Kad iegādājāmies Sējas pagastā zemi un uzbūvējām māju, parādījās pirmā pirtiņa. To mēs pārvedām no Latgales. Otra pirts, kas tagad skatāma jaunā muzeja teritorijā, jau vienreiz pārvesta," stāsta Teodors Karlsons.
Izveidots speciāls fonds
Viņš meklē vecas pirtis pārvešanai, lai saglabātu vēsturisko informāciju par Latvijas pirts vēsturi. Teodors uzskata, ka nepelnīti ir aizmirsta ģimenes svētnīca – pirts. Pirts mīļotāju grupai, kurā ir arī viņš, Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā radās sajūta, ka pirts latviešu sētā ir kā palīgēka, nevis kā svēta vieta, kurai bija svarīga loma cilvēka dzīvē. Lai saistoši parādītu pirts nozīmi latviešu vēsturē, 2007. gadā izveidots speciāls fonds pirts muzejam, ko dibinājuši trīs cilvēki. Ir plānots vienuviet – Sējas novadā – pārcelt pirtis no dažādiem Latvijas novadiem. Tās, kuras laika zobs ir skāris spēcīgāk, būs tikai apskatāmas, bet labāk saglabājušās varēs arī kurināt, lai tajās varētu pērties. Somijā, netālu no Jiveskiles pilsētas, apmēram 200 kilometru no Helsinkiem, atrodas Pirts muzejs. Tajā ir savāktas apmēram 30 pirtis no visas valsts teritorijas. Daļa no tām arī darbojas, un, ja cilvēki grib izbaudīt veco labo pirts garu ar senatnes elpu, viņi var noīrēt kādu no senajām pirtīm.
Teodors vēlas, lai pirts gars ir tas, kas cilvēkus piesaistītu topošajam muzejam, kura mērķis ir popularizēt pirts kultūru Latvijā, parādīt to, cik daudzveidīga un interesanta ir latviešu pirts. Sējas novada dome muzeja vajadzībām izīrējusi trīs hektārus zemes pie Murjāņu–Saulkrastu ceļa līdzās vecajai Sējas pagastmājai.
Ir vairākas atšķirības
Lai gan pirtis kalpo vienam mērķim, dažādos Latvijas novados tās celtas atšķirīgi. Piemēram, tradicionālā latgaliešu pirts bija maza izmēra – nereti 2,5–3 metrus plata un 3,5 metrus gara. No laukakmeņiem krauta krāsns parasti atradās durvīm tuvākajā kaktā, kurtuve vērsta pret lodziņu vai dūmlūku pretējā sienā. Ēciņu mazliet garāku vērta vaļējs, stabots lievenis, ko 20. gadsimtā parasti izbūvēja par slēgtu priekštelpu un ieeju no sānu fasādes. To visu pārsedza divslīpju jumta salmu klājums, ko nomainīja skaidas vai viļņotā šīfera plāksnes.
Vidzemes vidienē līdz pat pagājušā gadsimta beigām varēja redzēt vissenākā tipa pirtis. Ēciņas veidotas kā taisnstūris ar ieeju īsākajā sienā, tas ir, galā. Parasti to aizsargāja jumta pārkare, kuras dziļums 60–130 centimetru. Samērā reti tās redzamas vairs nepārvērstas par dažādā kvalitātē būvētām priekštelpām. Tas liecina, ka ģērbšanās pašā pirts telpā vai ārā, vaļējā lievenī 20. gadsimta cilvēkiem jau bijusi apgrūtinoša. Durvis parasti nebija augstākas par 140 centimetriem. Pārkāpjot slieksnim, cilvēks nokļuva pustumsā, ko nespēja kliedēt gaisma no mazā lodziņa – dūmlūkas gala vai sānu sienā. Grīdu parasti veidoja klons ar dažiem dēļiem uz tā. Krāsns atradās telpas centrā vai tuvināta gala sienai – ar muti pret durvīm. Tā krauta no prāviem, stūros tikai diviem vīriem kustināmiem laukakmeņiem. Krāsns izskatās pēc garenas, retāk apaļas akmeņu kaudzes līdz viena metra augstumā ar 10–20 centimetru iedziļinātu kurtuvi.
Tāpat kā citviet Latvijā, arī Kurzemē senākajās pirtīs krāsnīm nebija skursteņa. Pirts priekštelpu nodalīja ar ugunsdrošu ķieģeļu vai pat tikai māla kleķa sienu. Krāsns muti ierīkoja priekštelpā, tas neapšaubāmi ir daudz ērtāk un tīrāk nekā tradicionāli kurināt no pašas mazgāšanās telpas. Visbūtiskāk kurzemnieku celtnes, protams, arī pirtis, no citu novadu celtnēm atšķīrās ar baļķu apstrādes tradīciju. Būvkokus aptēsa no visām četrām pusēm. Kurzemē tāpat kā Vidzemē redzams pirts un namiņa apvienojums lineārā celtnē, ko pārsedz divslīpju lubu jumts.
Bērnu dienās
Interese par pirti Teodoram radusies agrīnā bērnībā, kad viņš ar vecākiem gājis uz kaimiņu pirti. Pašu sākumu viņš tā īsti vairs neatceras, taču atmiņā saglabājusies vārtīšanās sniegā. Tas bijis mirklis, kas devis ārkārtīgi pozitīvu lādiņu. Laimējies, ka pirmajās reizēs, ejot pirtī, neviens mazo puiku nav dzinis uz augšējām lāvām, bet pamazām ļāvuši pierast. Saimnieks, kura pirtī pērušies, bijis ļoti pedantisks, kārtīgs, kurš arī ieaudzinājis pirts kultūru. Somijā gadījies redzēt, ka uz pašas augšējās lāvas sēž mazs ķipars un pieaugušie viņa galvu ik pa laikam aprasina ar vēsu ūdeni, lai pārāk nesakarstu. Ja pie procedūrām pieradina pakāpeniski, ļaujot iepazīt pirts kultūru, ieklausīties sarunās, kas risinās saunā vai priekštelpā ģērbjoties, tas kļūst par pieradumu.
Pagaidām savu mazuli, kuram pašlaik trīs mēneši, uz pirti līdzi neņemot, bet, tiklīdz viņš pratīs sēdēt, noteikti kopā ar mammu un tēti sāks to apmeklēt.
"Kad cilvēks iet pirtī, temperatūrai jābūt tik augstai, kā pašam patīk, cik tīkami tas ir katra organismam. Te nav gatavu recepšu. Vēsturiski visās pirtīs bijis ļoti mitrs gaiss. Cik bieži iet, tas ir stiepjams jēdziens. Latviešiem raksturīgi, ka gāja sestdienās, jo tad bija pabeigti visi nedēļas darbi, kad nomazgājās, uzģērba tīras drānas un svētdienā devās uz baznīcu. Kurināja reizi nedēļā arī tāpēc, ka biežāk vienkārši neiznāca laika – vajadzēja smagi strādāt. Latviešiem nemaz ne tik senā vēsturē pirts bija pati pirmā ēka, ko uzcēla vispirms. Tur mazgāja mazus bērnus, tā bija viena no siltākajām telpām, jo varēja ātri sakurināt, bet dzīvojamās mājas pārsvarā bija vēsas. No pirts izvadīja pēdējā ceļā. Ulmaņlaikos gandrīz pie katras mājas bija pirts, vēlākajos gados to skaits samazinājās. Pašlaik, manuprāt, pirts tradīcijas vairāk sāk atgriezties, nekā tas bija vērojams padomju gados. Arī mēs, ceļot ģimenes māju, tajā pašu pirmo izbūvējām pirti," saka Teodors Karlsons.
Vispirms vecās
Viņš ir gandarīts, ka vietējā pašvaldība ar interesi un sapratni uzklausīja viņa ideju. Muzejam atvēlētajā teritorijā šobrīd novietota viena pirts. Idejas autors vēlas, lai publiskai apskatei būtu pieejamas 25 ēkas. Visas, protams, nedarbosies, jo tas lielā mērā atkarīgs no tā, cik labi šīs pirtis būs saglabājušās. Viņš ir pārliecināts, ka varēs atrast arī kādu palīgu, jo viens saviem spēkiem galā netiks. Teodoram pazīstami vairāki pirtnieki, kuri prot pērt un labprāt darbotos arī muzejā. Dabiski, to spēj arī pats, kaut šo māku nav īpaši afišējis.
"Mums ir tāds uzstādījums: kamēr nebūs piecas vecas pirtis, neko jaunu nebūvēsim. Šis tomēr ir muzejs. Latgalē pašlaik ir visvairāk tādu ēku, kuras var uz šejieni pārvest. Ir arī Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē, tikai jāprot atrast.
Somijā Pirts muzejs izveidojās pagājušā gadsimta 70. gados, saņemot pašvaldības atbalstu. Samērā īsā laikā uz turieni pārveda un uzstādīja 15 pirtis. Kad muzeju atklāja, daudzi cilvēki dāvināja tam dažādas lietas un atribūtiku.
Īstenībā no priekšmetiem, lai pirts varētu sekmīgi darboties, vajag ļoti maz. Ir nepieciešams trauks ūdens novietošanai, pirtsslotas. Katrā ziņā pirti ierīkot daudzkārt vieglāk nekā sētu, kurai nepieciešams daudz vairāk atribūtikas.
Grūti pateikt, kuri ir labāki pērēji – vīrieši vai sievietes. Galvenais – jāspēj izturēt un just, cik tas otrs var turēt. Lai zāļu pirtī forši izpērtos, to noteikti labāk pratīs sagatavot sievietes. Diez vai vīrietis gribēs savākt 16 dažādu garšaugu slotiņas un sagatavot zāļu pirti, sievietes vairāk pieprot šādas smalkākas lietas. Otra lieta, kā katrs vēlas, lai viņu noper. Manā bērnībā pirtī vispirms gāja vīrieši, pēc tam sievietes. Ja kopā iet ģimene, tad dabiski, ka sieva noper vīru un vīrs – sievu, pa abiem kopā savus bērnus," pirts zinības stāsta Teodors.
Vai būs arī čigānu pirts?
Pērnā gada vasarā uz muzeju atceļojusī pirts no Latgales ir labākā stāvoklī par melno pirti. Šai atjaunots agrākais skaidu klājums, ko padomju gados nomainījis šīferis. Pirtij bijusi izbūvēta arī terasīte, par ko liecina stāvbaļķi, pēc tam tā pārveidota par priekštelpu.
Marķētie baļķi skaidri pierāda, ka reiz šī ēka jau tikusi pārvesta. Visa bijusi apsista ar papi, kas būtībā ir nepareizi. Pirtis cēla zemas, vienīgā atšķirība, cik resnus baļķus izmantoja būvniecībā. Pie durvīm vienmēr vajadzēja pieliekties, atdodot godu pirtiņai. Krāsns uzmūrēta no jauna, saglabājušās vecās lāvas, ūdens kubuls, mazs sānu lodziņš.
Muzeja teritorijā izrakts dīķis, apmēram 2,5 metrus dziļš, uzbūvēts pievedceļš, noplanēta teritorija. Novada pašvaldība palīdzējusi ar elektrības pieslēguma izbūvi. Bērzu birztaliņā ir jaukas meža pļaviņas, kur Teodors iecerējis novietot pārējās ēkas, kā arī sarindot ap dīķi. Tur varētu uztaisīt arī čigānu pirtiņu. Tas ir visparastākais akmeņu krāvums, kur apakšā iekurina uguni. Virs krāvuma vigvama veidā izveidoja zaru slieteni. Tam virsū lika egļu zarus, lai varētu pērties. Teodors čigānu pirtiņu vēlas nedaudz modernizēt, apkārt apliekot brezentu. Kamēr kurina, to noņem nost, pēc tam no jauna pārsedz, lai varētu pērties.
Kas ir japāņu pirts?
Pie Lojas upes Teodors uzcēlis jaunu pirti, kura vienlaikus kalpo par brīvdienu māju. Ārpusē novietots kubls, ūdeni uzsilda, kurinot Igaunijā ražotu krāsniņu. Tā esot japāņu pirts, skaidro saimnieks. Kādas sešas stundas paies, līdz uzsils ūdens.
"Ziemā tā ir viena feina lieta. Pagājušajā sestdienā (3. janvārī – aut.) mazliet pazāģējām malku, bija -24 grādi, un tad ar draugiem kopā pasēdējām āra kublā. Normāli var iesēsties astoņi, tad ir tā mīļi, sešiem – ļoti ērti. Daudzos kublos iekšā ir krāsns, kas nav pārāk labi, jo aizņem vietu. Lielākais mīnuss, kad kubli ir par 15 cm zemāki nekā šis. Mana vēlme, lai, sēžot uz sola, kakls atrastos iekšienē un vēji nesapūstu sprandu.
Mūsu brīvdienu mājā ierīkota moderna pirts, ko arī izīrējam. Kalpo trīs gadus, esmu galvenais kurinātājs. Tā lāde, kas novietota ārpusē, atceļojusi no Kurzemes. Tā ir gājēja (kalpa) lāde, kurā tika glabātas beramas lietas, kas gada laikā sapelnītas un bijušas iztikšanas pamats: cik nu tajā ir bijis, ar to jāiztiek. Uz šejieni esam pārveduši vienu vecu dzīvojamo māju, arī no Latgales. Tai bijis kalpu un saimnieku gals, mājā varēja ieiet pa divām durvīm: kalpi uz savējo istabu, saimnieki – uz viņiem paredzētajām telpām. Jumtu vajadzēja nomainīt pilnībā, arī pamati ielieti jauni, manā uztverē šī ēka ļoti labi saglabājusies. Kārtīgi dabūjām pastrādāt, lai nomazgātu nokvēpušās sienas un griestus. Elektrība šajā mājā nekad nav bijusi. Māja ir ar augstiem griestiem, kaut Latgalē tās ir bijušas zemas, uz otro stāvu vedīs kāpnes. Tai agrāk apakšā bijis mūra pagrabs. Arī šo veco ēku gribam izveidot un piedāvāt kā brīvdienu māju," ar saviem nākotnes nodomiem iepazīstina Teodors Karlsons.
***
Ielāgo
Pirms sākat būvēt pirti, izdomājiet, ko vēlaties iegūt no tās, un pakonsultējieties ar meistariem.
Pērtuves krāsni izvēlieties, pirms pērtuve izšūta.
Atbilstoši krāsnij jāizveido ventilācija.
Pērtuvē gaisam jāmainās vismaz sešas reizes stundā, lai būtu viegli elpot.
Neaizmirstiet, ka nepareizi izbūvētā pirtī krāsnij garantija nav spēkā.
Komentēt rakstu