Drošības un kārtības jomā valsts nupat strauji tuvojas aptuveni 1994. gadam, kad plauksme un augsme bija tādam uzņēmējdarbības veidam kā rekets jeb izspiešana. Pagaidām 1994. gads vēl nav pienācis, bet ir visi priekšnoteikumi tam, lai tas atgrieztos: krīzes izraisītā dažādu kompāniju un privātpersonu nespēja norēķināties savā starpā un kreditoru necerēšana kaut ko piedzīt no saviem debitoriem Civillikuma ietvaros rada pieprasījumu pēc bandītiem. Turklāt štata vietu apcirpšana smagi skar arī Valsts policiju – tātad būs mazāk policistu laikā, kad atbrīvojas vakances kriminālajā pasaulē.
Komercbanku nozarē Latviju var apsveikt ar laimīgu jauno 1995. gadu, kad pēc tik skaudri līdzīga scenārija kā tagad Parex bankai bruka Banka Baltija un visa banku sistēma kā tāda. Vienīgā laimīgā atšķirība, ka tagad nav tādu milzīgu apkrāpto noguldītāju masu kā tolaik. Tāpēc bankas atstātais caurums nav tik redzams ar neapbruņotu aci – nav konkrētas večiņas, kurai sabrukušajā bankā pazudusi nauda acu operācijai. Cietīs ikviens apmēram atkarībā no tā, kādu nodokļu apjomu maksā valstij.
Finanšu jomā latvieši svin 1629. gadu. Nebija varbūt zirgu pakavu dipoņas, parūkās tērptu Zviedrijas un Starptautiskā valūtas fonda sūtņu sanāksmju teltīs sveču gaismā, taču pēc naktīs pieņemto valsts glābšanas plānu apspriešanas Saeimas namā, kur latvju labiešiem atlika tikai akceptēt to, ko ārzemnieki viņiem uzrakstījuši priekšā, pašlaik ir apmēram tāda situācijā, kā pēc Altmarkas pamiera, kad Vidzeme kļuva par Zviedrijas provinci.
Taču atšķirībā no īstas Zviedrijas provinces 17. gadsimtā latvju zemnieki kā bija dzimtļaudis, tā palika. Un kaut kas uz to pusi iznāk arī tagad. Proti, saplīsušais kreditēšanas burbulis, kura ziedu laikos Ķīpsalā nekustamais īpašums maksāja kā Kalifornijā un Kīvestā, bija skandināvu banku radīts. Tagad skandināvi ir attapuši, ka kaut kas jādara, lai neciestu šausmu zaudējumus – Latvijā nauda ir izžuvusi, tāpēc kaut kur jāatrod nauda, lai latviešiem būtu, ar ko norēķināties ar zviedriem. Šāda nauda ir teorētiski dabūjama no Starptautiskā valūtas fonda, kurā zviedriem acīmredzot ir labs lobijs. Tā nu tagad sagaidāms, ka nauda Latvijā ienāks, bet zviedri tikmēr uzraudzīs latvju budžeta disciplīnu, piedraudot ar muižu redukciju, ja vietējā elite nepareizi uzvedīsies. Bet zemniekiem jeb Latvijas ekonomikai uz kupra tiks uzliktas lielākas pievienotā nodokļa maksāšanas klaušas.
Šā PVN klaušu sloga un fiskālās panikas rezultātā Latvijas preses, vārda brīvība un sabiedrības informētība aulēkšiem tuvojas aptuveni 1970. gadam. Vispār jau pat ne tikai pārnestā nozīmē un ne tikai ar ekonomiskām svirām, bet gluži kā Brežņeva laikos pret valdībai nepatīkama viedokļa paudējiem jau ir lietotas īstas represijas – Ventspils augstskolas pasniedzējs Dmitrijs Smirnovs, ko aizturēja Drošības policija, ar laika mašīnu uz pāris dienām bija aizceļojis kādus 40 gadus pagātnē. Vispār jau interesanti, tomēr diezin vai tas viņam bija patīkami, ja ņem vērā, ka restotie logi un smaka kamerā bija īsta.
Vispār jau cilvēktiesību jomā Latvijā jau ir apmēram 1937. gads Padomju Savienībā; pietrūkst tikai politisko konkurentu likšanas pie sienas. Atsevišķu represīvo struktūru patvaļa ir sasniegusi draudīgus apmērus – korupcijas apkarošanas skaistā karoga aizsegā bez aiztures tiek lietotas tādas metodes, kas tiesiskā valstī nav iedomājamas: orgāni noklausās apsūdzēto un advokātu sarunas, turklāt vēl nekautrējoties pievienot šo sarunu atšifrējumus lietai; upuru kriminālbeztiesiskajai vajāšanai bieži vien nav nekādu reālu pierādījumu; pirms represijām Pravdā tiek izvērstas upuru noriešanas kampaņas. Tolaik ārstiem indētājiem, kosmopolītiem un imperiālisma spiegiem gan tagad ir citi apzīmējumi – piemēram, oligarhi.
Ekonomiskā krīze, draudošā informētības un izglītības līmeņa pazemināšanās politikā nozīmē iespējas izlēkt putu augšpusē aizvien populistiskākiem spēkiem – tādiem, kā 1917. gadā Krievijā vai 1789. gadā Francijā. Tā taču ir tik vienkārša politiskās ietekmes iegūšanas shēma – ekonomiski grūtā laikā atrast ienaidniekus un tad tos stiept uz giljotīnu, pūļa gavilēm skanot. Parasti gan pēcāk arī paši giljotinētāji paliek bez galvām, tomēr varas iegūšanas skurbums laikam ir tik tīkams, ka netiek domāts, ko iesākt ar varu, kad tā tiks iegūta.
Kultūras jomā kultūras ministre Helēna Demakova apsveic jūs ar laimīgu 1700. gadu pirms mūsu ēras Ēģiptē, kad faraoni cēla piramīdas. Jo vismaz dailes un zinātnes diženā pils – Rīgas publiskā bibliotēka – atrodas uz laimīgi saulainas saliņas, kuru nekāda ekonomiskā krīze neskar, un tiks atrasta nauda, lai iemūžinātu Latvijā valdījušās oranžās dinastijas. Laime, ka vismaz pagaidām Latvijā nav 1929. gada un tam sekojošo gadu pasaules Lielās depresijas šausmu – nav milzīgu bezdarbnieku pūļu pie darba biržas, nav papīra naudas ar miljardu nomināliem un naudas vērtības krišanās nevis dienu, bet stundu laikā. Bet arī līdz tam ir iespējams nodzīvoties.
Komentēt rakstu