguvis lielu Kalvīša uzticību – Kalvītim pašam par nelaimi... Šī lielā uzticība reizēm pat aizēnoja Kalvīša spēju loģiski spriest. Partijas valdes sēdēs es ne vienreiz vien ierosināju uzklausīt Štokenbergu, jo man šķita, ka viņa darbība ir pretrunā ar partijas nostādnēm. Taču, kaut gan Štokenbergs bija valdes loceklis, viņš uz partijas valdes sēdēm gandrīz nekad nenāca. Kalvītis viņu parasti aizstāvēja, teikdams, ka viņi abi esot izrunājušies, nu Štokenbergs esot labojies un dūšīgi strādājot partijas un valsts labā. Štokenbergs tik ļoti bija pārņēmis Kalvīša domas un sirdi, ka pēdējais par viņu cēlās un krita. Domāju, ka Aigaram Kalvītim tā ir liela traģēdija, ka viņš, tik dziļi uzticējies Štokenbergam, tikai vēlāk atklāja šā cilvēka nelietīgo orientāciju uz darbībām, kas Latvijai nedos ne grama labuma. Ja saliekam kopā divus referendumus un visu to, kas notika pēc viņa organizētā mītiņa 13. janvārī, summa, ko valsts ir zaudējusi, tuvojas kādiem četrarpus miljoniem latu.
– Kā liecina socioloģiskās aptaujas, Štokenberga un Pabrika politiskais veidojums Cita politika neiegūtu nevienu vietu Saeimā, ja vēlēšanas būtu, piemēram, rīt.
– Nezinu šīs partijas finansiālās iespējas, nezinu, kas viņus finansē, taču, piemēram, 13. janvāra pasākums Doma laukumā nebija lēts prieks – skatuves īre, lielā daudzumā saražotās metāla nozīmes, atribūtika, reklāma radio un TV. Netiešu reklāmu šim pasākumam sniedza arī LTV raidījums De facto: sižets par gaidāmo pasākumu beidzās ar vārdiem, sak, latvieši jau ir gļēvi un neuzņēmīgi, viņi jau neko nesavāks. Un šīs domas tika ilustrētas ar kadriem no citām valstīm, kur policija izdzenā pūli ar dažādiem paņēmieniem. Nu, labāku pasākuma reklāmu grūti iedomāties: re, kā citi var, bet mēs, latvieši, laikam tomēr nevaram!
– Štokenbergs un Pabriks gan norobežojās no mītiņa otrās daļas.
– Ja Štokenbergs būtu drosmīgs politiķis, viņam uzreiz vajadzētu atzīties, ka viņš ir mānījis drošības struktūras, iesniegumā rakstot, ka mītiņā piedalīsies ap 2000 cilvēku. Tas nozīmēja, ka pasākumā jābūt 80 policistiem. Bet kāpēc tad Štokenberga kungs visos medijos kladzināja, ka uz pasākumu atnāks 10 vai pat 20 tūkstoši cilvēku? Otrkārt, tā bija paredzēta kā mierīga demonstrācija, līdz ar to viņam vajadzēja arī garantēt tikpat mierīgu tās beigšanos. Bet abi mītiņa varoņi aizskrēja uz radio un televīziju, atstājot pašplūsmā pasākuma nobeigumu. Taču tajā laikā, kad uz skatuves dziedāja Latvijas himnu, jau sāka lidot olas. Vai tad mītiņa organizatori nevarēja par to ziņot policijai, sak, šeit jau notiek tas un tas, jābūt uzmanīgiem. Nekas tāds gan nesekoja.
– Kā vērtējat sava partijas biedra Mareka Segliņa rīcību šajā situācijā?
– Ministra uzdevums bija saņemt informāciju no visām iesaistītajām spēka struktūrām un to analizēt, un viņš vēlāk arī ieradās notikuma vietā. Taču – vai viņam visu laiku vajadzēja atrasties epicentrā, neesmu pārliecināts. Ir daudzi, kuri uzskata: policijai vajadzēja darboties daudz agresīvāk un likt lietā ūdensmetējus. Es nepiekrītu. Gan uz Jēkaba, gan citām ielām bija daudz cilvēku, no kuriem liela daļa bija vecāka gadagājuma ļaužu. Kas notiktu, ja pret huligānu pūli vērstu ūdens strūklu? Domāju, ka tad bez upuriem neiztiktu, jo pūlis, kurā 80 procenti bija piedzērušies, bēgdams samīdītu cilvēkus. Ja būtu šāda rīcība, tās kundzītes, kas tur pie Saeimas aplaudēja par katru izsistu logu, tā vis nepriecātos.
– Bet, rau, Dzintris Kolāts, Latvijas Radio ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs, kādā žurnālā apgalvo, ka viņš arī, iespējams, dauzītu Saeimas logus, ja vien būtu 20 gadus jaunāks. Vai jums arī negribētos atgriezties jaunībā šāda iemesla dēļ?
– 13. janvāra mītiņā piedalījās daudz lauksaimnieku, uzņēmēju, dažādu profesiju cilvēku, kuriem šodien ir reālas problēmas. Taču zinu arī to, ka Latvijas iedzīvotāji pirms aptuveni 20 gadiem naudas reformas dēļ cieta daudz smagāk. Nezin kādēļ toreiz neviens neiedomājās ierasties, piemēram, pie Latvijas Bankas un sākt tai dauzīt logus. Tas liecina par to, ka krīze lielākoties ir mūsu domāšanā, mazāk – ekonomikā. Izlasot Kolāta teikto par logu dauzīšanu, esmu šokā: viņš taču visu laiku ir saņēmis algu no valsts! Viņa sarunbiedre māksliniece Džemma Skulme tomēr nesāka dziedāt vienā balsī ar Kolātu: viņa paskaidroja, ka viņas ģimenē nav pieņemts šādi skaidrot attiecības. Bet Kolāts, kurš šobrīd vada labu ieroču institūciju, ar šādu atklātību man sagādāja lielu pārsteigumu.
– Kā jutāties nākamajā dienā pēc grautiņa? Pilsētas mērs Jānis Birks agrā nākamās dienas rītā apstaigāja Rīgas centru...
– Negribu neko nevienam pārmest... Taču es vecpilsētu apstaigāju daudz agrāk nekā Birka kungs – ap pulksten divpadsmitiem naktī. Jau no rīta Birka kungam atgādināju kādu gadījumu no sava pilsētas vadīšanas laika. Atcerieties, universālveikalā Centrs sprāga bumba. Un tā trāpīja tieši manā dzimšanas dienā. Pie veikala biju uzreiz pēc pirmā sprādziena, un tad jau nogranda arī otrais. Nedomāju, ka ar savu rīcību demonstrēju kādu īpašu varonību. Taču domes priekšsēdētājs ir savas pilsētas saimnieks, un viņa pienākums ir atrasties tur, kur kaut kas nopietns notiek. Un 13. janvāra gadījumā pilsētas saimniekam vajadzēja stāvēt, piemēram, ar megafonu uz jumta un mierināt satracinātos uzbrucējus.
– Jā, vara ir katastrofāli attālinājusies no tautas... Un diez vai Birks ar megafonu tur kaut ko saglābtu. Bet, re, pans Kleksis mēģina tuvināt varu tautai un otrādi, internetā publicējot nosapņotos amatvīru un politiķu mobilo tālruņu numurus, lai, tā sacīt, tauta ņem un zvana, lai runā par savu sāpi!
– Jā, internetā redzēju ciparu virknes, ko Klekša kungs redzējis sapnī. Internetā esmu lasījis arī šāda veida komentārus: sak, ko tad mēs te tā vārgi pa to Vecrīgu, mums jādodas Baltezera virzienā! Ko tas nozīmē? 1905. gada revolucionāro muižu dedzināšanu? Manuprāt, apzināti tiek radīta saspīlēta situācija. Jūs jautājāt, kā es jutos pēc 13. janvāra notikumiem? Kā apspļaudīts. Varētu pateikt arī rupjāk. Tas viss izskatījās tik drausmīgi, ka man kā nacionāli domājošam cilvēkam radās jautājums: vai šie vandaļi ir arī kaut ko labu Latvijai kādreiz izdarījuši? Ja jūs, 13. janvāra bļāvēji, prasāt vienai sabiedrības daļai – valdībai, piemēram – vai tā kārtīgi strādā, vai jūs paši varat atbildēt uz jautājumu – cik jūs kārtīgi strādājat? Gribu pastāstīt par Latvijas Radio. Man grūti spriest, vai šai institūcijai ir pietiekami naudas, taču runa ir par ko citu. Dažādos raidījumos tautai tiek pasniegtas asas tēmas, piemēram, raidījumā Krutspunkti. No šā raidījuma nevar nākt neviena pozitīva emocija, jo telpa, no kuras šis raidījums tiek laists ēterā, ir neremontēta, nemazgāta, ar aizaugušiem stūriem. Kad biju uz turieni uzaicināts, es raidījuma vadītājam Aidim Tomsonam teicu, ka no šejienes nekas labs nevar tikt pateikts! Un man pat gribējās vienu sestdienu paņemt spaiņus un aizbraukt uz radio pastrādāt.
– Ja tic Dzintra Kolāta teiktajam, viņš atlaidīs kādus 70 radio darbiniekus, jūs varētu kādu uzaicināt, lai piedalītos tīrīšanā.
– Zināt, man nav skaidrs, cik tad tur tajā radio īsti strādā cilvēku. No kurienes tad Kolāts varētu dabūt tos septiņdesmit? Ap Jaungadu saslimu un biju mājās, tad arī klausījos Latvijas Radio pirmo programmu. Tās tēmas... Kā no septiņiem rītā sākas, tā līdz kādiem četriem pēcpusdienā skan gaudu sērija. Pēc tam sāk skanēt Monopols un vēl līdzīgi raidījumi. Lai šādu vienveidību laistu pa radio, droši vien vajadzētu ne vairāk kā divdesmit cilvēkus. Gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija ir nodokļu maksātāju finansēti mediji, un man reizēm arī gribētos tajos dzirdēt kādu pozitīvu ziņu. To visu var nosaukt: valsts apmaksātās negatīvās emocijas.
– Kā Rīga patlaban dzīvo bez budžeta?
– Ja runājam par budžetu, Rīgai kādreiz tiešām bija treknie gadi, taču tika nepareizi izmantoti. Tie sākās ap 2001. gadu un beidzās pērn gada vidū. Taču būtība jau ir tā, ka galvenais nav budžeta lielums, bet gan pareiza sastrukturēšana. Kļūda bija tajā apstāklī, ka daudzām funkcijām, kuras valsts mums piešķīra, tā nedeva līdzi finansējumu. Šajos ekonomiskajos apstākļos nebija pareizi nosacīt arī pašvaldībām, ka tās nedrīkst veikt nevienu patstāvīgu kustību un ka visu vajag tikai nogriezt. Pašvaldībām, kurām budžets veidojas lielākoties no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, jārūpējas, lai iedzīvotājiem būtu darbs un lai viņi vairāk par to saņemtu. Tāpēc uzskatu, ka pavēle nogriezt investīcijas ir tautsaimnieciski pilnīgi nepareiza. Tagad, spēlējot to ārprātīgo drūmumu, mēs uzgriezni pārgriežam vītnē.
– Krietns Rīgas budžeta papildinājums nāk no Rīgas brīvostas.
– Ja brīvosta būtu klausījusi slavenās ASV vēstnieces mājsaimnieces Ketrinas Todas Beilijas norādījumiem un atteikusies ņemt kravas no Baltkrievijas, jo tā, lūk, esot diktatoriska valsts, tad ne tikai Rīgas, bet arī Ventspils osta būtu gandrīz tukša. Un tad diez vai ASV kompensētu mums tos iztrūkstošos miljonus. Turklāt tagad ASV draudzējas ar Baltkrieviju, bet mēs kā tuvākie kaimiņi būtu palikuši muļķa lomā, ja klausītos minēto mājsaimnieci. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, piedaloties kaut kādās atbalsta vai nosodījuma akcijās. Rīgas brīvostai pērnais gads bija ļoti labs: bija pieaugums par 14 procentiem, tikai nedaudz pietrūka, lai kļūtu par lielāko ostu Baltijā. Mēs būtu pirmajā vietā, ja vien savulaik Einars Repše nebūtu apturējis veterinārās kontroles ēkas būvniecību brīvostā, kā dēļ visas pārtikas kravas novirzījās uz Klaipēdu. Tagad dabūt šīs kravas – aptuveni divarpus miljoni tonnu – ir faktiski neiespējami. Negatīvā rezonanse aiziet uz visām pusēm, tāpēc es aktīvi cīnos, lai tās iespaids būtu mazāks, sevišķi iestājos pret zaļo demagoģiju – redz, vienu putnu viņi ir ieraudzījuši, tāpēc ostā nedrīkst būvēties! Bet investori mums no gaisa nekrīt, tāpēc, ja tas ir izdomājis ieguldīt ostā naudu, tad mums visiem tam jānāk pretim. Tikko sākām domāt par sašķidrinātās gāzes termināli Mangaļsalā, pēkšņi es vienā avīzē lasu, ka Mangaļos redzēta baltā cielava. Tad sāku domāt, ka zem ceļamkrāna tikpat labi var parādīties arī kāds pingvīns...
– Rīgas domes norēķinu konti lielākoties atvērti Parex bankā. Vai jūs neizjūtat bažas par to, ka Rīgas domes miljoni var aiziet pa skuju taku, glabājoties šajā bankā?
– Situācija ar banku ir dīvaina. Valsts paziņo, ka, lai glābtu 500 vai 600 tūkstošus noguldītāju, bankā jāieliek konkrēta naudas summa. Sākumā runā par 200 miljoniem latu, pēc tam jau par 400 miljoniem, pēc tam – par sindicētajiem kredītiem, kurus nepārkreditēs. Secinot pēc informācijas, kas rodama medijos, valstij kopumā Parex bankā nāksies ieguldīt ap pusotru miljardu latu. Tad es gribu jautāt – vai, banku pārņemot, bija veikts audits? Varbūt pat šobrīd ir pareizāk banku aizklapēt? Šie jautājumi ir tracinoši. Jā, Parex banka ir viena no bankām, kas apkalpo Rīgas domi. Norēķinu kontu pārlikšana uz Parex banku sākās tad, kad domē pie varas bija sociāldemokrātu un PCTVL koalīcija. Bet šobrīd situācija ir tāda, ka valsts ir uzņēmusies visas finansiālās saistības. Tāpēc mums atliek cerēt, ka viss būs kārtībā. Interesanti, ka ļoti daudzi politiķi ir strādājuši šajā bankā, un viņiem, šķiet, ir kaut kā neērti tagad kaut ko pārmest bijušajai bankas vadībai, kas droši vien dāsni ir apmaksājusi šos darbiniekus.
Komentēt rakstu