Nemīlīgi, drēgni. Līdz decembra vidum šajā pusē nekāda sniega vēl nav bijis, tikai tāda maza migliņa. Pavisam netālu, tikai pārsimt metru attālumā, nenogurdama viļņus veļ jūra.
Zītaru saimniece bieži iet pie jūras – gan tad, kad sirds smaga, gan priecīgākos brīžos. Viņas īpašums stiepjas līdz pašai jūrai. Patiesībā tagad varētu iezīmēt savu robežu pa jūru, jo vietām septiņus, citviet desmit un vēl vairāk metru no stāvkrasta noslaucīts. "Jūrkalnes pagasta padomes priekšsēdis Māris Dadzis man ierosina: "Paņem, Anna, pāli, iespraud jūrā un uzskati, ka tā tava daļa!"" saka Zītaru saimniece.
Izlolota zilā
Anna Rudīte pēc specialitātes ir zootehniķe. Kopsaimniecību gados liela sava amata entuziaste Ventspils rajonā bija ciltslietu zootehniķe Maija Millere. Tolaik Užavā bija palikusi viena veca zilā govs. Apsēkloja veco govi un lūdza Dievu, lai viņai piedzimtu zilā tele. Tas izdevās, un tā tas aizgāja. Kad tika likvidētas visas saimniecības, Maija strikti noteikusi: "Jums, zootehniķiem, ir jāpaņem katram kāds teļš, un jūs nedrīkstat tos laist zudībā." Visas zilās govis, kas bija un ir Latvijā, palikušas tieši Maijas Milleres entuziasma dēļ.
"Manai Sirmajai bijuši septiņi bērni un nu pavasarī būs astotais. Pārsvarā dzimuši bullīši, pagājušajā gadā bija pat mells, dikti smuks un ļoti prātīgs. Visus bullēnus izaudzējam un pārdodam. Uz Jaunpili aizgājis viens mans vaislas bullītis.
Savai zilajai pamatā dodam sienu, pat smilgas, ēšanas ziņā ļoti pieticīga. Kad ir slapjas vasaras, tad zāle izaug, bet sausajās jāiztiek ar smilgām, papļaujam un vedam klāt. Tad vēl klāt kāda sauja miltu, un viss notiek. Ziemā dodam tik, cik govs var apēst, lopiņu kopjam riktīgi, izaudzējam arī bietes.
Govs septīto reizi slaucama, tātad viņai ir deviņi gadi. Dienā dod mums trīs spaiņus piena, pašlaik gan nav tik daudz, bet vasarā mēs slaucam trīs reizes dienā, citādi piens tek ārā. Ļoti pienīga, ar pienu pabarojam visas cūkas. Vasarā, protams, pienam liela piekrišana, tūristi pērk labprāt, pat pietrūkst, ar vienu slaucamo govi nepietiek," stāsta Anna.
Trīs gadus Anna nostrādājusi Amerikā, pēc tam peļņā sūtījusi Ilgvaru uz Šveici.
"Naudas nav, no kā tad dzīvosi? Vīram pensijas nav, es aizgāju pensijā ar 50 gadiem, jo man seši bērni. Kā jūs domājat, cik man bija? 26 lati! Ar nepārtrauktu 30 gadu darba stāžu nu esmu uzdienējusies līdz 114 latiem. Vismaz iznāk sērkokiem, gāzi var nopirkt. Ēšanai jau pietiek, bet ar to nevar izdzīvot, par to nerunāsim! Kaut kā jāgrozās. Pārsvarā mēs ēdam zivis, pašiem sava gaļa, piens, biezpiens, savs krējums. Tad mums tā paēšana ir – savs kartupelis, mēs bada nāvē nevaram nomirt. Ja gribam maizi nopirkt (to mēs necepam), vēl kaut ko virsū uzlikt, redz, te man kaķiem vajag desu, tad jau ir jāpadomā.
Savulaik Annai kūtī stāvējušas desmit govis. Viņa bilst, ka tas vienai ģimenei nav par daudz, taču smags darbs. Bija laiks, kad zemniekam solīja maksāt par litru piena tik, cik maksā degviela. Arī Anna noticējusi, bet tad, kad redzējusi, ka zemnieku darba augļus izmanto uzpircēji, samazinājusi govju skaitu. Tad labāk izlasot grāmatu, nevis, slaucot govis, atdodot pienu kādam, kas uz viņas rēķina nopelna divtik.
Pašlaik uz pirkstiem varot saskaitīt, cik Jūrkalnē govju. Centrā divām ģimenēm, te kaimiņos arī ir, uz 400 iedzīvotājiem varbūt esot kādas septiņas astoņas.
"Kad gribējām šeit sākt saimniekot, šo māju lika izsolē. Mums bija tie pulka bērnu, aizklātā balsošanā tikām pie mājas. Otrā pusē bija zeme, ko vecie īpašnieki novēlēja. Dzīvojām Līvānu mājā, to pārdevām, par saprāta cenām piepirkām te zemi klāt. Toreiz domāju, ja man ir šie lopi, vajag zemi. Otrā pusē ir 16 hektāru aramzemes, kur var sēt. Es varēju arī nepaņemt kā tie citi, kuriem daudz bērnu, bet nav nemaz zemītes.
Mēs mammai bijām sešas meitas, un visas vēl dzīvas. Arī man seši bērni. Es uzskatu, ka tas ir liktenis, bērni vienkārši dzima. Pirmais ir dēls Kārlis, no pirmā vīra, kurš miris, no viņa man divi bērni. Kārlis dzīvo Kazdangā, vada autobusu, labs dēls, viņam trīs bērni. Viens mācās augstskolā, jaunākais kopā ar manu Jāni mācās 12. klasē. Nākamā meita Kristīne, viņai divi bērniņi: Sabīne un Sonora, viena iet skolā, otra – mazāka, meita strādā Ventspils pašvaldības autotransporta firmā.
Pēc Kristīnes nāk Inga, viņa dzīvo Šveicē, Cīrihē, audzina divus bērnus. Puikam četri gadi, mazajai būs trīs, vīrs austrietis. Inga studēja uzņēmējdarbību lauku tūrismā, cerēja, ka izdosies pacelt savu pagastu, savas mājas. Dzīve ir dzīve, jaunie speciālisti nevar attīstīties, ja nav kapitāla. Vispirms jādomā, kā atdot mācību kredītus, un tikai tad vari nodarboties ar uzņēmējdarbību. Nākamā ir Ilze, viņa pašlaik arī dzīvo Šveicē. Beidza politologus, strādāja Finanšu ministrijā, izstrādāja maģistra darbu par Suitu novadu. Perfekti prot angļu valodu, bet vācu valodā tagad papildinās.
Meita Dace dzīvo Anglijā, 15. decembrī palika 28 gadi.
Visas manas meitenes pēc vidusskolas sāka strādāt Au Pair programmā viesģimenēs. Aizbrauca uz veselu gadu, vāca svešus bērnus, mācījās valodu. Tas bija smags periods, kad svešumā aizbrauc ar vienu mazu somiņu un neproti valodu. Tā viņas arī tālāk tika," par savu bērnu dzīvi stāsta Anna Rudīte.
Miljonāre Anna
Daudzi viņu uzskata par miljonāri, īpaši tad, kad atgriezās no Amerikas. Kaut zelta kalni nav sarausti, varējusi mašīnīti iegādāties un sakārtot mājā labierīcību telpu, apmainīt logus. "Auto nozaga, laikam domāja, ka Anna ir bagāta, un izstūma to no pagalma. Es biju apsēsta ar projektiem, man plāni kā Napoleonam. Vienā reizē tikos ar Uldi Klausu. Vēl nebija nekādu sapardu, ne citu atbalsta programmu, man šķita, ka visu sakārtošu. Kas ir 55 gadi sievietei? Baiļu nebija nemaz, ja manas meitenes to varēja, kāpēc es nevarēšu? Tolaik trīs bērni studēja Rīgā, man nebija izvēles. Naudas mājās nebija ne kapeikas, parakstīju pilnvaru saņemt pensiju Ilgvaram, vismaz iznāca par ko samaksāt elektrības rēķinu. Vienkārši esi spiests braukt, lai varētu dzīvot un justies kā normāls cilvēks, palīdzēt saviem bērniem.
Nav ko pārmest uz Īriju aizbraukušajiem, lai izdzīvotu, ir jākustas un jādomā. Tur jābūt pietiekami lielai drosmei, lai aizbrauktu un strādātu. Kad es braucu prom, šausmīgi pārdzīvoju. Katru gadu braucu uz sešiem mēnešiem – no rudens līdz maijam, pa vasaru mājās un tad atkal peļņā.
Vai latvieši atgriezīsies no Īrijas, no citām zemēm? Savā vecumā es tur jutos sveša, priekšā smaida, bet zini, ka tas nav patiesi.
Jūrkalnes "Zītari"
Mājas vārds ir meitas Ingas ideja. Viņa skolas gados daudz lasījusi un reiz sarunā ieteikusies, ka viņi esot gluži kā Zītaru dzimta.
Visu rakstu lasiet 6.janvāra izdevumā
Komentēt rakstu