Analizējot pēkšņo ekonomisko krīzi, G. Bērziņš uzskata, ka prokuratūrai būtu jāizvērtē arī bijušo Parex bankas īpašnieku rīcība, bet politiķiem – banku uzraugu atbildība. Politiķis norāda, ka 13. janvāra notikumos līdzdarbojušās arī valsts drošības struktūras, kuru darbība vai bezdarbība robežojas ar noziedzīgu nodarījumu.
– Iepriekšējā intervijā Neatkarīgajai jūs izteicāt viedu prognozi, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers šā gada martā – aprīlī pieprasīs atlaist Saeimu. Toreiz jūs teicāt, ka viņš Saeimu pieprasīs atlaist savu ambīciju, sekluma un krusttēva sindroma dēļ. Tagad mēs redzam, ka prezidents tomēr Saeimu būs spiests atlaist dziļas politiskās krīzes dēļ. Kāpēc tāda kļūda prognozē?
– Kļūdas nebija. Neadekvāti reaģējot uz 13. janvāra notikumiem, politisko krīzi izraisīja tieši Zatlers. Pēc Zatlera reakcijas un ultimāta izvirzīšanas Saeimai ārkārtas vēlēšanas kļuva neizbēgamas. Pirms viņa ultimāta valdība vēl bija rīcībspējīga. Ļoti rūpīgi izpētīju prezidenta 14. janvāra paziņojumu. Viņš nevienā vārdā nepieminēja globālo ekonomisko krīzi, kas ir reālais visu problēmu sākums. Bet politiskā krīze Latvijā tika mākslīgi uzģenerēta.
– Kāpēc uzskatāt, ka politisko krīzi radīja tieši Zatlers?
– Ekonomiskā krīze ir objektīvs cēlonis. Bet cerības izvairīties no politiskās krīzes zuda pēc prezidenta paziņojuma. Laiks, kurš pēc šā paziņojuma tagad tiek un tiks tērēts politiskās krīzes novēršanai, ir velti zaudēts laiks. Mēs drīz vien lūgsim Dievu, lai mums atgriež katru dienu, katru stundu, katru minūti, ko mēs šobrīd zaudējam bezjēdzīgos politiskos manevros un šarlatānismā. Jau pēc dažiem gadiem Zatlera rīcību neviens nevērtēs pēc šiem ārējiem faktiem. Esmu politikā kopš 1993. gada. Atminos, kā aurojošs pūlis protestēja saistībā ar Krievijas karaspēka izvešanu, pamatā sociālā līguma dēļ. Mūs sauca par nodevējiem. Arī pilsonības likuma pieņemšanas laikā mūs ielenca pūlis un zākāja par nodevējiem. Taču mēs zinājām, ka pieņemam pareizo lēmumu, kurš pozitīvo rezultātu dos nevis uzreiz, bet tikai pēc gadiem.
Tuvāko divu gadu laikā ir neizbēgamas divas Saeimas vēlēšanas. Ja jau visi atzīst, ka Saeimas vēlēšanas ir neizbēgamas, tad kādēļ tās nerīkot agrāk? Piemērs: Polijā Kvasņevska valdībai zuda vairākums. Krīze tika atrisināta vienkārši – parlaments pats pieņēma lēmumu sevi atlaist. Tauta ievēlēja jaunu parlamentu, un vara atguva rīcības spēju. Izrādās, tā ir efektīva metode krīzes pārvarēšanai, kas ļauj realizēt vēlēšanas ar minimāliem finanšu resursiem, ar minimālām vēlēšanu kampaņām. Tas arī noskaidros politisko loku, kurš ir gatavs piedalīties krīzes pārvarēšanā. Valdība, pieņemot Starptautiskā valūtas fonda plānu, kurš balstās uz lata kursa saglabāšanu un stingru fiskālo politiku, 2012. gadā pievienošanos eiro, ir apzinājusies, ka tas ir smags un nežēlīgs plāns. Taču tas vēl nav viss. Valdībai jāsper nākamie soļi. Viens no tiem ir pensijas. Ja sociālie ieņēmumi krītas par 20%, tad indeksēt pensijas ir finansiāli bezatbildīgi, jo tad drīz jau nebūs naudas pensiju izmaksai.
– Tātad nākamais valdības solis būs atteikšanās no pensiju indeksācijas?
– Jā. Tas ir jādara ieņēmumu lejupslīdes situācijā. Baidos, ka gada beigās mēs runāsim par divciparu IKP samazinājumu. Krīze šobrīd ir tikai pašā sākuma stadijā.
Ir varianti, kā krīzi pārvarēt un pirmos pozitīvos rezultātus izbaudīt pēc gada un trim mēnešiem. Ir arī varianti, kā ieslīgt triju četru gadu pilnīgā recesijā. Lai tas nenotiktu, pēc iespējas ātrāk vajadzētu pārvarēt politisko krīzi, lai pēc tam maksimāli koncentrētos uz ekonomiskās krīzes pārvarēšanu. Jebkurā starptautisko finanšu institūciju analīzē par Latvijas ekonomisko attīstību teikts, ka vājā vieta ir politiskā sadrumstalotība valstī.
Šobrīd visiem ir grūti un būs vēl grūtāk. Veidojas sprādzienbīstama atmosfēra. 13. janvāris parādīja, ka tādu roku, kuras piešķils uguni šai sprādzienbīstamajai atmosfērai, saradīsies tūkstošiem. Jautājums – vai radīsies rokas, kuras neļaus šai ugunij tikt piešķiltai? Izskatās, ka šogad notiks sociālais sprādziens. Kulminācija gaidāma oktobrī – novembrī. Tas, kas notiek tagad, vēl ir tikai ziediņi.
– Tātad jūs krīzes izraisīšanā vainojat tieši Zatleru?
– Ir trīs lietas, kuras raksturo prezidenta darbību. Pirmā – zemā kompetence. Otrā – neadekvātas ambīcijas. Trešā – pārmērīga savu privāto vajadzību apmierināšana uz valsts rēķina. Piemēram, strīdā starp prezidentu un Aizsardzības ministriju atklājās, ka prezidents komandējumiem tērējis milzīgas naudas summas pēdējā gada laikā. Kādēļ viņš ņem naudu no Aizsardzības ministrijas budžeta? Tādēļ, ka tur ir slepenības režīms un neviens nevar uzzināt, kam šī nauda tiek tērēta – prezidenta vai viņa bērnu vajadzībām, vai luksusa automašīnas iegādei, ar ko bērnus uz skolu vadāt, vai tējas namiņiem, vai tagad grūtos laikos lidojumiem privātā lidmašīnā pat uz nožēlojamiem pasākumiem.
– Televīzijā gan rādīja, ka viņš, mugurām saspiedies ar darbaļaudīm, lido airBaltic reisa lidmašīnā.
– Pamatā viņš tomēr lido īrētā privātajā lidmašīnā. Būtu svarīgi atšifrēt prezidenta izdevumu tāmi. Viņš pilnībā pazaudējis mēra izjūtu. Viņš Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai ir pieprasījis un šobrīd izdara spiedienu, lai viņam dzīvokļa vietā, ko valsts garantē bijušajiem prezidentiem, uzceltu māju. Zatlera noskatītajā vietā tikai zeme vien šobrīd maksā 700 000 latu. Tas pārsniedz jebkādu saprāta robežu un mēra izjūtu!
– Kāda ir padomnieku ietekme uz Valsts prezidentu?
– Maza. Ne velti viņam padomnieki tik bieži mainās. Cilvēka kompetence slēpjas arī sapratnē par to, ko viņš nezina vai nesaprot. Atzīt savu nezināšanu kādā jomā un lūgt padomu – tā arī ir kompetences pazīme. Bet, ja cilvēks domā, ka viņš visu saprot, tas nozīmē, ka patiesībā viņš neko nesaprot. Konkrētā gadījumā tā jau ir katastrofa. Kā pīlei nepielīp ūdens, tā Zatleram nepielīp labs padoms. Cilvēki, kuri nepārzina vakardienu, nav spējīgi šodien pieņemt konstruktīvus lēmumus.
– Runā, ka liela ietekme uz prezidentu ir jaunieceltajam prezidenta kancelejas vadītājam Edgaram Rinkēvičam?
– Rinkēvičs kā izpildītājs un organizators ir labs. Problēma ir Zatlerā. Paraugieties uz Zatlera komunikācijas formu ar sabiedrību. Tā notiek vai nu caur preses sekretāru, vai arī ar īsiem drudžaini nolasītiem paziņojumiem. Viņš nekad nepiedalās atklātā diskusijā, kur atklājas personas intelekts. Viņš no šīm diskusijām izvairās.
– Kāpēc jūs prognozējat pat divas Saeimas ārkārtas vēlēšanas?
– Tāpēc, ka tās būs nepieciešamas. Ja nekā nav, tad nekas jau arī nevar būt. Ja politiķiem nav naudas, viņi to naudu arī nevar nevienam iedot. Politiķiem naudu būtu vieglāk iedot, nekā neiedot un tikt pārvēlētiem. Ārējie apstākļi turpina pasliktināties. Diemžēl būs vēl sliktāk, un tas nozīmē, ka neapmierinātība tikai pieaugs.
– Jūs iepriekš teicāt, ka cilvēki, kuri nezina vakardienu, nav spējīgi pieņemt lēmumus. Arī sabiedrība nezina, ko grib. Bet sabiedrība jau nevar zināt, jo nav nekādas informācijas par to, kas patiesībā notiek. Kā tā var būt, ka ministri un deputāti iet uz balsošanu par krīzes plānu, kad viņu rīcībā nav nekādas informācijas par notiekošo?
– Vēl nesen mēs atradāmies straujas ekonomiskās izaugsmes posmā. Valsts publiskās finanses bija labākajā situācijā kopš valsts neatkarības atjaunošanas, valsts parāds – trešais zemākais Eiropā, mūsu budžets bija ar pārpalikumu. SVF analīze parādīja tikai dažas problēmas: mums pašiem nav uzkrājumu, visa mūsu attīstība notiek uz ārējo resursu rēķina, ļoti zems nodokļu slogs pie milzīgi lielas vēlmes tērēt. SVF prognoze kopumā bija, ka likviditāte Latvijai ir pietiekama – ar nosacījumu, ja valstij nav jāiet palīgā banku sektoram. Pirms palīdzības saņemšanas no SVF Valsts kase pati spēja Parex bankai nofinansēt miljardu eiro. Tas tikai pierāda – ja tagad mums būtu tikai budžeta problēmas, pašu potences būtu pietiekamas. Ja Igaunijai vai Lietuvai kaut viena banka būtu aizgājusi tai saulē, viņiem būtu vēl sliktāka situācija nekā mums. Galvenā problēma bija Parex banka.
– Kā tik pēkšņi Parex bankai radās problēmas?
– Banka pieļāva situāciju, ka tai piesaistītie resursi bija uz daudz īsāku termiņu nekā izsniegtie kredīti. Piemēram, bankas rīcībā bija sindicētais kredīts uz pieciem gadiem, taču tā kredītus izsniedza uz 12 gadiem. Tas tika pieļauts masveidā, apzināti, nevienu par to neinformējot. Finanšu un kapitāla tirgus komisija un Latvijas Banka pieļāva, ka finanšu sektors tika būvēts uz šādam māla kājām. Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas par banku uzraudzību atbildīgā Jāņa Brazovska neatstādināšana no amata daudziem rada izbrīnu. Te man vienkārši trūkst vārdu.
Savulaik runāju ar Igaunijas finanšu ministru Sīmu Kallasu, kādēļ tādām iestādēm vajadzīga neatkarība. Secinājām, ka neatkarība tām vajadzīga tādēļ, lai tās būtu neatkarīgas no atbildības. Kad bankām rodas problēmas, cilvēki nāk un prasa atbildību no valdības. No kā ir neatkarīgi Latvijas Banka un slavenais KNAB? Tie grib būt neatkarīgi no atbildības.
Rimšēvičs joprojām ir amatā, lai gan Latvijas Banka līdz ar Parex bankas krahu Latvijai atnesusi trešo dāvanu. Pirmā dāvana bija Banka "Baltija", tai sekoja otrā dāvana – Krievijas defolta izraisītā Latvijas banku krīze, tagad Parex krīze.
Valdība Parex bankas pārņemšanai nebija gatava. Esmu pārliecināts, ka šo jautājumu skatīja Nacionālās drošības padome pie prezidenta vēl pirms tam, kad valdība sāka iejaukties Parex bankas problēmu risināšanā. Lēmumi, kas šajā sēdē tika pieņemti, bija nekompetenti un nepareizi. Netika paredzēta Parex bankas pārņemšana. Pa to laiku Eiropa pieņēma regulu, ka noguldītājiem banku bankrota gadījumā valsts garantē 50 000 eiro. Latvijas Bankas spiediena rezultātā šī norma ļoti strauji tika pieņemta, un arī Saeima par to ātri nobalsoja. Tad atklājās, ka Parex banka grimst. Tajā brīdī no valsts budžeta nelaimīgajiem ieguldītājiem būtu jāmaksā simtiem miljonu un Rimšēvičs no amata tiktu nomests kā korķis. Tādēļ Latvijas Banka uzstāja, ka Parex banka jāglābj.
Pārņemot banku, jau no paša sākuma valstij bija jānosaka ierobežojumi naudas izmaksām. Varu droši apgalvot – nesaprotamu iemeslu dēļ Latvijas Banka pastāvēja uz to, ka tas nav jādara. Šo apstākļu kopums izraisīja līdzsvara zudumu. Parex banka bija tas akmens, kurš mūs tik strauji norāva zem ūdens. Vainīgās amatpersonas ir jāsauc pie atbildības.
– Divas lietas, kuras šajā Parex bankas stāstā ir šausminošas. Pirmā – Parex banku sākotnēji valsts nekādi nespēja pārņemt. Otra – jūsu minēto ierobežojumu nenoteikšana. Rezultātā valsts zaudēja simtiem miljonu latu. Vai tas ir normāli, ka viss turpinās, it kā nekas nebūtu bijis?
– Tas, ko valdība pēdējā brīdī izdarīja saistībā ar Parex, jāatzīst, ka daudz ko labāku neviens cits nevarētu izdarīt. Tikmēr neatkarīgie no atbildības, kuri šo putru ievārīja, tā arī palika no atbildības neatkarīgi.
Atgriezīsimies pie 13. janvāra notikumiem. Tā nav kaut kādas jaunās politiskās elites cīņa par varu. Notiek cīņa esošās politiskās elites ietvaros. Šīs cīņas finansētāji ir Ventspils uzņēmēju grupa, kas ir nostājusies pret Aivaru Lembergu. Pateicoties kriminālprocesu gaitai un tiesvedībām, viņiem pēdējā laikā ir izdevies atbrīvot no aresta ievērojamus finanšu resursus, kuri varētu tikt virzīti politikā. Savukārt starp pensiju referenduma finansētājiem varēja būt arī tie paši Parex bankas īpašnieki. Viņiem politiskā ietekme vienmēr ir bijusi vajadzīga. Ubagojot uz ielas, viņi nav redzēti, viņi braukā tajos pašos bentlijos, un gan jau arī viņu naudiņa kaut kur attālināti, bet rēgojās 13. janvāra notikumos. Vienā brīdī radīsies jautājumi, uz kuriem bijušajiem Parex bankas īpašniekiem būs jāatbild. Tas var robežoties ar kriminālprocesu pret viņiem. Līdz šim mums prokuratūra bija ļoti varonīga – vienmēr visu zināja, par visu bija lietas kursā, arī par to, kur kādu postu sabiedrībai nodara oligarhi. Diemžēl šajā gadījumā prokuratūras interesi par notikušo mēs neizjūtam. Prokuratūrai ir rūpīgi jāvērtē notikušais un sabiedrībai jādara zināms slēdziens.
– Bet prokuratūrai jau nebūs laika ar tādiem niekiem nodarboties, tai krimināli jāvajā Lembergs un vēl kādi oligarhi.
– Prokuratūrai Parex bankas sakarā patiešām iekšas var būt par vājām, jo būs jābaidās no apvainojumiem antisemītismā. Bet bijušajiem Parex īpašniekiem, apzinoties risku, ka prokuratūra tomēr var saņemties, ļoti svarīga ir politiskā ietekme. Viņiem ir svarīgi nodrošināties ar politisko aizstāvību gadījumā, ja viņiem draudēs kriminālprocess.
Starp citu, ir vēl viena nemieru kūdītāju daļa. Tie ir sorosīti un ebreju kompensācijas likuma pieprasītāji. Es nekādā gadījumā šeit nedomāju ebreju kopienu. Dievs pasarg"!
Latvijas politiskajā sistēmā šobrīd ir divas galvenās problēmas. Pirmā ir politiskā sadrumstalotība. Otrā – pasīvā sabiedrības iesaistīšanās politikā. Politikā šobrīd aktīvi darbojas ļoti mazs cilvēku skaits. Tikko tu esi iesaistīts politikā, tu saproti, kādas ir izvēles iespējas. Parasti politikā jāpieņem lēmums starp sliktu lēmumu un ļoti sliktu lēmumu. Ārkārtas vēlēšanās es ļautu startēt ne tikai politiskajām partijām, bet arī sabiedriskajām organizācijām. Svarīgi noskaidrot cilvēkus, kuri ne tikai ir gatavi mest akmeņus logos, ne tikai citus gānīt, bet arī piedāvāt savus risinājumus izejai no krīzes. Sorosītiem, ieskaitot Delnu, vēlos vaicāt: "Cilvēciņi mīļie! Jūs visu tik ļoti labi zināt! Kas jums ir vajadzīgs, lai jūs beidzot startētu vēlēšanās un pārbaudītu sabiedrības uzticību?"
– Sorosiešiem jau nav jēgas startēt vēlēšanās, jo viņi tāpat tiek pie varas. Nesen pat Valsts prezidenta stratēģiskās analīzes komisijas sastāvā tika iekļauti trīs sorosieši.
– Svarīgi ir sorosītus aicināt iet politikā. Ja viņi paliek malā, tad ir skaidrs, ka viņu galvenā misija ir tikai un vienīgi mest akmeņus logos. Viņi jau ļoti labi saprot, ka šobrīd politiķim vara ir nāvējoša. Tik smagā krīzē politiķim saglabāties ir neiespējami. Vienīgais, kurš to spējis, ir Andris Šķēle. Zatleram tas noteikti neizdosies. Domāju, ka jau pēc pirmajām Saeimas ārkārtas vēlēšanām mūsu valstī būs arī jauns prezidents.
– Jau ir piemeklēti kandidāti?
– Nē. Pašreizējā Saeima šobrīd nekādā gadījumā nedrīkst iet uz prezidenta atlaišanu. Runājot par prezidentu, sekas jau šajā vasarā būs redzamas, un tad diskusijas par to, patīk Zatlers vai nepatīk, nenotiks. Ja valstī būtu mierīga situācija, viņš prezidenta krēslā nosēdētu visus četrus gadus. Krīzes situācijā ir vajadzīgs cilvēks, kurš spēj pieņemt atbildīgus lēmumus.
– Muļķis pat baznīcā dabū pērienu. Vai tas nozīmē, ka ar ultimātu Saeimai Zatlers ir pietuvinājis savas prezidentūras galu?
– Jau pēc pirmajām Saeimas vēlēšanām, kuras notiks šā gada pavasarī vai vasarā un ne vēlāk, jaunās Saeimas pirmā darba mēneša laikā tiks skatīts jautājums par jaunu prezidentu.
– Vēlreiz par no atbildības neatkarīgajiem. Rimšēviča kungu Jaunā laika pārstāvji nesen minēja kā kandidātu nākamā premjera amatam. Vai varam atļauties premjeru, kurš ir atbildīgs par visām trim notikušajām banku krīzēm?
– Pēc Latvijas loģikas varam atļauties. Pēc Latvijas loģikas ir tā, ka cilvēki, kuri veiksmīgi strādā, piemēram, Šķēle, tiek nievāti, bet nespējnieki godā celti. Vārds Šķēle tagad jau kļuvis par lamu vārdu.
– Kā nu kuram.
– Jā. Arī šobrīd ir svarīgi dot varu cilvēkiem, kurus mēs nevis tikai vienkārši mīlam, bet kuri ir gatavi uz efektīvu rīcību. Taču tagad godā tiek celti tādi kā, piemēram, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris. Savulaik viņš strādāja Finanšu policijā, kur nekādi netika galā ar saviem pienākumiem. Neviens nezināja, ko ar viņu iesākt, līdz beigu beigās atrada viņam vietu Satversmes tiesā. Cita autoritāte – Egils Levits – savulaik ļoti neveiksmīgs tieslietu ministrs. Salīdzināsim, kas šodien ir kādreizējie neveiksminieki Kūtris un Levits un kas šodien ir veiksminieks Šķēle. Tā, lūk, ir Latvijas loģika! Tādēļ pēc Latvijas loģikas, tā kā Rimšēviča neveiksmes ir tik lielas, viņam būtu jākļūst par premjeru.
– Rimšēvičs nesen teica, ka viņš nemaz neesot parakstījis augsto amatpersonu solījumus SVF.
– Kā parasti, tā ir gļēva pozīcija, lai nogrūstu no sevis atbildību. Tā ir gļēva paiešana malā. Nesaprotu, kādēļ tik liela ir Godmaņa iecietība pret Latvijas Banku.
– Televīzijā tika atspoguļots, ko 13. janvāra vakarā iekšlietu ministrs Mareks Segliņš dara, ko runā ar savu šoferi, kādu vīnu pērk sievai. Vai tas neliecina, ka policijas rīcība tiešām todien bija neprofesionāla, ka tā nevarēja nosargāt savu ministru no izsekošanas un noklausīšanās?
– Ceturtais spēks, kas piedalās politiskā procesa destabilizācijā, ir drošības struktūras.
– Konkrēti kuras?
– Satversmes aizsardzības birojs un KNAB. Viņi veic noklausīšanās un izsekošanas.
Tikko uzzināju par kādu krimināllietu, kur cilvēks tiek apsūdzēts interešu konfliktā, jo bijis divos valsts amatos vienlaikus. Izrādās, uz tā pamata veselu gadu tika noklausītas ne tikai viņa, bet arī viņa ģimenes locekļu telefonsarunas! Tur pat tiesai mati cēlās stāvus! Bezatbildība un noziedzība, kas valda šajās struktūrās, ir neiedomājama. Policija jau savu ministru neizseko. Ministru izseko citi puiši. Arī manas sarunas jau divus gadus tiek noklausītas. Tas viss tiek darīts, pamatojoties uz kaut kādu ar mani tieši nesaistītu kriminālprocesu. Ne velti abām šīm struktūrām jau ir fiksēti kontakti ar organizēto noziedzību.
Tas ir reāls apdraudējums. Esmu pārliecināts, ka saistībā ar 13. janvāra notikumiem no šo dienestu puses tika veikta apzināta informācijas blokāde. Politiskā vara netika apgādāta ar analīzi un materiāliem. Jāvērtē drošības iestāžu vadītāju atbilstība amatam.
– Kurš noteiks šo dienestu vainas pakāpi? Kurš veiks auditu vai pārbaudi?
– Tā ir politiķu atbildība! Tādēļ ne velti bieži vien drošības struktūras ir iesaistītas dažādās politiķu vājināšanas kampaņās. Neviens pa tiešo nevar atlaist Jāni Kažociņu. Bet to var izdarīt politiķi. Līdz ar to Kažociņa kungam ir svarīgi vājināt politiķus.
– Jūs bijāt pirmais, kurš runāja par KNAB pazudušo naudu, nu tā lieta jau ir tiesā. Ko gaidāt no šā procesa?
– Saprotu vienīgi to, ka tiesībsargi ir noskaidrojuši – naudas zādzības no KNAB nav manis organizēta provokācija. Kad Neatkarīgajā paudu viedokli par KNAB nozagtajām summām, visi ieklausījās tikai vienā daļā no manis teiktā. Būtiskākais – KNAB zaga regulāri un organizēti. Zaga operatīvām darbībām paredzēto naudu. Pārbaudē arī tika fiksēts, ka nav nekādas uzskaites. Mans pieņēmums: KNAB zagšana notika regulāri. Prokurore, kas izmeklē šo lietu, ir godprātīga, un arī viņas secinājums ir – zagšana notika četru gadu garumā. Tomēr pārējai noziegumu daļai viņa diezin vai ķersies klāt. Vajadzētu noskaidrot, kā šī operatīvā nauda ir izmantota un cik no tās ir nozagts, un tad noskaidrot, kā šajos noziegumos iesaistīta KNAB vadība. Tas, kas tagad nonācis atklātībā, ir tikai aisberga redzamā daļa.
Komentēt rakstu