Dabas bērni akmeņi iezīmē cilvēku mūžu pēdas, savukārt dabas bērni cilvēki mēdz atstāt savas zīmes akmeņos kā spēlējoties ar laiku. Latvija nevar lepoties ar tādu akmeņu bagātību kā Skandināvija, kā ziemeļvalstis, taču Latviju var dēvēt par sirdsakmeņu zemi. Te akmeņi ir ievēroti un mīlēti kopš senlaikiem.
Dažkārt, reklāmiska košuma apreibināti, nespējam atšķirt vērtīgo no nevērtīgā. Kā aptrakuši cilvēki ceļo pa pasauli, neredzēdami, ka līdzās savā zemē paliek nepamanītas un apdraudētas patiesas, savdabīgas vērtības, to skaitā kultūrvēsturiskie akmeņi. Un akmeņu lielums nebūt nav galvenais to īpašā statusa kritērijs. Uzzinot ko vairāk par kādu akmeni, rodas nenovēršams valdzinājums. Piemēram, Gaiziņkalna apkārtnē vien turpat vai puse akmeņu tiek uzskatīti par īpašiem. Madonas rajonā ir 20 akmenī kalti verstu stabi, kas nav ne uzskaitīti, ne aizsargāti un aprūpēti. Cik Latvijā vēl neapzinātu zīmjakmeņu, senu kapakmeņu, robežakmeņu, nav zināms. Papes ezera apkārtnē neatstāj sajūta, ka svētakmens ir pie katras mājas, bilst vēsturnieks un dabas pētnieks, Latvijas Petroglifu centra valdes priekšsēdētājs Andris Grīnbergs.
Pārlieku smagnējās pieminekļu aizsardzības mehānisma birokrātijas dēļ pašlaik aizsargāta ir tikai daļa no Latvijā atrodamās kultūrvēsturisko un īpašo akmeņu bagātības. Akmeņi, kuru skaits Latvijā saimnieciskos un vēsturiski politiskos laikgriežos jau tā noplacis, mūsdienu privātīpašnieciskuma un norišu straujuma laikā ir nopietni apdraudēti arī likumdevēju neizdarības un pašu bezatbildīguma dēļ. Arī akmeņi kļūst par pirkšanas un pārdošanas objektiem. Dažviet aizsargāti nevar justies pat zināmi milzeņi. 24 tonnas dižais Pliķu dižakmens no Sērenes pagasta ar pieminekļu aizsardzības inspektores Elvīras Mantrovas un pagastveča svētību tika sašķelts tēlniecības darbiem tik veikli, ka gailis pakaļ nedziedāja. Aizsargājama objekta statuss uzliek atbildību, ko daži labprātāk neuzņemas. Latvija pēdējos gados strauji zaudē savas arheoloģiskās un dabas vērtības, uzsver A. Grīnbergs. Viņš domā, ka pieminekļu reģistrācijas process ir izveidots nevajadzīgi sarežģīts, tāpēc burtiski apstājies. "Ir ļoti bēdīgi, ja nav reģistrēti objekti, kas atklāti pirms 10 gadiem... Tas nav normāli, ka mums ir apdraudēti tādi unikāli arheoloģijas pieminekļi kā Padambju bedrīšakmens Liepājas rajonā, kas atklāts 1972. gadā un pazīstams pat aiz Latvijas robežām. Tam, tāpat kā daudziem citiem vissenākajiem kultakmeņiem, nav nekādas aizsardzības, nav pat norāžu zīmes. Reti kur atrodama vietējo amatnieku likta koka norāde. Pie līdzīga objekta Igaunijā ir triju veidu norāžu zīmes; arheoloģijas, dabas pieminekļu un jaunās tūrisma informācijas norāžu zīmes. Pavisam skumji, ka Priekules pagastā atrodamais Elekšu bedrīšakmens regulāri tiek postīts aparot. Bija mēģināts to nostumt no lauka, bet pēdējā brīdī stumšana apturēta un akmens palicis sākotnējā vietā. Tam vēl šoreiz palaimējies."
Odze kā zīme
Spilgtu iepriekš teikto raksturojošu piemēru par Elekšu bedrīšakmeni min Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja galvenā speciāliste Lilija Jakubenoka: "Arī tam mēs ar Gunti Eniņu skaitījām bedrītes, gan tikai vienu dienu, tādēļ vienojāmies, ka bedrīšu ir apmēram 200. Tas nerunā pretī Jura Urtāna uzrādītajam skaitlim – 216. Tomēr par šo akmeni vēlos pastāstīt nopietnu, dramatisku stāstu. Tajā reizē, kad akmeni redzēju pēdējo reizi, mums nemaz nebija plānots to apmeklēt. Tuvojoties akmenim, ieraudzījām, ka tiek veikti vērienīgi tīruma kultivācijas darbi un akmeņu novākšana. Piegājām spēcīgās tehnikas vadītājam, kurš teica, ka tīrums pieder kādam dānim un viņš esot strādnieks, kas saņēmis uzdevumu novākt akmeņus, bet par aizsargājamo akmeni neko nezinot. Mums radās doma braukt uz pagastmāju un redzēto pastāstīt tur. Pie pagastmājas piebraucām tieši piecos, kad darba laiks beidzies. Pagasta priekšnieci sastapām durvīs, viņa bija saposusies, lai dotos uz balli. Par Elekšu akmeni viņa zinot tikai teorētiski, tāds dokumentos figurējot. Esot domājusi, ka kaut kur mežā, bet, ka uz lauka, to gan ne. Mums par prieku viņa piekrita aizbraukt apskatīt. Turklāt, kaut arī viņai kājās bija balles kurpītes, nenobijās iet pa samērā slapjo tīrumu līdz akmenim, bet, kad pienācām akmenim, tad pagasta priekšnieci sveikt no akmens apakšas izlīda solīda izskata odze. Lai kā arī būtu, viņa apsolīja nākamajā dienā satikt dāni un akmens aizsardzības jautājumus risināt. Pēc kāda laika man stāstīja, ka kādās radio ziņās esot teikts, ka sabiedrības modrības dēļ tas esot izglābts."
Akmeņi tautā saistās gan ar pielūgsmi, gan arī ar teiksmainām norisēm, piemēram, velna darbiem. Šie no Somijas Vīborgas, Ālandu salām vai citurienes ledāju atšķūrētie izkapšu lauzēji tika bijāti, līdz cilvēks iemācījās tos urbt, spridzināt ar pulveri, šķelt ar ķīļiem un citiem viltīgiem paņēmieniem. Jāpriecājas par katru tūkstošgadu gulētāju, kas palicis neskarts sākotnējā vietā, jo katrs no tiem ir unikāls, ainavu bagātinošs. Bēdīgi, ja šos akmeņus nepamanām un attopamies, kad tie jau ir bojāti, iemūrēti ēku pamatos vai zaudēti pavisam. Pirmās brīvvalsts laika saimnieciskās aktivitātes rezultātā, lauku sētu ēku pamatos iemūrēti neskaitāmi kultūrvēsturiskie akmeņi. Tāpat akmeņi no visas apkārtnes savākti un iemūrēti Pāvilostas molā. Tos tur vairs neatrast. Labāk, ja tie nonāk talantīga ainavista – kolekcionāra vākumā, Lubāna apkaimē tas ir Viļņa Strautiņa izveidotais akmeņu parks Vaidavas. Taču ideāli, ja akmeņi var netraucēti palikt savās līdzšinējās vietās, jo, tos aizvedot, šīs vietas noplicinām.
Atklāj līdz šim nezināmos
Andris Grīnbergs stāsta, ka šogad Latvijas Petroglifu centrs veicis sistemātisku Liepājas rajona akmeņu izpēti un ka ekspedīciju ietekmē daudzi par akmeņiem sākuši interesēties. Pēc platības lielākajā Latvijas rajonā aptverot katru tā pagastu, pētījumu sezonā apzināti visi dižie un kultūrvēsturiskie akmeņi. Pētīti gan zināmie dižakmeņi, robežakmeņi, bļodakmeņi, bedrīšakmeņi, citi ar kaut ko nozīmīgi akmeņi, gan meklēti arī jauni, līdz šim nezināmi. Jau ekspedīcijas pirmajā dienā – 2008. gada 5. aprīlī – Medzes pagastā tika atklāti divi jauni bedrīšakmeņi. Viens no tiem līdz šim bija zināms kā dabas un tūrisma objekts – Kapsēdes Rudais akmens. Tagad noskaidrots, ka šā akmens virsmā jau pirms mūsu ēras cilvēki ieveidojuši daudzas bedrītes. Turpat Medzes pagastā, netālu no Kalnmaļu (Mātras) pilskalna tajā pašā dienā tika apzināts akmeņkaļu bojāts dižakmens pie Odziņu mājām, un arī tā virsmā tika atrasta ieveidota pārliecinošas formas bedrīte. Kapsēdes Rudais bedrīšakmens un Odziņu bedrīšakmens ņemami valsts aizsardzībā kā arheoloģijas pieminekļi. Ap Vaiņodes himnas akmeni savijies stāsts. Tas bijis iemūrēts Annaskalnu kūts sienā, un no turienes izplēstu kāds to bija nometis ceļa malā, un ar petroglifu ekspedīcijas gādību tas nonāca muzejā.
Par kāda akmens piederību mitoloģiskajiem akmeņiem liecina vai nu tā mākslīgā apstrāde vai folkloras materiāli. Pirmie ievērību piesaista ar apstrādes pēdām, otrie ar nosaukumu, teikām un nostāstiem, stāsta L. Jakubenoka.
Dabā interesenta acij viegli pamanāmi ir kausakmeņi, cilindriskie dobumakmeņi un vismaz daļa muldakmeņu.
Kuriozi un nejaušības bedrīšakmeņu meklējumos
No akmeņiem ar mākslīgu apstrādi visgrūtāk ievērot bedrīšakmeņus. Ne velti Latvijā daudzus gadus vienīgais zināmais bedrīšakmens bija Daviņu Lielais akmens Valmieras rajona Bērzaines pagastā. To 1925. gadā atklāja senatnes pētnieks A. Štāls. Nākamais – 1963. gadā arheologa Ē. Mugurēviča atklātais un neilgi pēc tam jau melioratoru iznīcinātais Zviedru bedrīšakmens Tukuma rajona Pūres pagastā. Daviņu akmens ilgus gadus bija vienīgais ievērotais, un tā nav nejaušība, jo no vairuma vēlāk atklāto tas atšķiras ar bedrīšu izteiksmīgumu, salīdzinoši lielajiem izmēriem un bedrīšu rūpīgo slīpējumu. Pašlaik Latvijā atklāti aptuveni 50 bedrīšakmeņi, no kuriem aizsargājamo statusā spēts iecelt tikai dažus.
L. Jakubenoka zina teikt, ka folkloras materiāli bedrīšakmeņu atklāšanā nepalīdz. Ja neskaita dažus izņēmumus, par bedrīšakmeņiem to vienkārši nav. Izņēmumi ir jau pieminētais Daviņu Lielais akmens, Ezernieku Velnakmens Jēkabpils rajona Sēlpils pagastā un Ruskuļu Lielais akmens Preiļu rajona Aglonas pagastā. Gan ar Ruskuļu, gan ar Ezernieku akmeni saistītajās teikās darbojas Velns, un tāda tipa teikas raksturīgas daudziem lielajiem mitoloģiskajiem akmeņiem, bedrītes tajās vispār nav pieminētas. Tikai nostāstos par Daviņu akmeni teikts, ka uz tā pusdienojis Zviedrijas karalis un iedobumiņi palikuši no viņa ēdiena bļodām. Citā variantā akmens dobumiņos bēruši graudus pēc ražas novākšanas, ziedojot dieviņiem. Cik iedobumiņu bijis, tik arī dieviņu. Jādomā, ka šiem nostāstiem ir sekundārs raksturs un nav sakara ne ar bedrīšu izcelšanās laiku, ne to sākotnējo mitoloģisko nozīmi.
Var secināt, ka bedrīšakmeņus atrast nav viegli un par to jāpateicas gan novadpētnieku pieredzei šāda tipa objektu atpazīšanā, gan daudzām nejaušībām, sakritībām un pat kurioziem. Katram pētniekam būtu savi pastāsti par to atrašanu.
Visu rakstu lasiet 9. decembra izdevuā
Komentēt rakstu