Viņš ir izgājis no agra rīta laiskās pamošanās un nule ienācis piparmētru tējas laikā. Mūsu saruna norit tikko austošas ziemas saules vēso staru aplaimotajā Dailes teātrī, pusotru stundu pirms rīta mēģinājuma. Mēs vēl nezinām, ka šajā dienā Mūžībā aizies dižais Kārlis Sebris, bet mēs zinām, ka vēl daudz jāpaspēj padarīt, lai arī cik skarba būtu šī ziema aktieriem, neaizlidojušajiem gājputniem un mums, zemes ļaudīm.
– No kurienes tu nāc?
– No Rūjienas.
– No Rūven – kā kādreiz teica. Kāpēc tapi par aktieri, nevis, teiksim, par skolotāju?
– Tāpēc, ka savulaik jau kaut ko tādu darīju.
Rūjienā ir labs amatierteātris. Tur sāku ar Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienām, kur spēlēju Rūdi. Man bija sajūta, ka gribu būt aktieris un neko citu. Tomēr iestājos sociālajos pedagogos, jo pedagoģija man vienmēr ir patikusi. Taču man nebija ne mazākā priekšstata par to, kas ir sociālais pedagogs.
– Un kas tas, tavuprāt, ir?
– Sociālais pedagogs, piemēram, skolās risina ģimenes krīzes jautājumus – tāpat kā to dara psihologs. Astoņpadsmit gadu vecumā tik dziļi, protams, neviens nedomā, taču sociālā pedagoģija bija kā rezerves variants, ja es gadījumā netieku aktieros. Daži mani klasesbiedri sastājās visādās ekonomistu skolās, pēc gada aplauzās un secināja, ka tas viņiem neder, jo bija iestājušies augstskolā tikai iestāšanās dēļ.
– Vai jūties kā galvaspilsētas dendijs, Rīgā būdams jau gadus vienpadsmit? Vai arī – joprojām lauku puisis?
– Joprojām lauku puisis. Taču Rūjienā es nedzīvoju lauku mājā, kaut gan tēvam bija visādi lauku darbi – kā jau agronomam. Mamma pēc vidusskolas sāka strādāt par bērnudārza audzinātāju, pirms dažiem gadiem ieguva bakalaura grādu, pēc tam arī par maģistri kļuva. Bet galvenais, ko viņa darījusi – audzinājusi bērnus. Man brālis ir trīsarpus gadus vecāks, māsa septiņus gadus jaunāka.
– Kādu atšķirību sajuti, atnākdams no Rūjienas uz Rīgu?
– Rīgā meiteņu bija pulka! Mājas augstākas. Cilvēku daudz vairāk. Protams, cita komunikācija un cits ritms. Taču nevar teikt, ka cilvēki būtu krasi citādāki. Galvenais bija – iekļauties šajā ritmā un parametros, lai spētu lielpilsētā eksistēt. Patiesību sakot, man sākumā bija ļoti grūti – gribēju atpakaļ uz Rūjienu. Tēvs man teica: ej uz Vidzemes augstskolu, uz Valmieru, atrodi kaut ko tuvāk tētim un mammai. Bet Rīga man iepatikās pamazām. Sākumā nezināju, uz kādas ielas atrodos, gāju kā ekskursijā.
– Rīga var arī nomākt, ne tikai iepatikties.
– Varbūt tieši tāpēc nesen nopirku zemes gabaliņu netālu no Rīgas. Ārpus burzmas, gribas klusumu. Tagad varu uz turieni aizbraukt un uzcelt telti. Mājai vēl nepietiek. Vai uzcelšu? Nezinu... Tagad jau krīze. Visiem algu samazina. No aktieru milzīgās algas atvilks kādu nieku... Atklāti sakot, es jau kādus gadus piecus nedzīvoju tikai no aktiera algas vien. Paralēli vadu pasākumus, kāzas, ir koncerti, ir filmēšanās... Man taču kredīts par zemi jāmaksā. Bet piedāvājumi jāšķiro: ja sagrābsies par daudz, tu iztērēsi laiku, garīgos resursus, bet jēgas nebūs, jo nevienā nevarēsi strādāt ar atdevi un līdz galam. Taču jaunības maksimālismā kas tik nav darīts... Un ko tik es vēl nedarīšu!
– Piemēram, ar stopiem braukts uz Romu... Vai tavas mīļākās lomas arī ir tādas maksimālista cienīgas?
– Mans pagaidām augstākais aktiera lidojums ir kņaza Miškina loma Dostojevska Idiotā. Man ļoti patīk spēlēt klasiku, turklāt man ļoti laimējās – šīs izrādes režisors bija Oļģerts Kroders. Šāds salikums – Kroders un Dostojevskis – tur nevar pateikt nē. Kamēr Kroders vēl strādā, katram jaunam māksliniekam jāizmanto iespēja spēlēt viņa izrādēs. Olis jāraksta ar lielajiem burtiem! Jā, viņš visiem ir Olis. Pirms tam spēlēju viņa režisētajā Kreisajā pagriezienā, par ko dabūju balvu Spēlmaņu naktī. Vēl daudz ko esmu iemācījies, filmējoties Likteņa līdumniekos pie Virdžīnijas Lejiņas. Jauns kumeļš tikko izlaists aplokā... Kaut kur esmu aplauzies, bet tā jānotiek. Taču no ikviena projekta, kur piedalos, esmu centies mācīties.
– No kuriem aktieriem tu mācies?
– No tiem, ar kuriem esmu spēlējis kopā. Pirmām kārtām tā ir Olga Dreģe. Viņa ir ļoti īpatnēja, kolorīta un brīnišķīga skatuves partnere. Mēs kopā spēlējām izrādē Kreisais pagrieziens; kā viņa uztamborēja savu vecmāmiņas lomu! Olga nekad neskopojas ar padomu, un tas ir ļoti svarīgi. "Nu, pamēģini, Intariņ, tā, šodien jau tev iznāk labāk!" – tā viņa saka. Un Juris Strenga! Man šķiet, viņš ir kā lekcija, ko var citēt bez mitas. Viņš ir mūsu teātra kafejnīcas publicists: viņš te pie sienas piesprauž savas dzīves tēzes, un visi lasītāji pusstundu smejas, līki palikdami.
– Tu jau mums esi arī kino aktieris. Kuras latvju filmas visvairāk pie sirds?
– Atkal kino klasika. Jāņa Streiča Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Filmas tekstus visi latvieši citē kaut vai nakts vidū. Daudzi jūsmo par Rīgas sargiem... Man pret šo filmu ir dalītas jūtas. Saprotu, ka vērienīga un superīga filma. Tomēr emocionāla līdzpārdzīvojuma man nebija. Grozi kā gribi, bet krievu laikos filmām bija lieli budžeti, bija Maskavas rublis klāt, līdz ar to arī pašas filmas bija kvalitatīvākas. No mūslaiku filmām? Likteņa līdumnieki. Video seriāls, bet trāpīts tieši laikā. Seriāls Cerību iela – tas savukārt ir labs treniņš un skola, filmējos kādas četras dienas nedēļā, tālab man katru dienu jābūt labā formā, jo no kameras neko nenoslēpsi un skatītāju neapmānīsi – viņi ir tik ļoti izlutināti ar seriāliem, ka pamanīs katrus sīkākos melus. Laba komanda šajā seriālā, sevišķi patīk saspēlēties ar Normundu Laizānu.
– Kāpēc tu piekriti piedalīties šovā Zvaigžņu lietus?
– Visur presē izskanējis, ka es to darīju Janas dēļ...
– Es gan nenoticēju, tāpēc jautāju.
– Visi projekti, kuros piedalos, man devuši labu pieredzi. Esmu ieguvis daudz. Apliecinājums maniem vārdiem ir tas, ka februārī dienas gaismu ieraudzīs Janas Kay un mans albums. Mēs paši esam sacerējuši un ierakstījuši dziesmas Janas studijā DEESELECTA bez lielā brāļa pleca – es domāju Platforma Records vai Mic-Rec. Esam sajutuši, ka ir cilvēki, kuriem esam vajadzīgi. Un albumam ir pat finansiāli atbalstītāji, kas šajā ekonomiskās krīzes situācijā ir kaut kas neticams! Bet kāpēc es piekritu?... Pēc dabas laikam esmu piedzīvojumu meklētājs, un teātrī tajā laikā man nebija nekas tāds, kas sniegtu milzīgu gandarījumu. Man kā skatuves partneri piedāvāja Janu, un es piekritu. Par galveno balvu toreiz nedomāju, jo zināju: vilšanās būs milzīga, ja pirmajā vai otrajā raidījumā tevi ņems un izbalsos. Mēs ar Janu šim projektam pievērsāmies ar sirdi, kaut arī – no otras puses – uztvērām to kā darbu. Mēs darījām to, kas mums patīk.
– Vai tu Janu pirms tam pazini?
– Nē, mēs nebijām pazīstami. Pirmo reizi viņu ieraudzīju pagājušā gada janvārī. Pirms starta šovā es biju aizbraucis uz Taizemi ceļojumā. Atgriezos, un mums bija palikušas trīs vai četras dienas, lai samēģinātu dziesmu... Tas duets mums ir ļoti interesants. Katrā ziņā mēs abi esam sapratuši, ka mums patīk būt kopā uz skatuves, bet vokāli mums ir galīga nesaderība: nu, pieņemsim, man ērta ir pirmā oktāva, Janai – otrā.
– Bet tik un tā jums jau gandrīz gatavs albums – tavi dziesmu vārdi, Janas mūzika.
– Es jau nepretendēju uz Andra Buļa statusu, es neesmu dzejnieks! Bulim iznāca dzejas grāmata, šī tēma starp aktieriem tagad topā. Man pagaidām nebūs dzejoļu krājuma, esmu paškritisks. Nē, nē, Bulis ir ļoti sakarīgs puika, nepadomā neko! Man ļoti patīk viens viņa dzejolis: dzīvnieks dara to, putns dara to, bet cilvēks visu apēd. Tas ir it kā tik primitīvi, bet tajā pašā laikā ar tādu oderīti!
– Kas tevi Janā pārsteidza?
– Ikviens sabiedrībā pazīstams cilvēks veido savu tēlu tā, kā viņš grib, lai viņu uztver. Katrs sabiedrībā parādās ar savu izvēlēto masku, un man par Janu bija priekšstats, ka viņa ir dzelzs lēdija ar kārtīgu krampi. Bet tad, kad laika gaitā es tiku aiz šīs maskas, tad atklājās tik sirsnīgs, tik mīļš, tik... jauks un savs cilvēks, ka biju bezgalīgi pārsteigts. Tāpēc jau mēs turpinām dziedāt kopā.
– Mani fascinēja jūsu abu dziedātā dziesma no Alekseja Ribņikova un Andreja Vozņesenska kulta rokoperas Junona i Avosj – Ti meņa ņikogda ņe zabuģeš (Tu mani nekad neaizmirsīsi – krievu val.). Pirms ļoti daudziem gadiem, divus mēnešus stažējoties Maskavas universitātē, es vismaz desmit reizes apmeklēju šo rokoperu Marka Zaharova teātrī. Nevaldāma romantika, cēls skarbums, bezcerīga mīlestība un neticama uzticība –
šīs skaistās izrādes pamatā. Un jūs abi – ar karstu uguni pa vidu – šo dziesmu nodziedājāt tā, ka sajutos tāpat kā toreiz: brīvības un mīlestības lidojumā. Kā jums tas izdevās?
– Zini, mans mērķis bija noturēties šovā līdz tai nedēļai, kad tēma būs – mūzikli. Man bija padomā tieši šī dziesma, un pēc tam – kaut vai ūdens plūdi, balsojiet ārā! Man šķita, ka šajā dziesmā ir visa dzīve. Tur ir vissvarīgākais par cilvēku attiecībām. Par tām var runāt bezgalīgi –
kas notiek starp diviem cilvēkiem, kā iegrozās viņu likteņi. Kad es pirmoreiz dzirdēju šo dziesmu, man bija zosāda. Es braucu pie stūres un raudu, raudu, raudu... Tajā ir tāds dziļums! Es nebiju redzējis šo mūziklu, nezināju tā saturu, nezināju, kas tajā spēlē. Pēc tam Valdis Liepiņš man iedeva DVD, es noskatījos, un šī rokopera mani paņēma. Nu, šajā dziesmā un izrādē ir viss.
– Jā, galvenajā lomā bija lieliskais krievu aktieris Nikolajs Karačencovs... Tu biji kā viņš, krievu virsnieks – es tev patiešām noticēju, bet Jana bija kā viņa meksikāņu mīlestība Končita. Skaisti.
– Jana sākumā ne par ko negribēja dziedāt šo dziesmu.
– Kāpēc?!
– "Nē, nē, Intar, nevajag tādu lēno dziesmu, kas velk uz asaru!" – tā viņa teica. Bet es teicu – vajag! Paklausies, kāda dziesma! Janas arguments bija: "Tā jau mani te par krievušku sauc! Dziedam latviski!" Kādas divas dienas es viņu lauzu. Un tad viņa piekrita.
– Vai tev neviens nav pārmetis, ka tu dziedāji krieviski?
– Mēs dziedājām arī itāliski, rumāniski, spāniski...
– Jā, bet pret krievu valodu Latvijā ir īpaša attieksme.
– Es kaut kā... nedalu cilvēkus sarkanajos un baltajos. Valoda jau nav ne pie kā vainīga. Man patika, kā pateica Uģis Viļums, mūsu šova kolēģis: "Ne visi latvieši ir labi, un ne visi krievi ir slikti." Viņu tajā reizē gan izbalsoja, bet nu... Manuprāt, ne jau valodai ir nozīme, es varētu dziedāt arī izdomātā valodā, bet, ja dziesma skar nervu galus, ja trāpa sirsniņā, tad uzdevums ir izpildīts.
– Šovā Zvaigžņu lietus bija visai intrigota gaisotne. Kā izvairījies no intrigām?
– Pirmām kārtām – man bija ļoti stabila partnere, kas neļāva man ieklausīties šajās intrigās, sakot, ka mēs esam profesionāļi un ka mums jāstrādā. Tā arī darījām. Ja tu intrigām veltīsi daļu enerģijas, tu to atņemsi skatuvei. Kontakts mums bija ar Ievu un Ivo, Uģi Viļumu un Janu Kalniņu. Bet tur gan daži citi ļoti pacentās... Viens otrs pat mēģināja apmelot Janu. Bet mēs tikai strādājām. Es arī nelasīju interneta atsauksmes par sevi – ir jāstāv tam visam pāri, jo tu taču zini, kas tu esi, kādas ir tavas kļūdas un kurp ved tavs ceļš. Cilvēkos laikam ir sakrājies tik daudz negatīvā, ka viņiem šķiet: izgāžot dusmas internetā, viņi attīra sevi.
– Man bija liels šoks, ka Ievu Pļavnieci un Ivo Fominu pusfinālā izbalsoja.
– Man arī! Kā Ivo mazais puika pēc tam raudāja, ka tēti izbalsoja! Uz draugiem.lv man atrakstīja: re, kā jūs paši sevi nodevāt, ka jums nepatīk Liene un Edijs, jums abiem bija mute līdz ausīm vaļā, kad Ievu un Ivo izbalsoja. Protams, mums bija mute vaļā! Ieva taču man māsa! Es toreiz nespēju to saprast – uzvarētāji aiziet! Viņi bija labākie!
– Tu teici – Ieva man māsa. Kā tas ir? Dvēseliski?
– Bija tā... Vienā dzīves periodā, kad es biju nogājis no ceļa, viņa pasniedza man palīdzīgu roku, deva pajumti. Kopš tā laika esam brālis un māsa. Tas notika, šķiet, otrajā kursā...
– Vai tu kādreiz mēdz raudāt?
– Jā. Kāpēc tu tā jautā?
– Vīrieši parasti to noliedz.
– Tie, kas noliedz, raud vēl vairāk. Asaras – tās ir no dabas. Ja man kino vai teātra izrādē nāk tā emocija, es taču nerīšu to kamolu nost – ja nāk tā asariņa, lai nāk. Ja filmā ir kādi emocionāli notikumi, tad Rešetins sēž ar slapjām acīm. Man patīk filma Drošsirdis ar Melu Gibsonu galvenajā lomā. Tur viss notiek pa īstam, labi aktieri spēlē, tu seko līdzi cilvēku attiecībām, un tu raudi.
– Un tad tu domā: varbūt šoreiz filma beigsies citādi un Gibsona varonis paliks dzīvs... Man tā vienmēr ir ar latviešu filmu Nāves ēnā: varbūt tomēr šoreiz Eduarda Pāvula Grīntālu paņems laivā un viņš izglābsies...
– Žēl, ka man nesanāca strādāt kopā ar Eduardu Pāvulu... Aktiera profesijā mani saista maksimālais patiesums, un to es domāju tieši kontekstā ar Pāvulu. Nevienā filmā es neesmu redzējis, ka Pāvuls būtu šāvis ar tukšām patronām.
– Man pirms vairākiem bija tā laime piedalīties kādas 22 minūšu garas īsfilmas veidošanā, kur galveno lomu spēlēja Eduards Pāvuls. Viņš šajā lomā, sevišķi vienā epizodē, kur viņš atpazīst savu pazaudēto meitu, sevi izlika tā, ka raudāja operators, režisors, gaismotāji, skaņu vīri, grimētājas, arī es...
– Man dzīvē arī tā ir bijis. Likteņa līdumniekos man bija jāspēlē cilvēks no 13 līdz 75 gadu vecumam. Kad vecais Nārbuļu Edgars brauc prom no Sibīrijas, lai atgrieztos Latvijā nomirt, viņš aiziet pie Duņas, kas visu mūžu viņu mīlējusi, un saka viņai – es braucu prom. Duņa sāk raudāt, teikdama tu mani nekad neesi noskūpstījis. Tad es atvados no viņas slimā dēla. Un tajā mirklī saslēdzas tādas emocijas, ka raud pilnīgi visi – tāpat kā tu stāstīji... Bija sajūta, ka caur paša kauliem izlaists viena cilvēka mūžs.
– Kas tagad tavā lomu groziņā?
– Pirms kādiem trim gadiem es nēsājos ar domu, ka gribu nospēlēt homoseksuālas attiecības.
– Pat par spīti tam, ka portālā odiseja.lv tu, atbildot uz jautājumu – par ko vajadzētu rakstīt jauniešu žurnāliem? – teici: par to, ka tētis + mamma = ģimene (nevis tētis + tētis = ģimene)?
– Nē, es nejutu sevī vajadzību pēc šādām attiecībām, man tas vienkārši šķita psiholoģiski interesanti. Man bieži ir dotas mīlētāju lomas, kurās man jāmīl sieviete. Bet kā ir tad, kad jāmīl vīrietis? Un – tici vai ne – man 23. janvārī Dailē ir pirmizrāde, kurā man jāmīl Juris Žagars. Izrādi sauc Shopping&Fucking. Es nevienam to nebiju teicis, ka man ir bijusi vēlme saprast šāda veida cilvēkus. Spēlēt šajā izrādē ir šausmīgi grūti, šausmīgi! Bet ļoti interesanti, tajā ir daudz pagriezienu. Un es mēdzu visu laist caur sevi, es plosu sevi. Tā ir tāda pozitīvā atkarība. Var būt, ka to nevajadzētu teikt, bet mūsdienu aktieriem lielākoties tomēr ir citi kritēriji un vērtības. Es nespēju identificēties ar to seno laiku, ar tā laika dziesmām.
– Tas trakais kavalieru gads... Nesaviļņo tevi šī dziesma?
– Nē. Apgaismība manī neienāk. Ne siltums, ne svētums neienāk. Varbūt tagad spļauju trauciņā, no kura man būs jādzer, bet...
– Bet kāpēc lai tu liekuļotu un teiktu, ka tu trīci, klausoties šo dziesmu?
– Protams, man nav jāliekuļo. Taču, runājot kopumā par lomām, es vienkārši gribu strādāt savā profesijā, man nav tāda konkrēta lomu saraksta, lūk, gribu būt zvejnieka dēls vai betmens, vai cūkmens. Taču līdztekus tam es arī nezinu, vai visu mūžu būšu aktieris. Varbūt es, piemēram, būšu pedagogs. Un tomēr šobrīd Dailes teātri es izjūtu kā savas mājas. Un cilvēki, kas te strādā, ir savējie.
– Runājot par tiem mīlniekiem... Ne velti esi atrodams dažādos erotiskajos topos.
– Jā, vakar satiku Ausmu Kantāni, viņa saka: tu esi visos sekstopos pašā augšgalā! Es saku: ko darīt, Ausmiņ? Tā līnija taču jātur, nevar atlaist. (Smejas.)
– Vai skolā tev bija kāda iesauka?
– Jā, mani visu laiku sauca par Dosi. Pat nezinu, ko tas nozīmē. Kad man bija 25 gadu jubileja (ak dies, cik tas bija sen!), draugs man uzdāvināja futbolista kreklu ar uzrakstu 25 un apakšā – Dosans. Vēl tagad, kad aizbraucu uz Rūjienu, viens otrs man sauc: hei, Dosan, čau!
– Vai esi jutis skaudību? Sak, Rešetins pārāk liels veiksminieks.
– Kāds nu es veiksminieks...
– Kā nu ne: teātris, kino lomas, koncerti, pasākumu vadīšana.
– Es gribu, lai mans darbs runā par mani manā vietā, nevis es te tagad sākšu plātīties, cik man labi izdodas tas vai cits darbs. Sanācis tā, ka esmu pieprasīts kāzu vadītājs. Un ne jau tāpēc, ka "oi, Intars Rešetins mums kāzas vadīs!", jo mani varētu saukt arī citādi, bet laikam jau man vienkārši sanāk to darīt. Acīmredzot tas, ko daru, jauno pāri un kāziniekus uzrunā.
– Kāpēc aizgāji no aktieru vokālā ansambļa IL-GA?
– Nevarēju vairs visu apvienot – nebija laika! Un cik ilgi es varēju savus džekus čakarēt ar neierašanos? Uz draugiem.lv man pēc tam nāca vēstules: kāpēc nebijāt uz koncertu, afišā taču lasījām jūsu vārdu, es gribēju jums puķītes pasniegt utt. Un dzīvē jau arī tā ir sanācis, ka man tās sievietes tomēr patīk vairāk nekā vīrieši...
– Tas tiešām nav stilīgi.
– Jā, ko lai dara, neesmu es stilīgs. Tāpēc koncertēju kopā ar Janu. Decembrī mums Praulienā bija koncerts, atnāca kādi 600 cilvēki. Tas bija pārsteidzoši.
Visu rakstu lasiet 17. janvāra izdevumā.
Komentēt rakstu